Augusts
Grāmatas fragments
The post Augusts appeared first on IR.lv.
Džūlija Filipsa (Julia Phillips, 1989) — amerikāņu rakstniece, kas pētniecības laikā iepazinusi dzīvi Kamčatkā, Krievijā. Viņas interešu lokā īpaši bija sieviešu ikdienas dzīve. Pieredzētais iedvesmojis debijas romānu Zūdošā zeme (Disappearing Earth), kas 2019. gadā nominēts vairākām balvām. Kritikā uzsvērta darba enerģētika un emocionalitāte, iztēle un empātija, kas sniedz jaunu skatījumu uz ģimenes un kopienas saiknēm un paver iespēju ieraudzīt Krieviju tādu, kādu to nepazīstam. Domuzīmē lasāma grāmatas ievaddaļa.
Sandales novilkusi, Sofija stāvēja pie ūdens malas. Līcis pielavījās viņas kāju pirkstiem un aprija tos. Pelēks sālsūdens uz gaišas ādas. «Tālāk neej,» Aļona teica.
Ūdens atkāpās. Aļona redzēja oļus, kas spiedās māsas pēdu velvēs, mazu viļņu atstātos grants sanesumus. Sofija pieliecās, lai uzlocītu bikšu staras, un pār galvu pārkrita astē sasietie mati. Sakasītu odu kodumu vietās uz kāju lieliem rēgojās sakaltušas asins svītras. Atpazinusi Sofijas mugurkaula apņēmīgo izliekumu, Aļona zināja, ka māsa neklausās.
«Nemaz nedomā,» Aļona piekodināja.
Sofija nostājās ar skatu pret ūdeni. Tas bija mierīgs, tikai viegla ņirboņa līci padarīja līdzīgu kaltam skārdam. Pametusi Krievijas krastus un ierauta Klusā okeāna plašumos, straume pieņēmās spēkā, bet šeit tā bija pieradināta. Tā piederēja viņām. Ar plaukstām ieķērusies šaurajos gurnos, Sofijas skatiens slīdēja pāri līcim, kalniem pie horizonta, armijas bāzes baltajām gaismām pretējā krastā. Grantī zem māsām bija lielāku akmeņu šķembas. Aļona atspiedās pret pārgājienu mugursomas izmēra bluķi, kādu metru aiz viņas slējās Sv. Nikolaja kalna drūpošā klints siena. Ūdeni vienā un akmens sienu otrā pusē, viņas šopēcpusdien bija gājušas gar piekrasti, līdz apmetās šajā zemes pleķī, kur nebija izmētātu pudeļu vai putnu spalvu. Kad tuvumā nosēdās kaijas, Aļona ar rokas vēcienu tās aizdzina. Vasara bija padevusies vēsa, lietaina, bet šī augusta pēcpusdiena bija gana silta, lai vilktu kreklus ar īsām piedurknēm.
Sofija paspēra soli uz priekšu, un viņas papēdis iegrima ūdenī.
Aļona piecēlās. «Sof, es teicu, nē!» Māsa atkāpās. Pāri pārlidoja kaija. «Kāpēc tev jābūt tādai bezkauņai?»
«Neesmu bezkauņa.»
«Esi gan. Vienmēr.»
«Nē,» Sofija pagriežoties sacīja. Aļonu kaitināja viņas augšup nosmaiļotās acis, plānās lūpas, asais žoklis, pat degungals. Astoņu gadu vecumā Sofija aizvien izskatījās kā sešgadniece. Trīs gadus vecākā Aļona bija īsa savam vecumam, bet Sofija bija sīka viscaur, no vidukļa līdz plaukstu locītavām, un reizēm uzvedās kā bērndārzniece — gultas kāj-
galī viņa bija sarindojusi mīkstās rotaļlietas, izlikās par pasaulslavenu balerīnu, naktī nespēja aizmigt, ja televīzijā redzēja kaut vienu šausmu filmas ainu. Māte viņai izdabāja. Piedzimusi otrā, Sofija baudīja privilēģiju saglabāt bērnišķīgumu.
Cieši skatoties kādā klints punktā augstu virs Aļonas galvas, Sofija izcēla vienu pēdu no ūdens, nostiepa slapjos kāju pirkstus un pacēla rokas piektajā pozīcijā. Viņa sasvērās, bet noturējās. Aļona uz akmeņiem sagrozījās. Māte vienmēr centās panākt, lai Aļona ņem māsu līdzi klasesbiedru apciemojumos, bet tieši šo sīko nedarbu dēļ viņa to nedarīja.
Tā vietā vasaras brīvlaiku māsas bija pavadījušas divatā. Mitrajā autostāvvietā aiz viņu mājas Aļona iemācīja Sofijai lēno pārmetienu atpakaļ. Jūlijā viņas ar autobusu devās četrdesmit minūšu braucienā uz pilsētas zoodārzu, kur cauri būra restēm rijīgu melno kazu baroja ar konfektēm. Tā grozīja savas šaurās acu zīlītes. Vēlāk pēcpusdienā Aļona caur stiepļu žogu iestūma neietītu piena karameli nožogojumā pie lūša, kas šņāca uz māsām, līdz viņas atkāpās. Karamele gulēja uz betona grīdas. Te tev nu bija zoodārzs. Kad Aļonas un Sofijas māte rītos pirms darba atstāja viņām naudu, māsas gāja uz kino un pēc filmas otrā stāva kafejnīcā uz pusēm notiesāja banānu un šokolādes pankūku. Tomēr lielākoties viņas pavadīja laiku pilsētā, vērojot, kā satūkst lietus mākoņi un izstiepjas saules stari. Sejas pamazām iedega. Viņas gāja pastaigās vai braukāja ar divriteņiem, vai nāca šurp.
Kamēr Sofija centās noturēt līdzsvaru, Aļona paraudzījās uz piekrasti. Pāri akmeņiem tuvojās vīrietis. «Kāds nāk,» Aļona teica. Māsa nolaida vienu kāju ūdenī un pacēla otru. Sofijai varbūt bija vienalga, ja kāds redz, ka viņa uzvedas kā muļķe, bet ne Aļonai, viņas piespiedu pavadonei. «Beidz,» Aļona teica. Nu jau skaļāk, dusmās iekarsusi: «BEIDZ!» Sofija pārstāja.
Vīrietis krastmalā bija pazudis. Laikam atradis kādu tīru vietu, kur pasēdēt. Viss aizkaitinājums, kas Aļonā bija krājies, izplūda kā ūdens no vannas, izraujot aizbāzni.
«Man ir garlaicīgi,» teica Sofija.
Aļona atgūlās. Pleci sajuta akmens cietumu, galva — tā vēsumu. «Nāc šurp,» viņa teica, un Sofija no līča uzmanīgi devās iekārtoties blakus Aļonai. Mazākie akmeņi krikstot saspiedās kopā. Vieglajā vējā Sofijas ķermenis bija atdzisis kā zeme. «Vai vēlies, lai tev ko pastāstu?» Aļona jautāja.
«Jā.»
Aļona paskatījās telefonā. Viņām bija jābūt mājās uz vakariņām, bet vēl nebija pat četri. «Vai esi dzirdējusi par aizskaloto pilsētu?»
«Nē.» Par spīti nepaklausībai Sofija prata uzmanīgi klausīties. Sakoncentrējusies viņa pacēla uz augšu zodu un saknieba lūpas.
Aļona norādīja uz vistālākajām klintīm piekrastē. Pa labi no meitenēm bija pilsētas centrs, no kura viņas šodien bija atnākušas; pa kreisi līča ieeju iezīmēja melnie milži. «Reiz tā atradās tur.»
«Zavojko?»
«Aiz Zavojko.» Māsas sēdēja zem Sv. Nikolaja kalna virsotnes. Turpinot iet gar piekrasti, viņas redzētu, kā kalna akmeņainais sāns laižas arvien zemāk, virs sevis atklājot apkaimes namu rindas. Piecstāvīgas padomju laiku daudzdzīvokļu ēkas no raiba betona. Sabrukušu māju koka karkasi. Spoguļota augstceltne, rozā un dzeltena, ar izkārtni, kas reklamē biroja telpu nomu. Zavojko bija daudzus kilometrus aiz visa tā, pēdējais viņu pilsētas, Petropavlovskas-Kamčatskas, rajons, pēdējais sauszemes gabals pirms jūras. «Tā atradās klints malā, kur okeāns satiek līci.»
«Vai tā bija liela pilsēta?»
«Tā bija kā apmetne. Ciemats. Tikai piecdesmit koka mājas, pilnas ar karavīriem, sievām un mazuļiem. Tas bija pirms daudziem gadiem. Pēc Lielā Tēvijas kara.»
Sofija to apdomāja. «Vai tur bija skola?»
«Jā. Tirgus, aptieka. Viss. Pasta nodaļa.» Aļona to iztēlojās: guļbaļķi, grebti logu rāmji, tirkīza krāsas durvis.
«Tur izskatījās kā pasakā. Un ciemata vidū bija karoga masts un laukums, kur cilvēki novietoja savas vecmodīgās automašīnas.»
«Labi,» Sofija noteica.
«Labi. Tātad kādu rītu ciematnieki gatavo brokastis, baro savus kaķus, ģērbjas, lai dotos uz darbu, un klints sāk drebēt. Zemestrīce. Tik stipru viņi vēl nav piedzīvojuši. Sienas šūpojas, krūzes plīst, mēbeles…»
Aļona palūkojās uz granti sev blakus, bet nebija neviena izskalota zara, ko pārlauzt.
«Mēbeles lūst. Mazuļi raud savās gultiņās, un mātes tiem netiek klāt. Viņas nespēj pat piecelties. Tā ir lielākā zemestrīce, kāda šai pussalā bijusi.»
«Mājas uzgāzās viņiem virsū?» Sofija minēja.
Aļona pakratīja galvu. Akmens, uz kā viņa bija atbalstījusies, iespiedās galvaskausā. «Vienkārši klausies. Pēc piecām minūtēm zemestrīce beidzās. Viņiem tā šķiet kā mūžība. Mazuļi turpina raudāt, bet visi ir ļoti priecīgi. Viņi pierāpo cits pie cita, lai apskautos. Varbūt bija saplaisājušas ietves, pārtrūkuši vadi, bet viņi bija izturējuši — izdzīvojuši. Viņi guļ viens otra apskāvienos un tad cauri logu vietā atstātajiem robiem ierauga kādu ēnu.»
Sofija nemirkšķināja.
«Tas ir vilnis. Divreiz augstāks par viņu mājām.»
«Pāri Zavojko?» Sofija jautāja. «Neiespējami. Tas ir pārāk augstu.»
«Aiz Zavojko, es jau teicu. Šī zemestrīce bija tik spēcīga. To juta pat Havaju salās. Tālajā Austrālijā ļaudis jautāja draugiem: vai tu man uzskrēji virsū? Jo kaut kas bija viņus sašūpojis. Tik stipra bija zemestrīce.»
Viņas māsa neko neteica.
«Tā satricināja visu okeānu,» Aļona sacīja. «Divsimt metru augstumā pacēlās vilnis, un tas vienkārši…» Viņa izstiepa roku sev priekšā, vienā līmenī ar līča ūdens virsmu, un atvēzēja to pāri horizontam.
Aukstais gaiss pārskrēja viņu kailajām rokām. Kaut kur netālu sauca putni.
«Kas ar viņiem notika?» Sofija beidzot pajautāja.
«Neviens nezina. Ciematā visi bija pārāk pievērsušies zemestrīcei. Pat Zavojko neviens nepamanīja satumsušās debesis; viņi bija aizņemti ar slaucīšanu, tuvāko kaimiņu apraudzīšanu, remontēšanu. Kad pa ielām sāka plūst okeāna ūdens, viņi nodomāja, ka augstāk kalnā plīsušas caurules. Bet vēlāk, kad atkal ieslēdzās elektrība, kāds pamanīja, ka klints malā nespīd gaismas. Vieta, kur atradās ciemats, bija tukša.»
Līča viļņi veidoja klusu, ritmisku pavadījumu viņas vārdiem. Šš, šš. Šš, šš.
«Viņi gāja skatīties un neko neatrada. Ne cilvēkus, ne ēkas, ne luksoforus, ne ceļus. Ne kokus. Ne zāli. Tur izskatījās kā uz Mēness.»
«Kur viņi palika?»
«Viņus aizskaloja. Vilnis cilvēkus satvēra turpat, kur tie gulēja, šādi.» Aļona piecēlās, atbalstoties uz viena elkoņa, un satvēra Sofijas plecu, tā kauli pārbīdījās viņas plaukstā. «Tik cieši ūdens apņēma viņu ķermeņus. Tas iesprostoja cilvēkus viņu pašu mājās. Pacēla visu pilsētu un ienesa to Klusajā okeānā. No viņiem vairs nebija ne miņas.»
Kalna ēnā Sofijas seja bija tumša. Lūpas pavērušās, atsedzot priekšzobu robainās apakšas. Aļonai ik pa laikam patika pārbiedēt māsu tā, ka viņa kļuva bāla kā krīts.
«Tā nav taisnība,» Sofija teica.
«Ir gan. Es to dzirdēju skolā.»
Ūdens, necaurredzams pēcpusdienas gaismā, saglabāja ritmu. Tas izskatījās sudrabains. Akmeņi, uz kuriem bija stāvējusi Sofija, parādījās un atkal pazuda.
«Vai varam iet mājās?» Sofija jautāja.
«Ir agrs.»
«Vienalga.»
«Es tevi nobiedēju?»
«Nē.»
Līča vidū uz dienvidiem virzījās traleris, turp, kur gaidīja Čukotska, Aļaska, Japāna. Māsas nekad nebija pametušas Kamčatkas pussalu. Māte teica, ka reiz viņas apmeklēs Maskavu, bet tā atradās deviņu stundu lidojuma attālumā, pa vidu vesels kontinents, un viņām būtu jāšķērso kalni, jūras un lūzumi, kas nošķīra Kamčatku. Viņas nebija piedzīvojušas lielu zemestrīci, bet māte pastāstīja par vienu, kas bija notikusi 1997. gadā. Dzīvoklī bijis tā: virtuves lampa vadā šūpojās tik augstu, ka triecās griestos, skapīšu durvis virinājās, un no tiem izlēca ievārījumu burkas, noplūdušajā gāzē, kas smaržoja pēc olām, sāpēja galva. Māte teica, ka pēcāk uz ielas viņa redzējusi samīcītas automašīnas un saplaisājušu asfaltu.
Meklējot šo apmešanās vietu, māsas bija aizgājušas tik tālu gar kalna pakāji, ka gandrīz jebkādas civilizācijas pēdas bija palikušas aiz muguras. Garām peldēja tikai kuģis un laiku pa laikam kāds atkritums — divlitrīgas alus pudeles ar pusnoplīsušām etiķetēm, konservu kārbu atlocītie vāki, kas reiz sedza siļķes eļļā, izmirkuši kartona apļi no kūku iepakojumiem. Ja tagad sāktos zemestrīce, viņām nebūtu durvju ailes, kurā nostāties. No klints sienas kristu akmeņi. Pēc tam vilnis aiznestu viņu ķermeņus.
Aļona piecēlās. «Labi, ejam,» viņa teica.
Sofija uzvilka atpakaļ sandales. Bikses viņai joprojām bija uzņurcītas līdz ceļgaliem. Kopā viņas pārkāpa pāri lielākajiem akmeņiem un devās atpakaļ uz pilsētas centru. Aļona sita odus, kas gadījās viņām ceļā. Lai gan pirms nākšanas šurp viņas mājās bija paēdušas pusdienas, Aļonu atkal sāka mākt izsalkums. «Tu audz,» viņu māte piesardzīgi un pārsteigti bija teikusi, kad Aļona šonedēļ kādās vakariņās bija paņēmusi otru zivs kotleti. Bet viņa nestiepās garumā un joprojām bija viena no īsākajām meitenēm klasē, iesprostota bērna ķermenī, trauks bezgalīgai apetītei.
Pamīšus kaiju saucieniem varēja dzirdēt klaigājam cilvēkus un ietaurējamies kādu auto. Zem māsu pēdām viļājās slapja grants. Uzlēkusi uz akmens, kas augstumā bija viņai līdz ceļgalam, Aļona redzēja līkumoto ceļu viņu priekšā. Drīz klints siena blakus saruks. Viņas izies vasaras pūļu pilnā akmeņainā pludmalē, kuru no vienas puses ielenc ēdiena tirgotāji un no otras — kuģu remonta rūpnīca. Nonākušas tur, viņas varēs pagriezt muguru līcim un ieraudzīt pilsētas galvenā gājēju laukuma samīdīto zāli. Aiz tā un satiksmes rindām atradās Ļeņina statuja, Gazprom zīme un plata valdības ēka ar karogiem uz jumta. Aļona un Sofija stāvēs pašā Petropavlovskas-Kamčat-skas sirdī un abās pusēs redzēs plešamies pilsētas kalnus, tās iegarenās ribas. Tālumā vulkāna zilā virsotne. Autobuss no centra viņas aizvedīs mājās. Televizors un vasaras zupa, un viņu mātes labākie stāsti par darbu. Viņa jautās, ko meitas darījušas pa dienu. «Klau, nesaki mammai, ko es tev stāstīju,» Aļona teica. «Par pilsētu.»
Sofija viņai aiz muguras jautāja: «Kāpēc ne?»
«Vienkārši nesaki.» Aļona negrasījās uzņemties atbildību par to, kas Sofijai varētu rādīties murgos.
«Ja tā ir taisnība, kāpēc nedrīkstu jautāt?»
Aļona nošņācās. Viņa nokāpa lejā, apgāja apkārt pāris akmeņu kaudzēm un apstājās.
Divu metru attālumā bija vīrietis, ko viņa iepriekš redzēja krastmalā. Viņš sēdēja uz takas, kājas taisni priekšā izstiepis. Mugura sakumpusi. No tāluma viņš bija izskatījies pieaudzis, bet tuvumā vairāk atgādināja pāraugušu pusaudzi: pietūkuši vaigi, saules izbalinātas uzacis, dzelteni mati, kas aizmugurē saspurojušies kā eža adatas.
Viņš pacēla galvu: «Sveiki.»
«Sveiki,» Aļona teica, pienākdama tuvāk. «Sveiks.»
«Vai vari man palīdzēt?» viņš jautāja. «Esmu savainojis potīti.»
Viņa uzmeta acis bikšu starām, it kā cauri audumam varētu saskatīt kaulu. Zaļie ceļgali bija notraipīti ar zemi. Smieklīgi redzēt pieaugušu vīrieti sēžam kā apskādētu puiku, kas pārāk stipri sasities skolas pagalmā.
Sofija viņus panāca un uzlika plaukstu Aļonai uz muguras. Aļona nokratīja viņas roku. «Vai tu vari paiet?» Aļona jautāja.
«Jā. Varbūt.» Vīrietis cieši uzlūkoja savas teniskurpes.
«Vai tu to sastiepi?»
«Laikam jau. Šie nolādētie akmeņi.»
Sofija apmierināti noņurdējās par lamuvārdu. «Mēs varam kādu pasaukt,» Aļona piedāvāja. Viņi bija tikai dažas minūtes no pilsētas centra; viņa gandrīz vai varēja saost tirgotāju cepamo eļļu.
«Būs jau labi. Mana automašīna ir netālu.» Viņa satvēra aiz plaukstas vīrieša pastiepto roku un vilka. Aļonas svars neko daudz nemainīja, bet ar to pietika, lai pieceltu viņu kājās. «Es līdz tai tikšu.»
«Vai esi drošs?»
Viņš nedaudz grīļojās. Sāpju dēļ soļus spēra maigi. «Jūs tikai varētu palikt ar mani, ja nu gadījumā es nokrītu.»
«Sofija, tu ej pa priekšu,» Aļona teica. Viņas māsa gāja pirmā, tad uzmanīgi sekoja vīrietis. Aļona gāja nopakaļ un vēroja. Viņa pleci bija izliekti. Klusi skalojās viļņi, un pāri tiem viņa dzirdēja vīrieša piepūlēto, lēno elpu.
Ceļš bija atvedis līdz centram: akmeņu klātā pludmale, ģimenes uz soliņiem, pelēki putni, kas vicina spārnus virs hotdogu maizītēm, un kuģa-krasta portālceltņi, izstiepuši savus garos, kailos kaklus. Sofija bija apstājusies, lai viņus pagaidītu. Kalna lielākā daļa bija aiz muguras. «Viss kārtībā?» Aļona jautāja vīrietim.
Viņš norādīja pa labi no viņiem: «Gandrīz esam klāt.»
«Uz autostāvvietu?» Pamājis viņš kliboja tālāk aiz pārtikas kioskiem, ģeneratori dvesa izplūdes gāzes ap viņa ceļgaliem. Māsas sekoja. Vecāks zēns cepurē ar nagu aizskeitoja kioskiem gar priekšu, un Aļona kaunīgi lūkojās taisni — viņai uzgrūsta mazā māsa, jāvelkas līdzi vārgam svešiniekam. Viņa gribēja jau būt mājās. Saņēmusi Sofiju aiz rokas, viņa panāca vīrieti.
«Kā tevi sauc?» vīrietis viņai jautāja.
«Aļona.»
«Aļonka, vai paņemsi manas atslēgas,» viņš tās izkratīja no bikšu kabatas, «un atslēgsi automašīnas durvis?»
«Es varu to izdarīt,» teica Sofija. Viņi jau bija pusmēness formas autostāvvietā otrpus kalnam.
Viņš iedeva atslēgu gredzenu mazākajai meitenei. «Tur tā melnā. Surf.»
Sofija paskrēja uz priekšu un atvēra vadītāja puses durvis. Viņš iekāpa, apsēžoties izelpodams. Viņa turējās pie durvju roktura. Sānu paneļa nevainojamajā krāsā atspoguļojās viņas ķermenis, ietērpts violetā kokvilnā un uzlocītās haki krāsas biksēs. «Kā jūties?» viņa jautāja.
Viņš pakratīja galvu. «Meitenes, jūs man patiešām palīdzējāt.»
«Vai varēsi pabraukt?» Aļona vaicāja.
«Jā,» viņš teica. «Uz kurieni jūs tagad?»
«Mājās.»
«Kur tas ir?»
«Horizonta rajonā.»
«Es jūs aizvedīšu,» viņš teica. «Kāpiet iekšā.» Sofija atlaida durvis. Aļona paskatījās uz autobusu pieturu otrpus ielai. Ar autobusu jābrauc ilgāk nekā pusstunda, bet ar mašīnu viņas būtu mājās desmit minūtēs.
Vīrietis bija iedarbinājis dzinēju. Viņš gaidīja atbildi. Sofija jau nolūkojās viņa aizmugurējā sēdeklī. Kā vecākā māsa, Aļona nesteidzās: viņa pāris sekundes apdomāja braucienu ar pilsētas autobusu (to, kā tas apstājas un atkal sāk braukt, skaļos trokšņus, citu cilvēku sviedru smaku) un šo piedāvājumu. Viņa maigumu, savainoto potīti un puicisko seju. Cik viegli būtu, ja viņas aizvestu. Auto viņas nogādātu mājās gana ātri, lai paspētu apēst kādu uzkodu pirms vakariņām. Gluži kā zoodārza dzīvnieku barošana vai biedējošie stāsti, šis būtu vēl viens aizraujošs notikums, vasaras brīvlaika blēņa, kas paliktu starp viņu un Sofiju.
«Paldies,» Aļona teica. Viņa apgāja auto gar priekšu un iekāpa saulē uzsilušajā pasažiera sēdeklī. Tā āda zem viņas bija mīksta kā klēpis. Cimdu nodalījumam bija piestiprināta ikona krusta formā. Ja vien skeitbordists viņu redzētu tagad sēžam liela auto priekšējā sēdeklī. Sofija ieslīdēja aizmugurējā rindā. Dažas stāvvietas tālāk sieviete no furgona aizmugures pastaigā izlaida baltu suni.
«Uz kurieni?» viņš jautāja.
«Akadēmiķa Koroļova iela 31.»
Viņš ieslēdza pagriezienu un izbrauca no stāvvietas. Pāri priekšējam panelim pārslīdēja cigarešu paciņa. Auto bija sajaukusies ziepju, tabakas, viegla benzīna smarža. Sieviete ar suni devās šķērsām pārtikas kiosku rindai. «Vai sāp?» Sofija teica.
«Jau ir labāk, pateicoties jums.» Viņš saplūda ar satiksmi. Ietves mudžēja no vietējiem pusaudžiem neona krāsu apģērbā un fotogrāfijām pozējošiem tūristiem no Āzijas kruīza kuģiem. Īsmataina sieviete turēja zīmi ar kādas piedzīvojumu aģentūras nosaukumu. Kā pussalas vienīgās pilsētas centrs šī bija pirmā Kamčatkas vasaras viesu pietura; no kuģa vai lidmašīnas viņus dzina apskatīt līci, tad steidzināja prom, ārpus pilsētas robežām, doties pārgājienos vai laivot, vai medīt mežonīgajos klajumos. Uztaurēja kravas auto. Cilvēki turpināja šķērsot gājēju pāreju. Luksofora gaisma pārslēdzās, un viņu auto atkal bija brīvs.
Aļona no pasažiera sēdekļa nopētīja vīrieša ārieni. Plats deguns un saskanīga mute zem tā. Īsas brūnas skropstas. Apaļš zods. Viņa ķermenis izskatījās kā izgrebts no svaiga sviesta. Viņš droši vien svēra par daudz, tāpēc piekrastē neveikli licis soli.
«Vai tev ir draudzene?» jautāja Sofija.
Viņš pasmējās un pārslēdza pārnesumus, uzņemot ātrumu kalnā. Auto dūca zem viņiem. Līcis aiz muguras attālinājās. «Nē, nav.»
«Un tu neesi precējies.»
«Nē.» Viņš parādīja plaukstu ar izplestiem pirkstiem.
Sofija atteica: «Es jau redzēju.»
«Gudriniece,» viņš teica. «Cik tev gadu?»
«Astoņi.»
Viņš uzmeta viņai acis atpakaļskata spogulī. «Un tu arī neesi precējusies, vai ne?»
Sofija ieķiķinājās. Aļona pagriezās, lai vērotu ceļu. Šis auto bija augstāks par mātes sedanu. Viņa no augšas redzēja jumta bagāžniekus un autovadītāju roku rozā apveidus. Cilvēki pēc vienas vasarīgas dienas bija apdeguši saulē. «Vai varu atvērt logu?» viņa vaicāja.
«Es labprātāk izmantoju kondicionētāju. Šajā krustojumā taisni?»
«Jā, lūdzu.» Koki gar ietvēm lietainajā vasarā bija kupli un sazaļojuši. Viņi brauca garām noplukušiem reklāmas stendiem pa kreisi un betona paneļu daudzdzīvokļu namiem pa labi. «Te,» Aļona teica.
«Te. Nu tā.» Viņa pagriezās sēdeklī. «Tu palaidi garām pagriezienu.»
«Tu palaidi garām pagriezienu,» Sofija teica no aizmugures.
«Vispirms gribu jūs aizvest pie sevis,» vīrietis teica. «Man vajadzēs, lai vēl mazliet palīdzat.»
Ceļš veda uz priekšu. Viņi iebrauca satiksmes aplī, un viņš izbrauca tam cauri otrā pusē. «Palīdzam ar tavu potīti?» Aļona jautāja.
«Tieši tā.»
Viņa atcerējās, ka nezina viņa vārdu. Viņa pār plecu palūkojās uz Sofiju, kas atskatījās uz ceļu, pa kuru viņas bija braukušas. «Es tikai pateikšu mūsu mātei,» Aļona sacīja, izņemot telefonu no kabatas. Vīrietis noņēma roku no ātrumu pārslēga, lai atņemtu telefonu. «Ei,» viņa iesaucās. «Ei!» Viņš pārlika telefonu otrā rokā un iemeta durvju nodalījumā. Telefons dobji atsitās pret plastmasas apakšu. «Atdod,» viņa teica.
«Varēsi piezvanīt, kad būsim galā.»
Tukšos pirkstus pastiepusi, viņa bija nikna. «Lūdzu, atdod.»
«Atdošu, kad būsim tur.»
Viņas drošības josta bija pārāk cieša. Tā tikpat labi varēja būt aptīta viņas plaušām. Viņa nespēja ievilkt gana daudz gaisa. Viņa klusēja. Koncentrējās. Tad metās viņa virzienā, sniedzoties pēc durvīm. Josta viņu atgrūda atpakaļ.
«Aļona!» Sofija iesaucās.
Viņa grasījās atsprādzēt drošības jostu, bet vīrietis atkal pasteidzās pirmais, satverot viņas plaukstu un iespiežot sprādzi atpakaļ. «Beidz,» viņš teica.
Aļona teica: «Atdod!»
«Sēdi un pagaidi, tad atdošu. Apsolu.» Pirkstu kauliņi zem viņa rokas bija saliekti tā, ka varētu salūzt. Aļonai šķita, ka viņa izvemtos, ja tie viņa satvērienā nokrakšķētu. Mutē jau sametās nelaba garša. Sofija paliecās uz priekšu, un vīrietis teica: «Apsēdies.»
Sofija atgriezās vietā. Viņa strauji elpoja.
Kaut kad viņam būs jāpaceļ roka. Aļona nekad mūžā neko nebija vēlējusies vairāk kā tagad savu telefonu. Tā melnā aizmugure, notaukotais ekrāns, ziloņkaula putna amulets, kas nokarājās augšējā stūrī. Viņa nekad nevienu nebija ienīdusi tik ļoti kā viņu. Viņai kļuva nelabi. Viņa norija siekalas.
«Man ir noteikums,» vīrietis teica. Viņi jau bija desmitajā kilometrā, pabrauca garām autobusu pieturai, kas iezīmēja Petropavlovskas ziemeļu robežu. «Nekādu telefonu, kamēr esmu pie stūres. Bet, kad būsim galā, ja abas tik ilgi mācēsiet uzvesties, atdošu telefonu un aizvedīšu jūs mājās, un šovakar varēsiet ēst vakariņas kopā ar māti. Skaidrs?» Viņš saspieda viņas pirkstus.
«Jā,» Aļona teica.
«Tad esam sarunājuši.» Viņš atlaida roku.
Viņa pabāza plaukstas, vienu sāpošu, zem ciskām un apsēdās taisni. Viņa ieelpoja caur atvērtu muti, lai nožāvētu mēli. Desmitais kilometrs. Pirms tā autobusi apstājās astotajā kilometrā pie bibliotēkas, sestajā pie kinoteātra, ceturtajā pie baznīcas, otrajā pie universitātes. Aiz desmitā kilometra bija pieticīgas apmetnes, izkaisīti ciemati, tūristu bāzes un tad nekā. Nekuriene. Viņu māte darba darīšanās mēdza ceļot, tāpēc pastāstīja, kas gaida ārpus pilsētas: naftas vadi, elektrostacijas, helikopteru laukumi, karstavoti, geizeri, kalni un tundra. Tūkstošiem kilometru atklātas tundras. Nekā cita. Ziemeļi.
«Kur tu dzīvo?» Aļona jautāja.
«Tu redzēsi.»
Viņa aiz sevis dzirdēja Sofijas ieelpas un izelpas, straujas kā mazam sunim. Aļona cieši uzlūkoja vīrieti. Viņa iegaumēs tā izskatu. Tad viņa pagriezās pret māsu. «Mēs dodamies piedzīvojumā,» viņa teica. Sofijas elfiskā seja bija pārāk izgaismota saulē. Spožas, platas acis. «Jā?»
«Jā. Vai tev bail?» Sofija noliedzoši pakratīja galvu. Bija redzami viņas zobi.
«Labi.»
«Laba meitene,» vīrietis teica. Vienu roku viņš bija noņēmis no stūres un paslēpis auto durvīs. Aļona dzirdēja, kā viņas telefons izslēdzoties nodžinkst.
Viņš neatlaidīgi vēroja meitenes spogulī. Zilas acis. Tumšas skropstas. Viņam uz rokām nebija tetovējumu — viņš nebija noziedznieks. Kā tas var būt, ka Aļona tikai tagad pamana viņa rokas? Kad viņas atgriezīsies, māte viņas nogalinās.
Pagriezusies otrādi, Aļona atspieda krūškurvi pret pasažiera sēdekli. Glāžu turētājā bija iebāzts darba cimdu pāris, plaukstu daļā sarkans lateksa pārklājums. Cimdi bija netīri. Aļona piespieda sevi skatīties uz Sofiju. «Gribi vēl kādu stāstu?»
«Nē,» viņas māsa atbildēja.
Aļona tāpat nevarēja izdomāt neko jaunu. Viņa pagriezās atpakaļ. Grants paukšķēja zem riepām. Garām pavīdēja lauki ar zāles puduriem. Saule meta īsas ēnas uz ceļa. Viņi pabrauca garām tumšai metāla zīmei, kas vēstīja par nogriešanos uz pilsētas lidostu, un turpināja braukt.
Ceļa segums kļuva arvien grubuļaināks, mašīna zem viņiem kratījās. Durvju rokturis viņas pusē drebēja. Mirkli viņa centās iztēloties, ka to satver, parauj un izkrīt no auto, bet tas bija kā iztēloties savu nāvi. Ātrums, zeme, riepas. Un Sofija. Ko gan Aļona darītu, pamestu Sofiju?
Ja vien Aļona šodien būtu varējusi palikt viena. Māte vienmēr lika ņemt līdzi Sofiju. Ja nu kaut kas atgadās. Sofija nespēja par sevi parūpēties. Vienudien viņa jautāja, vai ziloņi patiešām eksistē. Viņa domāja, ka tie izmiruši kopā ar dinozauriem. Nu īsts bērns.
Aļona iespieda dūres augšstilbos. Nedomā par ziloņiem. Āda zem viņas aizvien bija karsta, plaušās smaguma sajūta, un domas prātā virmoja kā gaiss, kas viļņojas virs tikko uzlieta asfalta. Viņa bija pastāstījusi māsai par to muļķīgo vilni. Zemes gabalu, kas pazuda. Viņa vēlējās, kaut būtu iedomājusies ko citu. Bet tagad tur neko vairs nevarēja padarīt; viņai bija jākoncentrējas. Viņas sēdēja šajā mašīnā. Viņas kaut kur veda. Viņas drīz būs mājās. Vajadzēja būt stiprai Sofijas dēļ.
«Aļona?» viņas māsa vaicāja.
Viņa savilka seju smaidā un pagriezās. Vaigu muskuļi trīcēja. «Nu?»
«Jā,» Sofija teica. Aļona skatījās uz viņu. Neatcerējās. «Jā, lai būtu stāsts.»
«Pareizi,» viņa atbildēja. Ceļš bija putekļains un tukšs, kārnu koku ieskauts. Tas stiepās uz priekšu, dzina viņas tālāk. Trīs pilsētai tuvāko vulkānu virsotnes vīdēja pie horizonta. Kalni izroboti kā zāģa zobi. Vairs nevienas ēkas ceļā. Aļona atkal iedomājās par cunami. Tā pēkšņo smagumu. «Stāsts,» viņa teica. «Labi.»
No angļu valodas tulkojusi Ieva Ķilla