Nē, visu es nestāstīšu
Padomju okupācijas laiks latviešu literatūrai nav atstājis bagātu dienasgrāmatu krājumu, un rakstīt baltu patiesību par piedzīvoto pat vienīgi sev tūlīt pēc kara bija sevišķi bīstami. Vizmas Belševicas dēla Jāņa Elsberga sākto mātes arhīva publicēšanu uzskatu par patiesi slavējamu — kāds nieks no pēckara īstenības patiesajām detaļām vismaz paglābsies.
The post Nē, visu es nestāstīšu appeared first on IR.lv.
Padomju okupācijas laiks latviešu literatūrai nav atstājis bagātu dienasgrāmatu krājumu, un rakstīt baltu patiesību par piedzīvoto pat vienīgi sev tūlīt pēc kara bija sevišķi bīstami. Vizmas Belševicas dēla Jāņa Elsberga sākto mātes arhīva publicēšanu uzskatu par patiesi slavējamu — kāds nieks no pēckara īstenības patiesajām detaļām vismaz paglābsies.
Virsrakstu šīm pārdomām ņēmu no 1951. gada 19. decembra ieraksta dienas burtnīcā, kā dzejniece to sauc. Aprautais teikums izcili raksturo jaunās sievietes dzedro, aso prātu, līniju jušanu Staļina šausmu mēmumā, kad intīmas lietas atbilstoši oficiāli uzstādītiem standartiem nešķita sabiedriski svarīgas. Belševicas dienasgrāmata šo divdomīgi abpusgriezīgo asmeni apliecina. Viņas teiksmai par dedzīgo komjaunieti neticēju, ne monogrāfiju rakstīdama, ne ticu tagad — viņa pārāk mīlēja tēvu, kuru vācu armijā ietrieca dusmas par krievu okupāciju, 1941. gada 14. jūnija izvešanu. Iekļaušanās komjaunatnē Staļina laikā nāca kā pragmatiska kailās dzīvības instinkta izpausme. Taču arī apprecēšanās ar Leonīdu Tarnajevu, krievu virsnieku, neglābtu, ja Vizma tiešām vientiesīgi sadomātu rakstīt dienu burtnīcā visu, ko okupantos saskatīja.
Valdīt mēli tolaik bija izdzīvošanas jautājums un tikums, jo zināja: visur ir acis un ausis. Komjaunatne, krievu virsnieka sievas statuss reizēm spieda vietējos varas vīrus pievaldīt mēli par dzejnieces tēva grēkiem; viņa uzmanījās arī pati, to dienasgrāmatas materiāls atklāj pietiekami spilgti. Žēlums par ķīniešu bērniem, kurus bombardē amerikāņu bumbvedēji, kamēr tepat Daugavā 1950. gada septembrī nogrimušais kuģis, pārlādēts ar pionieriem, izpelnās tikai netiešu minējumu: «ja man pastāstītu, ka nesenajā kuģa katastrofā vienīgie upuri ir: Vīlips, Rudzītis, Kroma un Lēmanis, es atbildētu — lai viņiem vieglas smiltis.» (43)
Šādus konkrētus, atsevišķus dzīves faktus bez vispārinājuma, viltīgi iepītus oficiāli pareizu frāžu lokā, dienasgrāmatas tekstā var atrast ik pa brīdim. To atšifrēšanai nepieciešamas zināmas prasmes. Tas, ko šodien mēs sauktu par ironiju, toreiz diezin vai tāda bija, drīzāk izbrīna pavadīts konstatējums. «Figaro kāzas Dailes teātrī. Grāfs Almaviva saka saviem kalpiem: «Kā jums, biedri, liekas?»» (1950. gada 30. septembra ieraksts.) Vai robežsardzes klātbūtne Ventspilī, ko konkrētāk aprakstīt nedrīkstēja (valsts noslēpums! (75)): «Pāri pilsētai tālas ziemeļblāzmas atspīdums — staraina ņirbīgas gaismas lenta skaidrajās debesīs. No lentas augšup kāpjošie stari gan padziest, gan atkal iedegdamies stiepjas garumā, gan pārskrien no viena gala uz otru, it kā kad ar steidzīgu roku pārskrien klavieru taustiņiem.» Vai pavisam tieši: «Viens no Jaunpiebalgas skolas klupšanas akmeņiem ir pats direktors. Viņu pārāk nelamā (pareizāk sakot, nemaz), jo viņš ir Tēvijas kara dalībnieks, pie tam ar vairākiem ordeņiem. Bet darbu nostādīt viņš nemāk.» (80) Āžus celt par dārzniekiem pēc kara bija pašsaprotami, taču šādu ierakstu personīgā dienasgrāmatā varēja traktēt kā pretvalstisku noskaņu.
Dienasgrāmatas lielā vērte ir liecība par dzejnieces pirmā vīra Leonīda Tarnajeva apgaismes darbu, padziļinot, izkopjot Belševicas dzīves sapratni. 40. gadu pašu beigu un 50. gadu sākuma perioda ieraksti uzzīmē notikumus — svarīgākus, nekā biogrāfi līdz šim rādījuši. Tarnajevs nāca no inteliģentiem ļeņingradiešiem, zināja 19. un 20. gadsimta mijas krievu kultūras sasniegumus, arī tolaik noniecināto sudraba laikmeta dzeju un nebaidījās to atklāt krievu literatūru tobrīd maz zinošajai sievai. Viņš bija kara žurnālists (pieļauju, ar Jānusa divām sejām), kurš zināja, ko un cik tālu drīkst atļauties teikt un par ko bargajā «čukstētāju» laikā var nākties maksāt ar savu, ar tuvinieku dzīvību; šo jušanu viņš uzmanīgi pilina arī Vizmā.
Trešā arhīva burtnīca īpaši svarīga kļūs nākamajiem Belševicas pētniekiem gan laikmeta apjēgsmē, gan biogrāfijas precizējumos, arī viņas psiholoģiskajā pieaugšanā. Īsti neizprotu, kāpēc par Tarnajevu viņa nav stāstījusi vairāk. Vai tā būtu vēlme apliecināt, ka viss sasniegts ar pašas prātu? Vai no apkārtējiem justais: būt krievu virsnieka sievai tolaik latviešu acīs nekāds gods vis nebija?
Otra lieta, ko pa īstam pamanu pirmoreiz: vīzdegunība, ko redzu Latvijā atzītā minerologa Jāņa Grestes vērtējumā. «Muzeja pārzinis Greste (..) staigā pa savām dārgumu krātuvēm vestē un apvazātā kreklā. Svārkus apvelk, tikai ekskursijām parādoties. (..) Viņa lepnums — pāris grāmatiņu, ko viņš savā mūžā uzrakstījis. Tās atrodas uz atsevišķa plaukta.» Arī pielaidīgais tonis pret varas pārstāvjiem: «No rīta iepazinos ar Jelgavas apriņķa partijas kom. sekretāru. (..) brīnišķīgs cilvēks. Tik jauks, ka pat iemīlējos. Ceļā līdz Jelgavai mēs daudz par ko izrunājāmies. Kad šķīrāmies, ilgi domāju par viņu.» Jaunības dienasgrāmata apliecina: 50. gadu sākumā vēl nav izkristalizējusies Vizmas vēlāk tik stingrā maksima: ap priekšniekiem locīties nav koši! Toties priecīgi pazīstu naivo, pirmajos krājumos tik populāro vīrieša uztveres interpretāciju.
Nozīmīgais šī posma dienasgrāmatas guvums — Jāņa Elsberga ievadā minētie atsevišķie skadrie reālās dzīves vērojumi jau 40. gadu beigās.
Anda Kubuliņa (1942) ir Dr. philol., literatūras kritiķe, publicējusi rakstus un grāmatas. Sarakstījusi monogrāfijas Kontūras (1981), Ērkšķu kronis katram savs (1987), Vizma Belševica (1997); Annas Dagdas Rakstu
(I, 2001), Intas Ezergailes Rakstu (2011) un Edvarta Virzas Rakstu 1—7 (2005—2018) sastādītāja, portretskiču un komentāru autore.
The post Nē, visu es nestāstīšu appeared first on IR.lv.