Kā rodas dati
Būt par Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolotāju ir tikai viens no darbiem Ģirta Zāģera dienas kārtībā. Tikpat skolotājs, cik zinātnieks, viņš saka. Un saviem skolēniem viņš māca ne tikai fiziku: «Tai fonā stāv kritiskā domāšana»
The post Kā rodas dati appeared first on IR.lv.
Būt par Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolotāju ir tikai viens no darbiem Ģirta Zāģera dienas kārtībā. Tikpat skolotājs, cik zinātnieks, viņš saka. Un saviem skolēniem viņš māca ne tikai fiziku: «Tai fonā stāv kritiskā domāšana»
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kas izceļas ar spēcīgu līmeni eksaktajās zinātnēs, ir arī daudz skolēnu, kam fizika nav pat kaislīgākā aizraušanās. Te satiekas ļoti dažādi cilvēki ar atšķirīgām interesēm un spējām. «Ja no 60 skolēniem, ko šobrīd mācu, pieci aizietu studēt fiziku, tas jau būtu wow!» Fizikas skolotājs Ģirts Zāģeris atzīst, ka pārējiem 55, ļoti iespējams, ideālās gāzes likumu no galvas tiešām nevajadzēs zināt. Tāpēc viņš uzskata, ka ir svarīgi ar fizikas starpniecību demostrēt visiem nepieciešamo. «Gribu, lai skolēni saprot, kā rodas dati. Kā tos apstrādā, kādus secinājumus no tiem var vai nevar izdarīt.» Viņaprāt, ir būtiski parādīt, cik svarīgs ir deduktīvs ceļš un datu analīze. Skolotājs nekad nesaka: ir šitā, un punkts. «Patiesībā zem tā visa slēpjas kritiskā domāšana, kas noderīga ikvienam!»
Mēs dzīvojam informācijas pārbagātības laikmetā. Cilvēks ik dienu saskaras ar sarežģītu informāciju, un ir viegli apjukt. «Tie, kuri nav mācīti kritiski domāt, mēdz izdarīt nepareizus un pārsteidzīgus secinājumus.» Skolotāju uztrauc, ka daudzi neapzinās dabiskās norises smadzenēs, kas mēdz novest pie kļūdainiem spriedumiem. Tam seko mētāšanās ar vājiem argumentiem un argumentācijas kļūdas jēdzīgu un kvalitatīvu diskusiju vietā.
Tērpies baltā kreklā ar šlipsi, savā pirmajā stundā pirms sešiem gadiem Ģirts izstāstīja stāstāmo un katram skolēnam pēc kārtas lika nosaukt vienu piemēru, jo šķita — tā taču skolotāji dara! Taču tagad tas šķiet bezjēdzīgi. Nu savas stundas viņš vada diskusiju veidā: nevis vienkārši izklāsta jaunu vielu, bet skaļi spriež, spriedumus cenšoties izvilināt no skolēniem.
Jābūt līmenī
Pirmo reizi spēkus mācīšanā Ģirts izmēģināja, kad studēja Latvijas Universitātes fizikas bakalaura programmas pirmajā kursā — iesaistījās Jauno fiziķu skolā, kuru pats reiz apmeklēja kā skolnieks. Nolasot pirmās lekcijas, viņš atskārta — padodas mācīt! To pamanīja arī viņa, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventa, bijušie skolotāji un aicināja piebiedroties kolektīvā. Mācoties 3. kursā, Ģirts uz aicinājumu atsaucās. Turklāt tagad ir arī Jauno fiziķu skolas vadītājs.
Tas, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā nonāk izlasīti un talantīgi skolēni, ir fakts. Lai tur iekļūtu, jāiztur pamatīgs matemātikas konkurss. Ģirts atzīst, ka skolotājam šajā skolā nav īpaši jācīnās par skolēnu motivāciju, taču ir cits izaicinājums. Skolēni ir ļoti spējīgi, daudzu zinātkāri neapmierina skolā mācītais, tāpēc viņi vairāk izzina un atkož paši. Skolotājam ir jābūt līmenī. Ģirts savas studijas absolvēja ar izcilību un patlaban studē doktorantūrā, tāpēc spēj turēt līdzi: «Man ir pietiekama zināšanu bagāža, lai varētu kaut ko sīkāk izskaidrot apdāvinātajiem, kas bieži vien mēdz būt piekasīgāki.»
Skolēniem, kas piedalās pasaules olimpiādēs un fizikas zināšanās ir krietni aizsteigušies priekšā saviem klasesbiedriem, ikdienas stundās reizēm ir garlaicīgi. «Viņiem iedodu grūtāku uzdevumu, lai sēž un štuko paši!» Taču ir bijis arī tā, ka skolotājs jūt — vairs nav, ko pielikt. Tad viņš ļauj audzēknim stundas laikā atvērt savu lielo grāmatu un mācīties pašam. Viens no tādiem Ģirta skolēniem patlaban studē Kembridžas Universitātē. «Ko es tādam vēl varu iedot?»
Noteikumi paliek noteikumi
Viens no Ģirta principiem: viņš nevēlas cīnīties par disciplīnu, laupot laiku mācību procesam. Viņaprāt, respekts un cieņa pret skolotāju rodas no pasniegšanas kvalitātes un skaidri nospraustiem noteikumiem, kas tiek ievēroti. «No sākuma pasaku: jāuzraksta noteikts skaits kontroldarbu un jābūt konkrētam skaitam atzīmju. Ja darba nav, nav arī atzīmes.» Skolotājs uzskata, ka no noteikumiem atkāpties nedrīkst, taču jāatstāj manevrēšanas iespējas.
Ikdienā skolotājs ir mierīgs un pozitīvs. Visu var sarunāt līdz vienam punktam, kurā tolerance zūd. Reizēm skolēni grib izlūgties augstāku atzīmi, nekā pienākas. Sanāk pieci, bet vajag vismaz septiņi, lai iestātos universitātē. Skolotāj, lūdzu, ielieciet septiņi! «Mani noteikumi paredz, ka skolēnam bija daudz laika un iespēju pašam to nopelnīt. Tāpēc atbilde ir «nē».» Beigās jaunieši saprot, ka paši vien ir vainīgi.
«Skolēni atzīmes uztver kā ciparu, kas ielaidīs universitātē vai nopelnīs mammas labvēlību,» viņš atklāj. Bieži vien svarīgāk ir iegūt labu vērtējumu, nevis saprast un apdomāt, ko ir iemācījušies. Ģirts uzskata — ļoti svarīgi ir pašam atzīt, ko saprot un zina un ko ne. Tikai tad var sākt pa īstam mācīties. «Var jau zīmēt fasādi ar desmitniekiem, bet, ja nevari sev skaidri atzīt, ka kaut ko tik tiešām saproti, tad vēl nesaproti.»
Studiju laikā Ģirts bija nospraudis mērķi — mācīties uz 10. «Taču nebija tā — vajag desmit, tāpēc mācīšos; bet gan otrādi — mācīties tā, lai desmitnieks sekotu.» Viņš uzskata, ka skaitlis E-klasē vienlaikus nenozīmē neko un nozīmē ļoti daudz. No vienas puses, svarīgākās ir zināšanas, un vērtējums ne vienmēr tās apliecina. Piemēram, tagadējais Kembridžas students Ģirta kontroldarbus rakstīja uz desmit, kaut arī būtu pelnījis piecdesmit. To pašu desmitnieku var iegūt arī kāds, kurš samācās uz vienu kontroldarbu, bet pusi pēc tam aizmirst. No otras puses, atzīmēm ir sava funkcija. Tās parāda, piemēram, vai skolēns ir pietiekami kvalificēts, lai mācītos kādā augstskolā. Tāpēc atteikties no tām arī nevar. Svarīgi — mainīt attieksmi, mācoties zināšanu, nevis vērtējumu dēļ.
Arī Latvijā var!
Laikā, kad Ģirts absolvēja vidusskolu, valdīja uzskats: ja esi spējīgs, brauc prom! Arī pēc bakalaura un maģistra grāda iegūšanas bija iespējas doties uz ārzemēm, taču viņš saprata — vēlas palikt tepat. «Iespītējos un gribēju pierādīt — arī Latvijā var!» Kāds Ģirta kursabiedrs maģistrantūru aizbrauca studēt uz prestižo Sorbonnas Universitāti Francijā, bet Ģirts palika Latvijas Universitātē. «Cītīgi mācoties, ieguvu pietiekami daudz, lai, runājot ar kursabiedru no Sorbonnas, būtu ekvivalentā līmenī.»
Protams, Latvija nav zinātnes citadele — zinātne nav augsti apmaksāta joma. Ja cilvēks grib būt augsta līmeņa fizikas akadēmiķis, visticamāk, patiešām jābrauc prom, taču arī pie mums ir dažas augsti attīstītas nišas. Ģirts uzteic savu darbavietu — Skaitliskās modelēšanas institūtu, kā arī Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu. «Teorētiskā fizika, jo sevišķi magnētisms, Latvijā ir augstā līmenī. Piemēram, mūsu fizikas profesors Andrejs Cēbers šajā jomā ir ļoti respektēts pasaulē,» viņš stāsta.
Ģirtam nācies arī saskarties ar attieksmi: «Džeks izcili izmācījies fiziku, bet strādā skolā. Kā tad tā — tikai skolotājs?!» Viņš uzskata, ka sabiedrībā skolotāja profesija nav pietiekami novērtēta, taču tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem — tā nav labi apmaksāta, tāpēc izcili speciālisti nereti izvēlas darīt darbu, ar ko nopelna vairāk, bet par skolotājiem kļūst mazāk zinošie. «Man šķiet, ka tas būtu tikai apsveicami, ja katras jomas spējīgākie studenti kļūtu par skolotājiem!» Tomēr nepietiek ar zināšanām un prasmi paskaidrot. Tas ir aicinājuma darbs. «Nebūtu godīgi pret skolēniem, ja viņus mācītu kāds piespiedu kārtā pret paša gribu.»
The post Kā rodas dati appeared first on IR.lv.