Dārgumi uz plaukta

Šosezon teātros notiek dīvaini pasākumi, kuriem nav analoga civilizācijas vēsturē, — pirmizrādes bez skatītājiem

Nu jau pusgadu netiekam uz teātri — «durvis cieši aizdarītas», kā teiktu Rainis. Bet aiz tām joprojām notiek darbs. Tikai tā rezultātus nāksies gaidīt.

Klasisku jaunuzvedumu neviens nav aprakstījis labāk par Karelu Čapeku grāmatā Kā tas notiek. «Pirmizrādes rītā ir pēdējais mēģinājums. Aktieri noskaita savas lomas steigā, bez izteiksmes un gandrīz čukstus, lai neizkliegtu balsis pirms izrādes; viņi maļ tekstu zobos kā smiltis un aši izklīst, nomākti un noslēgušies sevī, it kā mājās viņiem būtu mironis. No teātra dzīlēm uzpeld tāds kā saspringts un smeldzīgs klusums. Neko vairs nevar darīt. Tas ir beigu sākums.» Laimīgie! Viņus gaidīja publikas noslēpumainā klātbūtne zāles tumsā un aplausi izrādes beigās. Un pilnīgi noteikti — ballīte. Katrā teātrī ir savs pirmizrāžu rituāls ar apsveikumiem, priecīgiem pārsteigumiem un nozīmīgām, citiem neizprotamām niansēm. 

Teiksim, Nacionālajā teātrī režisors ballītē var saņemt no ansambļa dāvanā visneiedomājamāko lietu, kas saistīta ar mēģinājumu gaitu vai izrādes noskaņu. Edmunds Freibergs nupat pēc Stendāla Sarkanā un melnā iekšējās pirmizrādes esot dabūjis beisbola nūju. Vai tas nevedina domāt par zināmu spriedzi mēģinājumu procesā?

Liepājā aktierus parasti, jau teātrī ienākot, sagaidījušas instalācijas, kas ierauj pirmizrādītā uzveduma atmosfērā. Palags, uz kura ar asinīs mērktu spalvu uzrakstīts «Skaldi un valdi!» Elmāra Seņkova Šekspīra gaidās. Savukārt pirms Viestura Meikšāna savulaik iestudētā Lorkas Bernardas Albas nama, kurā režisors bija ieviesis divas lugā neparedzētas māsas, ceļu uz grimētavām aizšķērsoja «trešā māsa» — papes figūra ar caurumu sejas vietā, un jebkurš varēja iemūžināt sevi tās lomā.

Bet Valmierā drīz pēc priekškara aizvēršanās parasti notika otra izrāde, ko nule savu padarījušajiem spēlēja iepriekšējās pirmizrādes ansamblis — artistiskuma fontāni, spoža improvizācija, acumirklīga, līdz vēdersāpēm smieklīga parodija par notikušo! Manā pieredzē viens no efektīgākajiem bija apsveikums, kad Goldoni Mirandolīnas ansamblis pēc viesizrādes kaut kur laukos, i kostīmus nenovilcis, iebrāzās teātra kafejnīcā, lai, zābaku piešiem zibot un brunčiem plandot, līdz renesanses kaislei paceltu kādas mūsdienu lugas čehovisko sadzīvi.

Tā visa pagaidām nav. Tagad zāles klusumā dzirdama tikai režisora satrauktā elpa, un labi, ja pēc izrādes ansamblim uz kliņģeri piebiedrojas vēl daži darbabiedri no tā paša «burbuļa».

Tikai nosaukumi

Bet kas tik varētu tikt uzdāvināts, instalēts un improvizēts šajā sezonā… Kopš teātru aizvēršanas novembrī tapis vismaz pussimts izrāžu, kuru nosaukumi vien ir izaicinājums skatītāja fantāzijai. Citugad tas liecinātu par dzīvu un sazarotu teātra procesu, par radošu domu apmaiņu, vilšu vai nevilšu polemiku un sāncensību. Vai Dailes teātra simtgades izrādē, Māras Zālītes lugā Smiļģis, Viestura Kairiša režijā seši protagonisti nospēlējuši ģēnija dzīvi plašāk nekā viens pats Andris Keišs JRT uzvedumā Meklējot spēlmani? Par ko šodien Dailē ir Jonesko luga Degunradži, ko ar mūsu aktieriem iestudējusi radošā grupa no Ungārijas, vai Regīnas Ezeras Zemdegas Dmitrija Petrenko versijā? 

Nacionālajā teātrī tapis ne tikai minētais romantiskais Stendāls, bet arī Valtera Sīļa izrāde par ne tik seno vēsturi un attiecībām ar čeku — Reina Rauda Perfektā teikuma nāve, un varam tikai minēt, kā tas sabalsotos vai oponētu Vēstures izpētes komisijai Jaunajā Rīgas teātrī. Savukārt tur Pēteris Krilovs pabeidzis Džeimsa Džoisa Dubliniešus Miera ielā, kamēr pie ieprogrammētā skandāla joprojām nav tikusi Alvja Hermaņa izrāde Sievietes un vīrieši. 

Valmieras teātrī klasiskas vērtības radījuši jaunie režisori — Servantesa iedvesmotu Donu Kihotu Viesturs Roziņš un Leldes Stumbres Nākošpavasar — Toms Treinis. Bet līdzās Edmunda Freiberga uzvestajam Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajam Mihaila Gruzdova režijā tapusi tās pašas lugas versija Blanša. Baltais mežs Valmieras kursa diplomdarbā, topošajiem aktieriem Kultūras akadēmiju beidzot. 

Liepājā galvenā intriga ir Dž. Dž. Džilindžera atgriešanās uz lielās skatuves ar Alesandro Bariko Jauno līgavu. 

Daugavpilī Oļegs Šapošņikovs uzvedis gan Kaiju 1 un Kaiju 2 — Čehova lugu kombinācijā ar Borisa Akuņina variantu —, gan Andreja Upīša Sūnu ciema zēnu inspirētu muzikālu izrādi Pa laimes lāča pēdām. 

Pieci jaunuzvedumi iestudēti Leļļu teātrī. Apvienība Esarte tā arī nav parādījusi objektu izrādi Mazais Šekspīra komplekts Elmāra Seņkova uzvedumā — diez, kā tas saskanēs ar viņa pērn uzvesto huligānisko Šekspīru Liepājā? Turklāt Mārtiņš Eihe Rēzeknes teātrī Joriks iestudējis izrādi par mūsu tik nesenajām un jau pilnīgi leģendārajām barikādēm. 

Tie ir tikai daži nosaukumi, kas uzreiz krīt acīs. Bet no tiem vien rodas intriga intrigas un jautājums jautājuma galā. Ko mēs, skatītāji, iesāksim ar šo pārpilnību, kā veiksim neiespējamo izvēli brīdī, kad teātru durvis beidzot atvērsies? Taču daudz svarīgāks ir cits jautājums: kā teātru direktori rīkojas ar jau esošajām, publikai neparādītajām pirmizrādēm un ko plāno nākotnē.

Lai zirgi nepaliek stallī

«Esmu reālists,» saka Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba. «Nedomāju, ka mums būs iespēja spēlēt maijā vai jūnijā. Tāpēc tad mēs iesim atvaļinājumā un nāksim atpakaļ augustā, lai ķertos pie darba.» Ja būs iespēja teātrī beidzot ielaist skatītājus, jaunajām izrādēm paredzēts ilgāks laiks tā sauktajai atmēģināšanai. Šis nelabskanīgais vārds profesionāļu valodā nozīmē jau gatavas izrādes vēlreizēju pamatīgu mēģināšanu, ja tajā jāievada iepriekš tur nespēlējis aktieris vai ja tā pārāk ilgi nav notikusi. 

Atmēģināšanas laiks būšot atkarīgs gan no iestudējuma sarežģītības, gan faktiskās gatavības pakāpes — jo tas, kā zināms, pa īstam piedzimst tikai skatītāja klātbūtnē. Dažas izrādes no jau esošā repertuāra mainīs arī spēles vietu — no Aktieru vai Jaunās zāles pārcelsies uz lielo skatuvi.

Nākamajai sezonai direktors plāno darbu tā, lai nemainīgi būtu nodarbināti aktieri — pats taču zinot, cik grūti ir atsākt spēlēt pēc pārtraukuma. «Tas ir kā ar sacīkšu zirgiem — nevar to uz gadu ieslēgt stallī un tad cerēt, ka skries tikpat ātri.» Tomēr izrāžu būs mazāk — tik, lai kopā pa diviem darba gadiem sanāktu viena bagāta sezona, kādi 17 uzvedumi, precizē Jānis Vimba.

Pirmizrāde, kas notiek bez skatītājiem un pēc tam pārceļas «uz plaukta», — tāda ir šīs sezonas prakse gandrīz visos Latvijas teātros. Arī Daugavpilī, apstiprina teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs. Viņiem gan esot zināma priekšrocība, Šapošņikovs ironizē, arī «labajos laikos» izrādes notikušas reti — pat jauniestudējumi spēlēti reizi divos vai trijos mēnešos, tālab atmēģināšana jau ir zināms rituāls. Tad, kad pie tās būs jāatgriežas, lai atsauktu atmiņā publikas neredzētās izrādes, aktieriem nekāda papildu stresa nebūšot. 

Oļegam Šapošņikovam ir arī psihoterapeita izglītība, tāpēc par šā dīvainā laika fenomenu — pirmizrādēm bez skatītāja — viņš spriež arī no… psihiskās veselības viedokļa. «Varētu domāt, ka tāda pirmizrāde ir formāls notikums. Bet tā nav — pašiem aktieriem tas sagādā prieku. Skaidrs, ka to nevar salīdzināt ar emocionālo pārdzīvojumu pēc publiskas pirmizrādes, sevišķi ja tā ir veiksmes stāsts. Bet atstumtībā, ko šobrīd piedzīvo kultūra, arī šāda iekšējā pirmizrāde sagādā milzīgu gandarījumu, jo apliecina, ka esam dzīvi un spējam radīt.» Jo teātra dzīve sastāvot no diviem līdzvērtīgiem procesiem: radošā darba, proti, mēģinājumiem, un tikšanās ar skatītājiem izrādes laikā. Kaut arī pēdējā tagad ir liegta, otrs process tāpat spēj gandarīt, režisors uzsver. «Jo aktiera psihe ir īpaša. Tajā ir arī nepieciešamība pēc tā, ko varētu nosaukt par «publisku atkailināšanos». Tā ir nepieciešama gan aktieriem, gan režisoram, un mēģinājumu process to lielā mērā spēj kompensēt. Jo citādi radošie cilvēki vienkārši uzsprāgtu! Domāju, ka tieši tāpēc arī praktiski visos teātros joprojām tiek radītas jaunas izrādes. Pat ja pēc tam tās «liekam uz plaukta».»

Nenokavēt īsto brīdi

Valmieras teātrī pirmizrādes, kas notikušas pēc teātru «aizvēršanas», tomēr tiek visu laiku uzturētas, kā saka teātra direktore Evita Ašeradena, «radošā gatavībā». Reizi mēnesī, ievērojot visus piesardzības pasākumus, jaunuzvedumus atmēģina un nospēlē tieši tā, it kā būtu kārtējā izrāde. Visvairāk šo «izrāžu» kopš decembra ir bijis Edmunda Freiberga iestudētajam Ilgu tramvajam — tajā Blanšas lomu spēlē Ieva Puķe. 

«Viss notiek kā parasti,» stāsta izrāžu vadītāja Māra Vīgante. «Es tāpat ierodos stundu pirms izrādes, pārbaudu, vai uz skatuves viss ir kārtībā, pusstundu pirms sākuma translācijā uzrunāju aktierus. Nav tikai publikai paredzēto trīs zvanu. Un vēl — pieķēru sevi, ka tomēr nesaku, ka līdz izrādes sākumam ir palikušas 15 minūtes, saku — līdz ģenerālmēģinājuma sākumam… Smejamies, ka mums ir nebeidzami ģenerālmēģinājumi, gaidot īsto pirmizrādi. Reizēm zālē ienāk kāds kolēģis, mums ir bijuši, augstākais, seši skatītāji. Labāk ir, kad vēl kāds to redz, nevar pusgadu spēlēt tikai režisoram. Bet šādiem ģenerālmēģinājumiem ir jābūt, jo izrāde jau nepiedzimst pirmizrādē, tā jānospēlē vismaz trīs reizes.»  

Gan atmēģināšana, gan kārtējās izrādes tapšana notiek strikti ievērotā «burbulī» — dažādu izrāžu ansambļi pat ienāk teātrī pa dažādām durvīm, un arī gaiteņos satikties nav iespējams — katram ir savas telpas, kur citiem ieeja aizliegta. Un Covid-19 testi divreiz nedēļā.

«Te nav runa par finansiāliem apsvērumiem,» uzsver direktore Evita Ašeradena. «Skaidrs, ka šī regulārā atmēģināšana nav izdevīga. Bet es esmu nelabojama optimiste, jo ticu, ka var būt tā, ka mums drīzumā atļauj spēlēt. Negribētos palaist garām brīdi, kad teātrī var nākt skatītāji, bet mums jātērē laiks, jo vēl jāatmēģina sen nespēlētas izrādes. Turklāt teātra psiholoģiskais klimats šobrīd ir daudzkārt svarīgāks. Uzdevums ir ne tikai saglabāt aktierus nodarbinātus, bet uzturēt normāla darba sajūtu, cik vien tas iespējams.»

The post Dārgumi uz plaukta appeared first on IR.lv.