Visas pasaules
Pianista Andreja Osokina jaunākais skaņu ieraksts Two Worlds (Divas pasaules) stundas laikā apgāž gadu gaitā uzkrāto pārliecību
The post Visas pasaules appeared first on IR.lv.
Pianista Andreja Osokina jaunākais skaņu ieraksts Two Worlds (Divas pasaules) stundas laikā apgāž gadu gaitā uzkrāto pārliecību
Dziedātājas Marinas Rebekas un skaņu režisora Edgardo Vertanesjana (Edgardo Vertanessian) dibinātā ierakstu nama Prima Classic paspārnē klajā laistais albums Two Worlds (Divas pasaules) visos iespējamajos līmeņos spēlējas ar pasaules jēdzienu. Te līdzās nostatītas divas pasaules jeb divi 20. gadsimta klasiķi — veco Eiropu pārstāv franču impresionisma celmlauzis Klods Debisī, bet Jaunā pasaule uzlūkota caur amerikāņa Džordža Gēršvina unikālo rokrakstu. Arī pats Andrejs Osokins šī albuma kontekstā runā par divām pasaulēm — pirms un pēc pandēmijas — un īpaši izceļ savus jaunatklājumus: šajā tvartā izvēlēto mūziku, kas nav viņa klasiskā repertuāra sastāvdaļa. Atkāpšanās no ierastā šajā gadījumā ir nostrādājusi perfekti.
Neizprastā mūzika
Jau ilgus gadus esmu dzīvojusi ar pārliecību par latviešu interpretu spēju (vai drīzāk nespēju) uztaustīt to franču mūzikas neredzamo dzīslu, kas šo mūziku padara par piederīgu tikai un vienīgi viņiem. Un tā jau nav tikai mūzika. Vai ir iespējams līdz kaulam izprast jebkuras franču mākslas likumsakarības, ja nespēj bez sirdsapziņas pārmetumiem dienas vidū veltīt četras stundas pusdienām, kafijai un cigaretei?
Andreja Osokina piedāvātā Kloda Debisī mūzikas izlase skaisti apgāž manu gadu gaitā veidoto pārliecību, apvienojot apbrīnojamu tehnisko virtuozitāti (par to gan nekad neesmu šaubījusies) ar nevainojamu vieglumu un katras balss izcelšanu nemitīgi virmojošā skaņu audumā. Pianists atturas no jebkādiem inovatīviem risinājumiem, pilnībā atdodoties autora piedāvātajam mūzikas materiālam, un tā ir viņa interpretācijas lielākā kvalitāte.
Savukārt Džordža Gēršvina daiļradi varētu pieskaitīt pie Latvijā neizprastās mūzikas, jo, neraugoties uz viņa opusu atpazīstamību, mūsu klasiski akadēmiskās mūzikas vidē tie vienmēr palikuši pabērna lomā. Amerikāņu mūzikas žurnālists Alekss Ross Gēršvina Rapsodiju blūza stilā raksturo šādi: «Tā atrodas ar vienu kāju virtuvē, ar otru — viesistabā.» Šo citātu var attiecināt uz visu viņa mūziku: tā nav ne džezs, ne klasiskā mūzika, un iespējams, ka tieši robežu neesamība spēj radīt zināmu neizpratni un nepatiku. (Te varētu atvēzēties līdz šaurajam skatījumam un nebeidzamām problēmām Latvijas klasiski akadēmiskās mūzikas izglītībā, bet labāk likšu punktu.)
Jaunā pasaule
Džordža Gēršvina septiņas prelūdijas un dziesmas no krājuma Songbook (Dziesmu grāmata) paša komponista pārlikumā klavierēm lieliski papildina ieraksta koncepciju, turklāt nav iespējams nejust Andreja Osokina rūpes par klausītāja uzmanību. Pianista izvēlētie Songbook fragmenti ir salīdzinoši klasiski tvertas mūzikas lappuses, būvējot stabilu un pārredzamu tiltu līdz Kloda Debisī opusiem, bet vienlaikus saglabājot gēršvinisko rotaļīgumu un ritma nianšu izaicinājumus. To visvairāk var novērtēt dziesmā I Got Rhythm, kuras interpretācija balansē starp ritma kodola smagumu un mūzikas vieglumu. Var labi just, ka pianists ļaujas eksperimentam un vienkārši nepiespiestam redzējumam, meklējot savus priekšstatus un saites starp ieraksta skaņu celiņiem. Oh, Lady, Be Good Osokina tvērumā nenoliedzami sasaistīta ar Debisī Leļļu kekvoka rotaļīgumu, bet pavisam citu šī opusa vēstījumu var novērtēt, atceroties Nelsona Ridla aranžiju, ko nepārspējami dzied Ella Ficdžeralda.
Paraksts ar kreiso roku
Albums noslēdzas ar Andreja Osokina sveicienu abiem ģēnijiem — Džordža Gēršvina Rapsodiju blūza stilā un dziesmu The Man I Love paša interpreta aranžijā. Tās ir tehniski un konceptuāli noslīpētas, ļaujot gan iegremdēties pazīstamajās tēmās, gan novērtēt Osokina spēles un instrumentācijas meistarību. Rapsodija blūza stilā no orķestra vēriena pārtapusi tikpat vērienīgā versijā klavierēm, bet līdzās pazīstamās dziesmas The Man I Love melodijai Osokins pievienojis arī Kloda Debisī Mēnesgaismas un Pirmās arabeskas motīvus, veidojot intelektuāli smalku sarunu starp visiem trim iesaistītajiem. Aranžija veidota tikai kreisajai rokai, un līdz galam nespēju vienoties ar sevi jautājumā, kā vērtēt šo izvēli, bet jebkurā gadījumā to piedzīvot ir aizraujoši.
Līdzās citām kvalitātēm noteikti jāpiemin arī albuma nevainojamā skaņa. Ar skaņu režisora Edgardo Vertanesjana ierakstiem pirmo reizi iepazinos dziedātājas Marinas Rebekas albumā Credo un nu par saviem atklājumiem pārliecinos arī šeit. Lieliski apzinoties turpmāko vārdu banalitāti, nevaru to nepateikt — šī skaņa nudien nāk no citas pasaules. Vai arī divas, trīs vai visas iespējamās pasaules savieno vienā.
The post Visas pasaules appeared first on IR.lv.