Cilvēks bez dokumentiem

Manam kaķim ir pase, man nav, secina Karzans Ali Abdulkarims (32). Viņu ar Latviju saista mīlestība. Irākas kurds piecu gadu laikā apguvis latviešu valodu, viņam piedāvāts darbs. Taču ģimenes un darba attiecības nevar noformēt, atteikts arī patvērums

Dzerot kafiju 15. oktobra rītā, Karzana dzīvesbiedre kaut ko atcerējās. «Apsveicu, tu esi piecus gadus šeit!» Taču svinēšanai nebija iemesla — Karzans, kā ierasts, arī todien palika mājās,  skatījās televizoru, parunājās ar pelēko kaķi Mikiju un gatavoja vakariņas.

Viņa dzīvesbiedre Vita Anstrate ir Latvijas Televīzijas žurnāliste, strādā garas stundas un atgriežas nogurusi tikai ap deviņiem vakarā. Lielākā daļa kolēģu nezina, ka viņas čaklais puisis, kas vienmēr sagaida ar siltām vakariņām, ir Irākas kurds. Arī pārim ar katru gadu kļūst arvien grūtāk pieņemt nenoteikto attiecību statusu. «Varbūt būtu labāk, ja tu pie šī raksta neliktu fotogrāfiju ar Vitu un neminētu pilnu viņas vārdu,» pirms stāsta publicēšanas mani sasniedz Karzana īsziņa. «Nevēlos, lai viņai sāp.» Tomēr Vita ir izlēmusi par atklātību.

Pēc pieciem gadiem Latvijā Karzans jau brīvi runā latviešu valodā. Taču viņa pašapziņa šķīst arvien sīkākās driskās. Patvēruma lūgumam Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) jau vairākas reizes atteikts, noraidoša bijusi arī tiesa. Viņš nevar legāli strādāt, nevar apprecēties ar mīļoto. Pašcieņu grauj arī tas, ka Vita viņu uztur. 

«Tiešām es no sirds gribu strādāt,» Karzans atkārto vārdus, ko teicis neskaitāmas reizes. «Mēs esam iestrēguši, nevaram tikt uz nākamo līmeni. Nevaram sākt ģimeni, es nevaru meklēt darbu. Bez dokumentiem pat nevaru aiziet pie ārsta. Man ir tikai A4 lapa no Latvijas robežsardzes, bet tas taču nav dokuments!»

Cīnījies pret Daesh

Karzanu esmu satikusi jau 2016. gada nogalē. Viņš uz sarunu par bēgļu situāciju bija atnācis līdzi Ibrahimam Tarikam Latifam, ko Latvijas mediji sauca vienkārši par Tariku. Gan viens, gan otrs pārgājis Latvijas robežu, caur Krieviju bēgot no nemieru pārņemtā Irākas kurdu reģiona. 

Tarikam, viņa sievai un sešiem bērniem tolaik Latvijā bija piešķirts bēgļu statuss, Karzanam — atteikts. Abu stāstā gan figurēja viens un tas pats apdraudējuma avots: teroristiskais grupējums Daesh. Karzans bija devies cīnīties pret Daesh Irākas kurdu militārajā formējumā Peshmarga.

Tariks un Karzans satikās Latvijā, darbojās sociālajā uzņēmumā Humusa komanda. Karzans, grāmatvedis un ekonomists ar labu angļu valodu, strādāja kā brīvprātīgais — atšķirībā no Tarika par legālu darbu viņš varēja tikai sapņot. Kad bija jāatstāj patvēruma meklētāju centrs Mucenieki, pajumti aiz līdzcietības deva Vita Anstrate. Viņas mamma Muceniekos bija Karzana latviešu valodas skolotāja, jaunieši iepazinās un iemīlējās. 

«Mamma viņu sākumā pierakstīja pie sevis — lai es ietu visu skaidrot sava dzīvokļa izīrētājam Borisam, 65 gadus vecam krievu pensionāram?» atceras Vita. Viņi cerēja, ka PMLP lēmumu tiesā izdosies apstrīdēt. Vitai patvēruma atraidījums šķita pārpratums. Abi sapņoja par nākotni, kurā Karzanam būtu darbs grāmatvedībā vai restorānu nozarē.

Viņš bija antropoloģes Ievas Raubiško izveidotās Humusa komandas motors: gatavoja Austrumu ēdienus, veica uzskaiti. Ieva pat devās Karzanam līdzi uz PMLP cerībā, ka garantētā pilna laika alga liks emigrācijas ierēdņiem pieņemt pozitīvu lēmumu patvēruma lietā. Vēlmi legalizēt attiecības komunikācijā ar PMLP nav slēpusi arī Karzana dzīvesbiedre Vita, taču tas nepalīdzēja iegūt uzturēšanās dokumentus.

Irākas pilsonis ar Latvijas pilsoni varētu apprecēties, ja viņam būtu derīga pase. Bet Karzana pasei lapas izplēsa maksas «kurjers», kas viņu atveda līdz Latvijas robežai. Bieži sastopama prakse, lai nevarētu izsekot bēgļu plūsmai, kas caur Krieviju nonāk Eiropas Savienībā.

Nelielajā Jelgavas dzīvoklītī, kur tagad mīt Karzans ar Vitu, valda pedantiska kārtība. Vīrieša bēgļa stāsts salikts dokumentu mapēs. Irākas Kurdistānas reģiona Ministru padomes Pehmarga lietu ministrijas apstiprināts dokuments, ka Karzans ir piederējis šim formējumam. Kurdistānas Izglītības ministrijas sertifikāts par Suleimānijas Politehniskās universitātes institūta biznesa menedžmenta nodaļas beigšanu ar kopējo novērtējumu «labi». Karzans bijis 22. labākais students no 97. Kurdistānas Iekšlietu ministrijas apliecinājums, ka Karzans nav krimināli sodīts. 

Suleimānijas Apelācijas tiesas apliecinājums, ka ir neprecējies. 2017. gada 24. jūlijā izdots Latvijas Republikas «Eiropas ceļošanas dokuments tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi». Šobrīd viņam ir izdota patvēruma pieprasītāja apliecība, kas atkal kļūs nederīga, ja patvēruma lūgums tiks noraidīts.

Karzans saglabājis administratīvā pārkāpuma protokolu, kur dokumentēta viņa aizturēšana uz meža ceļa Krāslavas novadā, par nelegālu robežas šķērsošanu piespriests 50 eiro sods. Viņam piemērots aizturēšanai alternatīvs līdzeklis: regulāra reģistrēšanās.

«Tas nebija tūrisma brauciens,» Karzans saka bez sarkasma. «Ceļojums izmaksāja 10 000 dolāru. Mana ģimene nav nabadzīga, un es nebraucu uz Latviju naudas dēļ. Mēs ar ģimeni jau Irākā divas reizes vērsāmies tiesā, vaicājām pēc palīdzības manai militārajai organizācijai. Diemžēl neviens nepalīdzēja.» Bēgot no Daesh uzbrukuma, vīrietis bija izdarījis liktenīgu kļūdu. Ēkā, kur uzturējās viņa vienība, pameta personīgās lietas. Pēc tam gan pats, gan telefona kontaktu sarakstā atrodamie radinieki sāka saņemt nāves draudus. «Vecāku ģimenes māju Daesh mēģināja uzspridzināt, viņiem bija jāpārceļas,» Karzana balss aizlūst. Diviem viņa draugiem teroristi nogrieza galvu. «Mans brālis ir Vācijā, arī viņš aizbēga. Kad viņi mani neatrada, gribēja izrēķināties ar brāli. Es esmu visas problēmas sākums.»

Latvijā viņš ieradās 34 cilvēku lielā Irākas kurdu grupā. «Katram savs stāsts. Protams, visi saistīti ar politiku. Es lidoju uz Turciju, no turienes — uz Krieviju, Maskavu. Pēc tam ilgi braucām slēgtā mašīnā, pat nezinājām, kur mūs ved. Pēdējo posmu gājām kājām. Vispirms tikām aizsūtīti uz cietumu Daugavpilī, tad uz patvēruma meklētāju centru Mucenieki. Es tur pavadīju vairāk nekā astoņus mēnešus.»

Personas patvēruma iesnieguma atteikumu ir tiesības pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā. Ja arī šīs tiesas spriedums ir negatīvs, izraidīšanas procesu vēl var apturēt Augstākā tiesa. 

Šo «apli» Karzans šobrīd iet jau otro reizi, 4. janvārī vēlreiz tiks izskatīta viņa lieta Administratīvajā rajona tiesā, kas iesniegta pēc kārtējā patvēruma atteikuma. «Šķiet, tā ir politiska problēma,» viņš saka. «Vienā no tiesas negatīvajiem lēmumiem bija rakstīts: Suleimānija nav Daesh kontrolē, tā ir droša. Nekādu problēmu atgriezties! Bet tā nav taisnība.»

Pirmais advokāts, ko Karzanam piešķīra valsts, vāji runāja angliski un neorientējās Irākas iekšpolitiskajā situācijā, to acīmredzot nepārzina arī rajona administratīvā tiesa, vērtē Ance Gobiņa. Vācijas latviete, kas studējusi politikas zinātni un strādājusi diplomātiskajā dienestā, Latvijā kā brīvprātīgā darbojas kustībā Gribu palīdzēt bēgļiem. 

Viņa runā par milzīgo lomu, kāda patvēruma meklētāju liktenī ir tulkiem. Taču tiesu instances Latvijā neizvērtē, ka tā pati kurdu valoda ir atšķirīga Turcijā, Irākā un Sīrijā. Arī Karzans pieredzējis kļūdas interpretācijā, bet nav uzdrīkstējies protestēt.

860 eiro juristam

Mūsu komunikācija angļu un latviešu valodā ir saraustīta, skumja. Vīrietis atplaukst tikai brīžos, kad runājam par kaķi Mikiju vai ēdiena gatavošanu, kas šajā laikā kļuvusi par viņa sirdslietu. Irākā ar to nodarbojās mamma, Karzans mēdza pusdienot bistro un restorānos. Toties Muceniekos apguva receptes no citām kurdu ģimenēm, vēlāk meklēja pamācības YouTube. «Uzrakstu Vitai: ko tu gribi vakariņās? Viņa pasūta,» viņš pasmaida. 

Uzzinu, ka draudzenei vislabāk garšo cepta vista medū, toties dolmas jau nedaudz apnikušas. Savukārt viņas mamma ģimenes svinībām vienmēr lūdz biryani, Austrumu plova versiju. 

Par Irākā palikušo ģimeni, vecākiem un māsām vīrietim runāt ir sāpīgi. Mobilajā telefonā viņš tomēr atrod fotogrāfijas ar draugiem etniskajā apģērbā, bildi kamuflāžas apģērbā pie militārā auto. Peshmarga spēkos viņš bija smagās mašīnas šoferis. Profesionālā līmenī peld un nirst, jo Irākā strādājis arī par slīcēju glābēju — lūk, vēl pāris iespējamie darba virzieni. 

Humusa komandā pieņemot klientu pasūtījumus un tulkojot vadītājas Ievas sarunas ar kurdu ģimenēm, viņš redzēja, ka daudzi likteņa biedri saņem tā dēvēto alternatīvo statusu. Tas, pēc PMLP apraksta, tiek piešķirts, ja cilvēkam nepieciešama aizsardzība bruņoto konfliktu dēļ, ja pilsonības valstī draud nāves vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās.

«No manas bēgļu grupas statusu saņēma piecas ģimenes. Es ne. Vēl nesen alternatīvo statusu saņēma divi puiši, kuri bija no tās pašas pilsētas — Suleimānijas,» viņš stāsta. 

«Arī mums padomdevēji teica — rakstiet iesniegumu PMLP par apstākļu maiņu. Samaksājiet labam juristam!» atceras Vita. «Samaksājām 860 eiro. Tā nav maza nauda. Tik un tā mums atkal atteica.» 

Vienam no puišiem pozitīva atbilde pienāca tikai ar deviņu dienu starpību. «Viņa lēmumā bija rakstīts: Irāka nav droša, arī Suleimānija. Manā lēmumā bija rakstīts pretējais.»

Jau 2017. gadā Karzans Irākas vēstniecībā Berlīnē iesniedza dokumentus pases izgatavošanai, taču joprojām to nav saņēmis. «Tas saistīts ar Kurdistānas neatkarības referendumu, vēstniecība acīmredzot negrib man palīdzēt,» viņš secina. Izbraukšanai no Latvijas viņam PMLP izsniedza «Eiropas ceļošanas dokumentu», kas derīgs vienam braucienam. Vita stāsta, ka atpakaļceļam no Vācijas Karzans nav ielaists satiksmes autobusā, tikai pēc viņas zvana robežsardzei saņemta atļauja braukt mājās ar nākamo reisu. 

Karzana atbalstītāja Ance Gobiņa atzīstas: uzaugusi demokrātijā, arī neticējusi, ka valsts savam pavalstniekam var neizdot pasi. Lai palīdzētu Karzanam, zvanījusi vairākām Irākas vēstniecībām Eiropā. Bez rezultāta.

«Pašreizējā statusā, bez pases, es nevaru strādāt, nevaru apprecēties,» saka Karzans. «Ar Vitu domājām, ka es taču varētu izmantot laiku, lai kursos iemācītos, piemēram, matu griešanu. Bet tas nav iespējams, jo man nav dokumentu. Izrādās, es pat neesmu līdzvērtīgs dzīvniekam. Manam kaķim ir pase, man nav.»

«Tev jau pastā arī nedod vēstules,» sarunā iesaistās dzīvesbiedre. «Jā, diemžēl,» vīrietis atbild. «Pat ierakstītas vēstules no tiesas. Un pēc tam man jautā — kāpēc jūs mums neatbildējāt?»

Ar «Eiropas ceļošanas dokumentu» dodoties uz Vāciju, Karzanam, protams, bija iespējas aizķerties tur, prasīt patvērumu. Latvijā viņš palika Vitas dēļ. Abiem licies: viss tūlīt nokārtosies. Tā nenotika. «Ja mums, piemēram, piesakās bērns un mani izdomā sūtīt atpakaļ, kas notiks ar bērnu?» Karzana pierē iegulst rūpju rieva. «Es vairs neticu nevienam. Laikam šī situācija mani ir izmainījusi, esmu cits cilvēks.»

Par to, ka Karzanam varētu būt posttraumatiskā stresa sindroms, ierunājusies Ance Gobiņa. Uz pacienta mentālo stāvokli norādījis arī otolaringologs Dins Sumerags, kas operēja viņa mandeles un redzēja, ar kādu trauksmi pacients mostas no narkozes.

Savukārt irākietis šo operāciju nevar aizmirst citu iemeslu dēļ. «Toreiz es latviski sapratu tikai dažus vārdus. Pēc operācijas jau mājās vienu nakti sāku asiņot. Vita piezvanīja ātrajai palīdzībai. Tā atbrauc, visi skatās uz mani. Prasa dokumentu. Kā — nav dokumenta? Un neko nedara. Beigās mums par ātrās palīdzības izsaukšanu bija jāmaksā gandrīz 100 eiro.» Mandeļu operācija tāpēc, ka viņam nav dokumentu, izmaksāja ap 600 eiro, palīdzēja ome ar savu pensiju. Labi, ka Karzanam nav bijušas nopietnas veselības problēmas. Tas izmaksātu nereāli dārgi.

Viņi izlēma gatavot jaunu patvēruma lūgumu, minot posttraumatiskā stresa sindromu. Vīrietis sapņos regulāri redz nogalinātos draugus, ir domājis par pašnāvību. 

Diagnozes apstiprināšana bija ilgs un mokošs process. «Tā pati tiesnese kārtējo reizi slimoja,» Vita skaidro. «Kad psihiatrs atzina, ka Karzanam ir posttraumatiskā stresa sindroms, viņa neticēja, bija trīs mēnešus jāgaida neatkarīga ekspertīze, kas pateica — ir. Tik un tā — tiesā bija negatīva atbilde. Kāpēc tiesnese vispār lika iet kaut kam tādam cauri, ja zināja, ka tāpat pateiks «nē»?» sieviete ir neizpratnē.

Droši, bet ne kurdiem

Kāpēc PMLP Karzana Ali Abdulkarima patvēruma jautājumā ir izvēlējusies šādu pozīciju, tā arī neuzzinu. Šī uzraugošā iestā-de komentārus individuālās lietās nesniedz, skaidro sabiedrisko attiecību vadītāja Madara Puķe.

Ance Gobiņa saka: Vācijā noraidītiem patvēruma meklētājiem, kam dažādu iemeslu dēļ nav iespējams atgriezties savā valstī, tiek piemērots t. s. duldung statuss, kas burtiskā nozīmē ir «pieciešana». Tas ļauj strādāt, ļauj saņemt veselības aprūpes pakalpojumus. «Manuprāt, zīmīgi, ka lielākā daļa Rietumeiropas valstu paredz iespēju pamazām legalizēties, iegūstot vispirms ierobežotu uzturēšanās atļauju, tad pastāvīgās uzturēšanās atļauju un beidzot arī naturalizēties, kamēr lielākā daļa bijušā Austrumu bloka valstu šādu iespēju liedz.»

Lai gan ANO Bēgļu aģentūra regulāri izplata informāciju par situāciju Irākā, Karzana lieta izcili raksturo lēmējvaras nesapratni par valsti, no kuras viņš nāk, secina Providus pētniece, migrācijas eksperte Agnese Lāce. «Drošs reģions — bet ne Irākas kurdiem!» Šobrīd patvēruma atteikumi un apstiprinājumi šai grupai esot 50 pret 50. Valsts piešķirtā bezmaksas juridiskā palīdzība diemžēl ne vienmēr ir kvalificēta. Uz patvēruma meklētājiem skatās kā uz noziedzniekiem, nevis cilvēkiem, kas būtu jāsargā. «Karzans iziet cauri daudziem pazemojumiem. Tas ir absurds: likt viņam doties uz Irākas vēstniecību, saskarties ar režīmu, no kura viņš bēg, ja mūsu valstīm ir diplomātiskas attiecības.»

Latvijas Cilvēktiesību centra jurists Edgars Olševskis, kura redzeslokā nonācis Karzana gadījums, uzskata, ka viņam bēgļa statuss bija jāpiešķir jau lietas izskatīšanas pirmajā posmā. «Tajā brīdī militārais konflikts Irākā bija visnotaļ aktīvajā fāzē, tādēļ tā bija PMLP un tiesas kļūda neatzīt šo personu par bēgli,» paziņo Olševskis. «Šobrīd saskatu iespēju, ka viņam būtu jāprasa iespēja uzturēties Latvijas Republikas teritorijā uz humānu apstākļu pamata.»

«Ja viss būtu kārtībā, es labprāt dzīvotu Latvijā. Jā, es varu iedomāties šeit pavadīt palikušo dzīvi,» Karzans ir latviski teicis pirms atvadīšanās. «Kāpēc ne? Es esmu dzīvojis vienā valstī, un tagad šī ir mana otrā valsts. Man ļoti patīk Latvijas daba. Tas viss zaļums! Manā valstī ir vairāk kalnu un akmeņu. Pat mežs nav tik zaļš kā Latvijā. Un jūra, man tik ļoti patīk peldēt!» 

Vita savukārt pamanījusi, ka latviešu valodā draugs bieži blakus lieto vārdus «ir» un «nav». Pasmaidām, ka tas raksturo viņa šī brīža situāciju.

The post Cilvēks bez dokumentiem appeared first on IR.lv.