Fokus, pokus!
Veicot izpēti pirms tikko sāktās Rīgas cirka ēkas rekonstrukcijas, arhitekti cerēto būvamatniecības meistardarbu vietā atklājuši kliedzošas neizdarības. Tās ieviestas jau nama pirmsākumos 19. gadsimtā. Vēl lielāka motivācija ilgi gaidītajām pārmaiņām!
The post Fokus, pokus! appeared first on IR.lv.
Veicot izpēti pirms tikko sāktās Rīgas cirka ēkas rekonstrukcijas, arhitekti cerēto būvamatniecības meistardarbu vietā atklājuši kliedzošas neizdarības. Tās ieviestas jau nama pirmsākumos 19. gadsimtā. Vēl lielāka motivācija ilgi gaidītajām pārmaiņām!
Atmiņas par lāci, kas minas uz ritenīša Rīgas cirkā, daudziem saistās ar gada aukstajiem mēnešiem, kas bija tradicionāls laiks šīs iestādes apmeklējumam. Tāpēc tas būs pārsteigums: kopš ēkas atvēršanas skatītājiem tālajā 1888. gadā nekad oficiāli nav tikusi dota atļauja cirka arēnu ekspluatēt arī ziemā! Siltums izplūda caur apaļo skārda kupolu, kas bija nosiltināts tikai ar dēļu saturētu vatelīnu. Arī zem arēnas amfiteātra padomju laikā ierīkotās apkures caurules īsti nepildīja savu funkciju. Loģiski, nebija arī ventilācijas.
Turklāt sēdvietu konstrukcija veidota no koka, tāpēc bažas sagādāja ugunsdrošība, viens pēc otra stāsta biroja NRJA arhitekti Uldis Lukševics un Zigmārs Jauja. Samilzušās problēmas novērsīs pēc šī biroja projekta tikko sāktā cirka ēkas pārbūve.
Baumanis, Pfeifers un Sokolovs
Kad pēc mūra nojaukšanas ap Vecrīgu veidojās bulvāru loks Rīgas vēsturiskajā centrā, 1874. gadā zemes gabalu tagadējā Merķeļa ielā 4 nopirka Alberts Salamonskis. Ievērojama figūra strauju popularitāti ieguvušajā cirka industrijā, Eiropas zirgu dresētāju asociācijas prezidents. Salamonskis īsā laikā «uzcirta» cirka arēnas arī Berlīnē un Maskavā.
Šis vīrs tiešām nepazina robežas. Saglabājušies dokumenti, kuros Rīgas policija saistībā ar cirka ēku viņam daudzkārt pārmet nesaskaņotu būvniecību. «Viņš mēģināja uztaisīt brīvdabas cirka arēnu, tad — koka pagaidu konstrukciju, līdz beidzot, piesaistot pazīstamu arhitektu Jāni Frīdrihu Baumani, 1888.—1889. gadā tapa mūra nams, ko, protams, arī sāka lietot jau pusuzbūvētu,» notikumus pirms vairāk nekā 130 gadiem ieskicē NRJA vadītājs. «Salamonskis ēku būvēja ātri, un arī sarakste ar tā laika būvvaldi ir diezgan intensīva — ka būvniecība nenotiek pēc projekta, un viņi atsakās uzņemties atbildību par šo ēku,» — tā Rīgas cirka pirmsākumus apraksta Lukševics.
Kāpēc izklaides magnāts rīkojās tik pārgalvīgi? «Veikli darboņi, kuri vēlas gūt peļņu un negrib pagaidīt, kad projekts tiek uzbūvēts un saskaņots, līdz šai dienai ir sastopami,» atbild arhitekts. «Arī Rīgas cirka tribīnēm nekad nav bijis projekta, vai arī tas nav saglabājies. Izskatās, ka šīs tribīnes būvētas ātri kā pagaidu konstrukcija, džeki izmantojuši visu, kas gadījies pa rokai: gan durvju stenderes, gan dažādu izmēru stabus. Ir pieņēmums, ka tie bijuši kokmateriāli no nojauktās cirka ēkas, kas 1874. gadā atradās Brīvības un Tērbatas ielas stūrī. Kā Salamonskis 1888. gadā ēku nodeva ekspluatācijā, grūti pateikt. Pieņemu, ka ne visai godīgos veidos. Izskatās, ka arhitekts Baumanis no tās ir distancējies. 1892. gadā pēc jau cita arhitekta — J. Pfeifera — projekta cirka ēku pabeidza, tai piebūvēja 2. stāvu un greznas kāpnes no ielas puses.»
Cirka tradīciju ziedu laiku ēkas ar līdzīgām konstrukcijām, kas tapušas ne tikai bijušajā Krievijas impērijā (Pēterburgā, Rostovā pie Donas, Arhangeļskā), bet arī Kopenhāgenā, Vīnē, Drēzdenē, nav izdzīvojušas līdz mūsdienām. «Vai nu nodegušas, vai būvinspekcijas atzinušas, ka konstrukcijas nav drošas, likušas pārbūvēt par metāla un betona konstrukcijām. Rīgā tas nav noticis,» secina arhitekts. Jau 1889. gadā arī Rīgā saņemti būvvaldes aizliegumi koka amfiteātri izmantot skatītāju sēdināšanai, taču Salamonskis tiem uzšķaudīja. «Šajā būvē nelegālā, paštaisītā konstrukcija saglabājusies līdz mūsdienām!» iesaucas Lukševics, kurš, nezinot nianses, Rīgas cirkā kā apmeklētājs viesojies gan savā bērnībā, gan vēlāk kopā ar paša bērniem.
Ēka patiešām ir unikāla, taču konkursa priekšlikumu līdzautore Ilze Mekša, kas ar palīgiem NRJA uzdevumā veica Rīgas cirka tribīņu vēsturisko izpēti, nav atklājusi amatnieku meistardarbu. Konstrukcija ir primitīvi sastiprināta ar naglām, tai ir gan ķirmju, gan mehāniski bojājumi, kas radušies, velkot cauri inženierkomunikāciju caurules vai aprīkojumu cirka izrāžu vajadzībām. «Cilvēku drošības dēļ tai labāk palikt atmiņās. Ne vienmēr substance, kas saglabājusies, ir vērtīga,» secina arī viņa.
Apaļā arēna sākotnēji projektēta Salamonska zirgu cirka vajadzībām, vēlāk tajā izrādīti dažādi citi dzīvnieki, arī ziloņi. Mainoties cirka konceptam un likumdošanai, savvaļas dzīvnieki pieder vēsturei. «Telpas bija vairāk orientētas uz «dzīvnieku cirku», nekā uz «cilvēku»,» saka Mekše. «Man pašai ļoti patīk «cilvēku cirks», nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties pie dzīvnieku ekspluatēšanas.»
NRJA vajadzībām viņa detalizēti pētījusi telpas pie tribīnēm, koka panelējumus, krāsas, balstus, kas tur kupolu. Kupola izpēti jau agrāk veicis Egils Raņķis. «Kupolā ir metāla konstrukciju «zirneklis», saskrūvēts no dzelzceļa sliedēm. Salamonska kungs, visticamāk, kaut kur ticis pie sliežu nojaukšanas, lai uzbūvētu to,» pasmaida Uldis Lukševics.
Kolēģus pārsteigušas arī liecības par 1953. gadā pabeigtu vērienīgu pārbūvi, kādu Rīgas cirka ēka piedzīvojusi padomju arhitekta Sokolova vadībā. «Iespējams, ēka bija novecojusi, vajadzēja kaut ko paplašināt vai mainīt,» min Ilze Mekša. «Bet ir izdarīts vairāk ļauna nekā laba. Pārbūvējot iznīcināta visa fasādes detalizācija. Nezināmu iemeslu dēļ noskaldītas ārējās dekoratīvās detaļas: logu apmales, palodzes, konsoles, rustojums uz sienām. Viens no iemesliem — cirka ēkai ir ļoti plānas sienas, iespējams, tās nebija nestspējīgas pēc pārbūvēšanas? Kaut kas krita nost, acīmredzot padomju laikos nevienam nebija motivācijas atjaunot šo buržuāzisko uzslāņojumu.»
Jānis Frīdrihs Baumanis, atzīts eklektisma laika arhitekts, 19. gadsimta beigās izvēlējies klasicisma, itāļu renesanses elementus. Fotogrāfijās redzams, ka fasāde vēl pirms kara bijusi salīdzinoši grezna. Arī arhitekta Pfeifera vēlāk piebūvētās kāpnes — skaistas, ar dekoratīvām margām. «Ēkai bijušas lielas, plašas ieeju ailas gar visu ielas fronti, vairāk tādā rietumeiropeiskā noskaņā,» ziņo pētniece Mekša. Vecajās fotogrāfijās un cirka fasādes krāsojuma zondāžās zem pelēkā padomjlaika apmetuma parādās gaišie toņi, tuvu baltam. «Balta krāsa bez pigmenta ēkas būvniecības laikā bija vislētākā. Greznās ēkas parasti bija tumšas, bagātie īpašnieki arī ar krāsu vēlējās parādīt turību,» skaidro Mekša. «Taču cirka ēkai vajadzētu būt gaišai, tas to izceltu. Jo tā ir mazāka, zemāka par pārējām Merķeļa ielas ēkām.»
50. gados uzbūvētais papildu parapets — jumta konstrukcija virs dzegas — nebija veiksmīgs risinājums, jo mainīja jumta formu, aizsedzot cirka kupolu. Fasāde pie kupola toties tika greznota ar pakaļkājās stāvošiem neona zirgiem, arī tribīņu apdare un kupols no iekšpuses ieguva to veidolu, ko mēs pazīstam no savas bērnības. Krāsainie akrila gleznojumi apejā ap zāli parādījās tikai 20. gadsimta beigās. «Amfiteātra margām konstatējām padsmit apdares slāņus. Augšējos — dermatīns, apakšā — samts. Arī forma un detaļas mainītas, senāk bijušas tribīņu malas ar dekoratīvām augšdaļām. Bet it nekad apdare nav bijusi elitāra. 19. gadsimtā jau nebija moderno materiālu, samts bija vienkārši mēbeļaudums,» vēsta rekonstrukciju speciāliste.
Mantiniekiem atlīdzināts
Kaut kas no cirka maģijas! Pat pieredzējuši arhitekti savā prātā idealizējuši pirmskara laikus. Kurš būtu domājis, ka arī tad ir praktizēta nelegālā būvniecība? Ēku, ko patiesībā ziemā nedrīkstēja izmantot, bērnībā esam apmeklējuši mēs visi, bet nopietnas restaurācijas tai nav bijis kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tas atjaunošanu dara piņķerīgu, bet ne neiespējamu.
Procesus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas gan vairāk kavējuši seriāla cienīgi strīdi ar bijušā īpašnieka mantiniekiem. Tos atrisinot, 2017. gadā mantiniekiem tika izmaksāta kompensācija 298 tūkstošu eiro apmērā. Šā gada 27. maijā Ministru kabinets lēma par vēl 816 tūkstošu eiro piešķīrumu. Kompensācija pārrēķināta, pildot tiesas spriedumu, jo mantiniekiem bija pretenzijas pret sākotnējiem aprēķiniem.
Rīgas apgabaltiesa valsts īpašuma tiesības uz Rīgas cirka ēku atzina 2015. gada 24. novembrī, tā reģistrēta zemesgrāmatā uz valsts vārda Kultūras ministrijas personā.
«Tiklīdz valsts uzvarēja tiesas procesu, tad arī lūdza izstrādāt attīstības plānu gan mums, gan vēsturiskā — «dzīvnieku cirka» — vadībai,» atgādina Mārtiņš Ķibers, valsts SIA Rīgas Cirks radošais direktors. Viņa pārstāvētā organizācija apvieno laikmetīgā cirka producentus, kas piedāvā savu cirka vīziju, bez dzīvniekiem. «19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā cirks stāstīja par cilvēka uzvaru pār dabu, tagad tas ir mainījies,» uzsver Ķibers. Rīgas Cirka attīstība vīzija uz dzīvnieku tiesību aizstāvju protestu fona pārliecināja Kultūras ministriju vairāk nekā konkurentu veikums.
Valsts SIA īpašumu bezatlīdzības lietošanā 2017. gada 6. jūnijā gan saņēma kā grimstošu kuģi vārda tiešā nozīmē. 2016. gadā Valsts būvniecības kontroles birojs ēku aizliedza ekspluatēt, jo tā sāka grimt zemē. Viena no galvenajām vaininiecēm bija pusstāva izbūve, ko pagājušā gadsimta 50. gados izveidoja uz cirka jumta, kārtīgi nenostiprinot ēkas pamatus.
Rīgas Cirka birojs un Rīgas Cirka skola, kur trenējas jaunie talanti, vēl kādu laiku darbojās Merķeļa ielas 4 namā. Te ienāca arī patstāvīgie sadarbības partneri teātra trupa Kvadrifrons, pat paspēja sagatavot cirka ēkai veltītu izrādi ekskursiju Brīnuma skartie — «cilvēki gāja ar austiņām, māja viņiem stāstīja par sevi». Taču rekonstrukcijas laikā visi pārcēlušies uz bijušo Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes ēku Āgenskalnā. Tur notiek arī cirka mākslinieku rezidences, gatavojot jaunas starptautisku trupu izrādes. Pandēmija nav apstādinājusi radošos procesus: tikko beigusies rezidence austrāliešu kompānijai Circa, ir sākusies rezidence lietuviešu un čehu apvienībai Kanta Company un arī grieķu māksliniecei Mirto Petrohilu, klāsta Ķibers.
Bet tikmēr vēsturiskajā ēkā rekonstrukcijas pirmo daļu šobrīd jau sācis realizēt būvnieku konkursa uzvarētājs — ģenerāluzņēmējs Aidaco Group. Projekta izmaksas ir vairāk nekā četri miljoni eiro. 2 533 748 eiro veido Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalsts, valsts budžeta līdzfinansējums — 1 474 553 eiro.
«Rekonstrukcijas pirmajā kārtā, kam jānoslēdzas 2023. gadā, ir ļoti nopietni darbi: sākot no ēkas pagraba pamatu nostiprināšanas un pamatu izbūves jaunajiem nesošajiem stabiem, līdz galerijas izbūvei un ēkas energoefektivitātes uzlabošanai,» skaidro Uldis Lukševics. «Zem «energoefektivitātes» esam spējuši palikt apakšā arī kupola konstrukcijas pārbūvi un atjaunošanu. Lai nodrošinātu kupola energoefektivitāti, tas nopietni jānosiltina. Taču kupols, kam būs jānotur gan siltinājums, gan iekārtie cirka akrobāti, vairs nevarētu nest slodzi. Virs vēsturiskajām konstrukcijām, kuras tik saglabātas, notīrītas un apstrādātas ar ugunsdrošām krāsām, tāpēc veidosim masīva koka paneļu kupolu. Unikāls pasākums! Pret vēsturiskajām konstrukcijām izturamies ar cieņu, tās vairs nenoslogosim, bet atstāsim redzamas. Vēsture būs citā formā palikusi tajā ēkā.»
Apkures problēmu risinās sienu siltināšana no iekšpuses un apsildāma grīda, kas atradīsies zem cirka arēnas. «Viss vedināja uz to, ka arī sēžamo konstrukciju demontējam,» stāsta Lukševics. «Padomjlaika krēsliņi, kas tai bija virsū un bija sliktā tehniskajā stāvoklī, jau aizvākti, daļa nokļuvusi Sansusī festivāla norises vietā. Būvprojektā ierakstīts, ka koka konstrukcijas jādemontē saudzīgi, materiāli jākrauj kaudzēs. Pēc tam tos šķirosim, lai atkal izmantotu telpu apdarē.» Dažas telpas, piemēram, treniņu zāli, izlemts atstāt tuvu oriģinālam. «Tipisks padomju laiku apdares piemērs, lakots finieris, bet aizgājām ar būvnieku pārstāvi un sapratām, ka varam to saglabāt kā citātu no cita perioda,» saka Zigmārs Jauja.
Skatītāju zonai cirka arēnā paredzēta pavisam jauna konstrukcija. «Kā tortes gabali sabīdāmas vitrīnas, kurām uzmontēti krēsli.» Laikmetīgajam cirkam amfiteātra princips nav tik būtisks kā «dzīvnieku cirkam», mobilie krēsli ļaus brīvāk rīkoties ar telpu. «Jaunā konstrukcija būs ar lielāku ietilpību. Turklāt pēc pārmaiņām sēdvietu skaitu varēs variēt, varēs arī telpu ekspluatēt vispār bez sēdvietām. Krēslus varēsim sabīdīt, tie nolocīsies, un mums sanāks «skapis uz riteņiem», ko vajadzības gadījumā sastumsim gar arēnas malu. Kad būs vajadzīgas apaļas tribīnes, skapji tiks izstumti laukā, sastiprināti kopā,» stāsta Lukševics.
Paredzēts izveidot arī efektīvu vēdināšanas sistēmu, milzīgos prožektorus aizvietot ar modernām, daudz taupīgākām lampām. Pēc pirmās būvniecības daļas ne tikai cirka arēna būs mūsdienīgi ekspluatējama, tiks izveidota arī jauna ieeja no Alfrēda Kalniņa ielas puses. «Visas darbības, ko darām pirmajā kārtā, no fasādes puses nebūs tik redzamas, jo fasādes atjaunošanai līdzekļi nav paredzēti, bet tas būs pamats nākamajām pārbūves kārtām,» piebilst NRJA vadītājs. «Jau energoefektivitātes uzlabošanas projektā plānojam darbības turpmākajam — Merķeļa ielu un Kalniņa ielu savienot ar gājēju pasāžu. No tās varēs tikt arēnā, cirka skolā, kamerzālē, suvenīru veikaliņos. Gājēju pasāžai veidosim trīsdimensionālas laipas, kas palīdzētu cilvēkiem uzkāpt kupola augstumā, «cirka sajūtu» gūt arī ārtelpā.
Ja darbi virzīsies, kā plānots, visai rekonstrukcijai vajadzētu tikt pabeigtai 2028. gadā. Nākamajām kārtām vēl nav finansējuma, tāpēc NRJA arhitekti šobrīd par galarezultātu izsakās piesardzīgi. Taču izskan doma fasādē atgriezties pie Jāņa Frīdriha Baumaņa vīzijas: ne tikai atjaunot gaišo krāsojumu, bet, iespējams, arī fasādes būvdetaļas. Paredzēts pazemināt kupolam pagājušā gadsimta 50. gadu pārbūvē priekšā uzceltos parapetus, lai fasāde atgūtu sākotnējās proporcijas un cirka kupols no ielas atkal būtu labāk redzams.
Pilnā pārbūve paredz arī jaunus telpu apjomus: cirka skolu, mākslinieku rezidences, administrācijas telpas un pilnībā aprīkotu performanču zāli Black Box ar maināmām sēdvietām. «Vēsturiskā arēna tad kļūtu par mazo zāli, bet tā — par izrāžu pamatzāli,» skaidro Zigmārs Jauja.
«Multikultūras būve, cirks robežas paplašina,» apliecina Uldis Lukševics.
The post Fokus, pokus! appeared first on IR.lv.