Mazliet itāļu ego
Olimpiete Lauma Grīva 2014. gadā izlēma pārcelties uz Itāliju, lai vēl nopietnāk trenētos tāllēkšanā un iegūtu pārliecību par saviem spēkiem. Mazuļa piedzimšana tomēr motivēja atgriezties dzimtenē. Bet draudzene Latvijā ievilka sidra un vīna biznesā
Draudzene, arhitekte Agate Eniņa 2015. gadā atsūtīja bildes: burvīgu, tomēr ļoti nolaistu muižu — viņas ģimene pērkot bijušo baronu fon Bēru rezidenci Kabilē. Lauma Grīva ar vīru Normundu Pūpolu fotogrāfijas saņēma Itālijas pilsētā Ankonā. Apskatīja kā eksotisku sveicienu no mājām, bet neiedziļinājās. Viņu pašu dzīvē bija gaidāmas lielas pārmaiņas. Tāllēcēja un augstlēcējs pie itāļu draugiem, arī sportistiem, ciemos bija braukuši kopš 2012. gada. Starp treniņnometnēm un sacensībām pavadījuši Itālijā garākus periodus. Bet, tiklīdz labo treniņu apstākļu dēļ izlēma pārcelties uz Ankonu pastāvīgai dzīvei, pieteicās mazais.
Ak Dievs, cik daudz celiņu!
Lauma smejas, ka viņai viss nenotiek kā citiem. «Nekad nesaki nekad!» varētu gluži vai izvēlēties par devīzi. «Ļoti vēlu sāku sportot profesionāli, 26 gados — pirmais Eiropas čempionāts, kad citi jau varbūt beidz. Bet man sapnis par olimpiskajām spēlēm bija tik milzīgs, ka 23 gadu vecumā pēc augstskolas beigšanas sāku nopietni trenēties.» Sporta gēni viņai ir dabas doti. Tētis Māris Grīva ir daudzcīņnieks, olimpiskā zelta ieguvēja šķēpmetēja Daiņa Kūlas treneris, joprojām strādā ar sportistiem. Mamma Baiba 16 gadu vecumā sasniedza Latvijas rekordu augstlēkšanā savā vecuma grupā. Dažādās vieglatlētikas disciplīnās panākumus guvušas arī Laumas māsas Māra un Gundega, brālis Jānis Svens. «Es arī trenējos, bet nemācēju dzīvi sadalīt — ja daru vienu, tad daru. No plkst. 9 līdz 15 man bija mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, pēc tam braucu uz treniņiem Rīgas otrā galā, biju pārgurusi,» Lauma atceras. Pēc studijām atgriežoties dzimtajā Ventspilī, viņa nospriedusi — tagad vai nekad! «Prasīju ģimenei, vai es varētu tik tālu aizlēkt, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm? Viņi teica — jā. 2010. gadā Barselonā, Eiropas čempionātā, sapratu — patiešām varu! 2012. gada Londonas olimpiskās spēles nebija veiksmīgas, atkal likās — ko tad es?» Lauma revidē sajūtas. «Pat intervijā pēc tam teicu: neesmu pelnījusi te, finālā, būt.»
Sporta panākumus rada arī psiholoģiskā drošība. Vislabākie trenēšanās ap-stākļi viņai tolaik bijuši Itālijā. Ar domubiedriem, itāļu sportistu ģimeni, Lauma un vīrs Normunds tā sadraudzējās, ka saņēma piedāvājumu īrēt platību viņu mājā Ankonā, 50 minūšu brauciena attālumā no laba stadiona. «Kādā 2014. gada oktobra dienā atbraucām no treniņnometnes uz mājām Ventspilī un teicām — nākammēnes mēs dzīvosim Itālijā. Visiem bija šoks,» Lauma pasmaida. «Bet biju tik nogurusi no tā laika dzīvesveida!
Kad nesanāk labs starts, Latvijā tevi pelt var ļoti viegli. Jutu, ka man vairs nav enerģijas tādā ritmā iet, cīnīties. Itālijā sportā ir vieglāk, daudz atbalsta programmu, klubu. Turklāt nav Latvijas stereotipu: 18 gados tev jāsasniedz tas, 22 — tas, 26 — vēl kaut kas. Ja neatbilstu standartam — kā tad tā? Itālija man deva pašpārliecinātību un drosmi.»
Kad draudzene Agate viņai 2015. gada vasarā atsūtīja bildes ar Kabiles muižu, Laumas sportistes karjera atkal bija apmetusi kūleni. Mazulim vajadzēja dzimt jau drīz. «Bet tas bija labākais notikums manā dzīvē,» Lauma smaidot secina. «Ar mazā piedzimšanu ieguvu vēl papildu drošumu. Sapratu, ka joprojām gribu un varu sportot, varu būt arī laba mamma.» Tobrīd sportistu tandēms vēl neplānoja atgriezties Latvijā. Domāja — puika piedzims, un Lauma atsāks trenēties Itālijā. Kad 2015. gada Ziemassvētkos viņi jau trijatā ciemojās pie radiem Ventspilī, viss strauji mainījās. «Redzēju, cik ļoti mana ģimene mīl Albertu, sapratu — nē, mans pareizais ceļš ir mājās,» tāllēcēja neslēpj emocijas. «Es nevarētu, kamēr trenējos, divu mēnešu vecumā viņu sūtīt pie svešām tantēm. Es regulāri ceļošu uz Itāliju, bet izlēmu atgriezties Latvijā.»
Alberta piedzimšana mainīja viņas dzīves telpas uztveri. Ventspils meitene iemīlējusi Itāliju, pat nav pamanījusi, cik kalnainajā apvidū maz vietas pastaigām. «Tik daudz cilvēku un tik maz zemes!» viņa secina. «Domāju — ak, Dievs, cik Latvijā daudz celiņu! Man tik ļoti patīk ar ratiņiem braukt gar jūras malu, visu laiku pie tās esmu dzīvojusi. Itālijā arī bija jūra, bet 50 km attālumā, un tas nav tas pats.» Atgriežoties Ankonā, katru vakaru, aizverot acis, viņa redzēja mājas. Sapņoja par Kurzemes jūrmalu, par smaržīgo Latvijas mežu. «Nekad nebiju domājusi, ka man tik ļoti patīk daba. Te, ceļā no Jūrkalnes uz Kabili, vienu dienu nāk mežakuiļi, tad atkal brieži skrien kā tādā dabas parkā. Jūtu, ka mana pareizā enerģija atgriežas, atjaunojas,» Lauma stāsta. «Citreiz istabā sēžam, briedis ieskrien sētā. Pasaka! Jānovērtē, cik pie mums ir skaisti! Bija jāpārceļas uz Itāliju, lai saprastu, ka mana zeme ir Latvija.»
Flīzēta garāža un mežābeles
Pēc atgriešanās 2016. gadā jaunā ģimene izlēma pārcelties uz Jūrkalni, 45 kilometrus no Ventspils, attālumi pēc Itālijas šķita mazāki. Laumas vecāki sen bija iegādājušies vasaras māju, kas nesezonā stāvēja tukša.
«Nekad nebiju iedomājusies, ka varētu tur dzīvot. Bet viss, par ko pasaku «nekad», man kaut kā notiek,» viņa atkal smejas.
Pirms Itālijas Lauma neesot bijusi liela vīna fane. Sportisko režīmu ievērojusi strikti, dzērieni ar grādiem tur neiederējās. «Bet itāļi teica — vīns taču ir kā maize! Divreiz dienā, arī stāvoklī esot, var dzert! Pārsteidza, cik daudz viņi lieto vīnu, pirms katrām pusdienām ir aperitīvs, pēc tam ar auto brauc mājās. Bija šoks, ka vīnu var pirkt pa litriem plastmasas traukos.» Gaidot mazo, Lauma prieka dzērienam nepieskārās, taču pamazām ieguva zināšanas, kāds ir slikts un kāds — kvalitatīvs vīns.
«10 metrus no mājām Ankonā bija vīna darītava. Bieži aizgājām, jo tur bija skaisti, man patika tur uzturēties. Pa ceļam uz treniņiem bija vēl viena vīnotava, tur arī piestājām. Vīna dārzi Itālijā ir fantastiski. Braucu garām un fotografēju: ziedi, tad jau ogas, ražas novākšana,» Lauma kavējas atmiņās.
Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm 2016. gadā tāllēcēja nekvalificējās, vēl nebija formā pēc dēla piedzimšanas. Taču 2017. gada pasaules čempionātā Londonā izdevās iegūt augsto 9. vietu. Sportam bija pievienojies vēl kas cits. «Tikko biju pārvākusies uz Jūrkalni, draudzene Agate atbrauca ciemos un sacīja: «Varbūt mēs varētu uztaisīt vīna darītavu? Tā Kabiles muiža tik fantastiska, vēsturiski tajā atradies vīna pagrabs!» Atbildēju: «Ko mēs par vīniem zinām?» Tas likās kaut kas galīgi traks,» dzīves paradoksus pārcilā Lauma. «Bet aizgājām līdz ceļam, nācām atpakaļ pie vīriem: ziniet, mēs laikam taisām vīna darītavu!»
Dāmas lietai ķērušās klāt ar entuziasmu: semināri Latvijas Lauksaimniecības universitātē par vīna darīšanu, braucieni pie Latvijas, Anglijas, Spānijas, ASV meistariem, lai saprastu, kādas garšas ir pazīstamas, ko citi ražo. Visbeidzot vīna kursi Anglijā.
Pirms Kabiles muižas remontiem pagaidu vīna darītavai draudzenes atrada labu risinājumu… Jūrkalnes mājas garāžas veidolā. Iepriekšējais īpašnieks nezin kāpēc šo ēku viscaur bija izklājis ar flīzēm, Laumas ģimene to izmantoja kā noliktavu. Garāža atbilda Pārtikas un veterinārā dienesta visstingrākajām prasībām, tikai vajadzēja ierīkot izlietni un notekūdeņu izvadu.
«Un vēl man pie mājas auga divas mež-ābeles, kas ābolu vīnam dod vajadzīgos tanīnus. Viss kaut kā sakrita: Itālija, atgriešanās, vīna darītava!» sportiste saliek pieturzīmes mūsu sarunā. 2015. gadā no Amerikas pēc biznesa studijām bija atgriezusies arī Laumas māsa Māra, labprāt piekrita jaunajam uzņēmumam palīdzēt mārketingā.
Jau pēc 2016. gada ābolu ražas dāmas sāka rosīties garāžā. «250 litru sulas, visi eksperimentos. Smējāmies, ka esam sliktas meles — ja vīns neiznāks labs, nevarēsim pārdot. Testējām, braucām uz tirdziņiem. Sapratām, ka tur nevienam sausie vīni īsti neinteresē, vajag pussausos. Bet degustācijās viesi grib sausos.» Pagājušogad Kabiles muižas vīna darītava sarūpēja 7000 litru dzēriena: piecu veidu sidrus un vīnus, arī ar pievienotām vaniļas pākstīm un rabarberu rose. Šogad plānots saražot tikpat daudz.
Laumu Kabilē sastopam muižas bijušajā ēdamzālē pēc tikko novadītas degustācijas lielai tūristu grupai. Pabeidzot restaurāciju, šī telpa būs pērle. Baroka griestu dekoratīvo apdari stuka tehnikā Imants Lancmanis novērtējis kā skaistāko pēc Rundāles.
«Sākumā teicu, es nekad nevadīšu degustācijas, bet…» Lauma pasmaida. «Pagājušogad vienreiz Agate netika un man vajadzēja pieslēgties — divas reizes pa 30 cilvēkiem angļu valodā. Riktīgi tā uzreiz!» Viņai iepaticies runāt ar viesiem, tomēr mazā uzņēmumā visiem jādara viss.
Lauku atbalsta dienesta Leader programmas finansējums ļāvis pabeigt restaurācijas pirmo kārtu, atjaunot muižas pagrabus, uz kuriem tūdaļ no Jūrkalnes garāžas pārcelsies vīna darītava. «Viss ir pareizi, ja mājai sabruks pamati, tad būs vienalga, vai augšā būs zelta vanna vai ne,» secina mūsu gide. «Centrālapkure arī pirmoreiz Kabiles muižā ir ierīkota.» Vecajos mūros nākotnē mājošot viesnīca un restorāns, viņas biznesa partneres Agates plāni ir ambiciozi.
Lauma priecājas, ka Jūrkalnē atkal būs klusums, pazudīs pudeļu kalni un atbrīvosies atvilktnes, kas pilnas dokumentiem. Mērojusi mājup 70 kilometrus, nākamo dienu viņa pavadīs treniņos Ventspilī. Cer kvalificēties nākamā gada Tokijas olimpiskajām spēlēm. «Tas ir pēdējais, tad noteikti beigšu sportot.» Treniņnometņu pieredze ir tik liela, ka zināšanas jau sākusi nodot jaunajiem sportistiem. Turpmāk vēl nopietnāk pievērsīsies Kabiles biznesam. «Bet man arī patīk būt mammai un sievai. Mēs varam ļoti daudz!» Lauma noslēdz sarunu.
Līdzatvestās atziņas
Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Pietrūkst kafijas par vienu eiro. Burvīgas, vienkārši izcilas kafijas. 2,60 eiro par kafiju ir reāli dārgi! Itāļu viesmīlības un karstās saules, arī itāļu virtuves.
Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Ēst gatavošana un tas, ka visur jālieto olīveļļa. Mūsu itāļu draugi labi gatavoja, tagad Latvijā vīrs taisa pasta carbonara, bet man patīk pasta ar mocarellu un baziliku, tāda vienkārša. Garšaugi aug pie mūsu mājas.
Ko gribētu ieviest Latvijā?
Lai katrs vairāk novērtētu, kas mums ir. «Sprīdīša efekts» — šķiet, ka citur viss ir labāk. Esam gatavi nolikt malā savus sertifikātus un prasmes, lai darītu melno darbu citiem. Jāatceras: jebkas, ko darām Latvijā, paliek tikai mums. Un esam atbildīgi arī par bērnu nākotni, tas viss paliks viņiem.
Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Visnozīmīgākais, ko atvedu mājās, ir mans dēls. Viņš pilnībā izmainīja manu skatu uz pasauli, ļāva apzināties savu iekšējo spēku, lika ilgoties pēc mājām un apjaust, cik nenovērtējama loma dzīvē ir cilvēkiem, kuri atrodas līdzās — manai ģimenei.
The post Mazliet itāļu ego appeared first on IR.lv.