Turpinām maksāt pabalstu vai labāk maksāsim algu?
Latvijai hroniski trūkst darbinieku – kā speciālistu ar augstu kvalifikāciju, tā arī vienkāršāka darba darītāju. Tieši kvalitatīva cilvēkkapitāla pieejamība ir nozīmīgs šķērslis Latvijas konkurētspējas uzlabošanai, kas saistīts ar nepietiekami kvalificētiem darbiniekiem, iedzīvotāju skaita samazināšanos un to, ka Latvijas sabiedrība noveco. Publiski izskan viedokļi par “nepopulāru lēmumu” nepieciešamību, lai risinātu darbaspēka pieejamības problēmu, ar to pamatā saprotot imigrācijas iespēju paplašināšanu darbinieku ieplūšanai no ārvalstīm, kā arī sociālā atbalsta programmu sašaurināšanu, lai motivētu cilvēkus strādāt, nevis “dzīvot uz pabalstiem”. Abi šie virzieni ir diskutējami, taču aktualizējams vēl viens – iekšējo darbaspēka rezervju atgriešanu darba tirgū profesijās, kur darbinieki ir vajadzīgi visvairāk, kā arī to, ka ekonomikas politikai ir jāizriet no cilvēka dzīves kvalitātes interešu viedokļa.
Cik liela ir rezerve?
Ir sarežģīti precīzi noteikt cilvēku skaitu, kurus valsts varētu motivēt atgriezties darba tirgū, piemēram, pārkvalificējoties. Pēc dažādiem aprēķiniem, darbaspēka rezerve Latvijā ir aptuveni no 50 līdz 70 tūkstošiem cilvēku. Tie ir jaunieši līdz 24 gadu vecumam, taču jo īpaši – cilvēki pirmspensijas vecumā (galvenokārt, vīrieši), kuri nevar noturēties darba tirgū novecojušas izglītības, vāju digitālo prasmju un sliktas veselības dēļ. Tas nozīmē, ka, piemēram, pensionēšanās vecuma celšana nebūtu risinājums, jo minētie faktori saglabājas kā šķērslis, lai pilnvērtīgi iekļautos darba tirgū. Runa ir gan par ilgstoši bez darba esošiem cilvēkiem, gan tādiem, kuru kvalifikācija neatbilst darba tirgus prasībām, gan cilvēkiem ar invaliditāti.
Kā šos cilvēkus varētu atgriezt darba tirgū? Kā galvenais mudinošs faktors varētu būt proaktīva valstisku organizāciju rīcība, piedāvājot kvalifikācijas programmas, kas palīdzētu bezdarbniekiem iegūt dažādās nozarēs vajadzīgas specialitātes. Arvien biežāk nākas dzirdēt, ka darbinieku trūkst, piemēram, ražojošiem uzņēmumiem, īpaši izteikti tas novērojams elektronikas ražošanā, mašīnbūvē un pārtikas rūpniecībā. Uzņēmēji cenšas arī paši apmācīt cilvēkus bez pieredzes, taču šī ir valsts mēroga problēma, tāpēc ir vajadzīgs sistēmisks risinājums – kvalitatīva programma, kas motivētu cilvēkus iesaistīties, nevis formāls “ķeksīša pasākums”, pret kuru cilvēki tā arī attiecas.
Ilgtermiņā nepieciešams popularizēt, ka cilvēkam būtu jāapgūst vismaz divas profesijas vai specialitātes, lai noturētos darba tirgū strauji mainīgos apstākļos
The post Turpinām maksāt pabalstu vai labāk maksāsim algu? appeared first on IR.lv.
Latvijai hroniski trūkst darbinieku – kā speciālistu ar augstu kvalifikāciju, tā arī vienkāršāka darba darītāju. Tieši kvalitatīva cilvēkkapitāla pieejamība ir nozīmīgs šķērslis Latvijas konkurētspējas uzlabošanai, kas saistīts ar nepietiekami kvalificētiem darbiniekiem, iedzīvotāju skaita samazināšanos un to, ka Latvijas sabiedrība noveco. Publiski izskan viedokļi par “nepopulāru lēmumu” nepieciešamību, lai risinātu darbaspēka pieejamības problēmu, ar to pamatā saprotot imigrācijas iespēju paplašināšanu darbinieku ieplūšanai no ārvalstīm, kā arī sociālā atbalsta programmu sašaurināšanu, lai motivētu cilvēkus strādāt, nevis “dzīvot uz pabalstiem”. Abi šie virzieni ir diskutējami, taču aktualizējams vēl viens – iekšējo darbaspēka rezervju atgriešanu darba tirgū profesijās, kur darbinieki ir vajadzīgi visvairāk, kā arī to, ka ekonomikas politikai ir jāizriet no cilvēka dzīves kvalitātes interešu viedokļa.
Cik liela ir rezerve?
Ir sarežģīti precīzi noteikt cilvēku skaitu, kurus valsts varētu motivēt atgriezties darba tirgū, piemēram, pārkvalificējoties. Pēc dažādiem aprēķiniem, darbaspēka rezerve Latvijā ir aptuveni no 50 līdz 70 tūkstošiem cilvēku. Tie ir jaunieši līdz 24 gadu vecumam, taču jo īpaši – cilvēki pirmspensijas vecumā (galvenokārt, vīrieši), kuri nevar noturēties darba tirgū novecojušas izglītības, vāju digitālo prasmju un sliktas veselības dēļ. Tas nozīmē, ka, piemēram, pensionēšanās vecuma celšana nebūtu risinājums, jo minētie faktori saglabājas kā šķērslis, lai pilnvērtīgi iekļautos darba tirgū. Runa ir gan par ilgstoši bez darba esošiem cilvēkiem, gan tādiem, kuru kvalifikācija neatbilst darba tirgus prasībām, gan cilvēkiem ar invaliditāti.
Kā šos cilvēkus varētu atgriezt darba tirgū? Kā galvenais mudinošs faktors varētu būt proaktīva valstisku organizāciju rīcība, piedāvājot kvalifikācijas programmas, kas palīdzētu bezdarbniekiem iegūt dažādās nozarēs vajadzīgas specialitātes. Arvien biežāk nākas dzirdēt, ka darbinieku trūkst, piemēram, ražojošiem uzņēmumiem, īpaši izteikti tas novērojams elektronikas ražošanā, mašīnbūvē un pārtikas rūpniecībā. Uzņēmēji cenšas arī paši apmācīt cilvēkus bez pieredzes, taču šī ir valsts mēroga problēma, tāpēc ir vajadzīgs sistēmisks risinājums – kvalitatīva programma, kas motivētu cilvēkus iesaistīties, nevis formāls “ķeksīša pasākums”, pret kuru cilvēki tā arī attiecas.
Ilgtermiņā nepieciešams popularizēt, ka cilvēkam būtu jāapgūst vismaz divas profesijas vai specialitātes, lai noturētos darba tirgū strauji mainīgos apstākļos
Savukārt no uzņēmēju puses lieliska būtu iesaiste, konkrēti komunicējot, kāda veida kursi vai apmācības ir jāapmeklē cilvēkam bez pieredzes vai ar nepilnīgu pieredzi konkrētajā nozarē. Ja šī būtu vienota, standartizēta valsts programma, uzņēmējiem būtu vienkāršāk no savas puses definēt konkrētas prasības, bet potenciālajiem darbiniekiem būtu skaidrs, kas iepriekš jādara, lai konkurētu uz brīvajām vakancēm. Protams, šāda veida programma nevar iesaistīt darba tirgū visus “rezervistus”, jo daļa no ilgstošo bezdarbnieku īpatsvara ir ar īpašām vajadzībām, kur vajadzīga cita pieeja. Taču būtu jāizveido vienots mehānisms un kvalitatīva potenciālo darbinieku datubāze, paredzot atbildīgos no valsts puses un iesaistot uzņēmējus (manuprāt, Nodarbinātības valsts aģentūra esošajā kapacitātē viena pati šādu programmu realizēt nevar).
Sociālās spriedzes risks
Runājot par imigrācijas pasākumu intensificēšanu un sociālā atbalsta sašaurināšanu, pirmkārt, ja saskatām vietu darba tirgū pat nedaudziem iebraucējiem no t.s. trešajām valstīm, kāpēc šo vietu nevarētu aizpildīt Latvijas cilvēki? Protams, šobrīd tas daudzos gadījumos ir attieksmes un atalgojuma jautājums, un šo attieksmi teorētiski var mainīt ar atbalsta samazināšanu. Taču vienlaikus jāatceras, ka tā ciestu arī tie cilvēki, kuri nevar atrast darbu, piemēram, veselības problēmu dēļ vai tāpēc, ka viņu kvalifikācija neatbilst pašreizējām prasībām darba tirgū. Otrkārt, abas minētās iniciatīvas radītu papildu berzi sabiedrībā, tāpēc prātīgāk būtu vispirms maksimāli izmantot iekšējo darbaspēka rezervi.
Domājot par risinājiem situācijas uzlabošanai darba tirgū, jāatceras pats būtiskākais – ekonomikas un valsts attīstība nedrīkst būt pašmērķīga, bet tai ir jākalpo cilvēka dzīves kvalitātei. Tāpēc nozīmīga ir nevis, piemēram, daudz piesauktā produktivitāte pati par sevi, bet cilvēka pašrealizācijas iespējas visa mūža garumā. Ja produktivitāte to sekmē, tad viss ir kārtībā, taču, ja tās dēļ nākas upurēt cilvēku dzīves kvalitāti, tad tas nav pareizais virziens, kuru attīstīt. Piemēram, attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, – iespējams, tas ne vienmēr būs ekonomiski izdevīgi, taču valstij ir jādomā par šādu cilvēku iekļaušanu darba tirgū viņu pašrealizācijas un dzīves kvalitātes dēļ.
Runājot par risinājumiem ilgstoša bezdarba mazināšanai, var minēt tādus piemērus kā iniciatīvu Solidary Basic Income Vācijā, kuras mērķis ir cīnīties ar ilgtermiņa bezdarbu, piedāvājot 1000 darba iespējas bezdarbniekiem Berlīnes rajonā uz laiku līdz pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka vietējais valsts nodarbinātības dienests ir tiktāl attīstījis IT infrastruktūru, ka spēj apziņot visus iespējamos ilgtermiņa bezdarbniekus. Savukārt Francijā Nulles ilgtermiņa bezdarba iniciatīvas ietvaros pieņem darbā cilvēkus, kuri ir bijuši bez darba vairāk nekā gadu. Tiek novērtētas viņu prasmes un vēlmes, tad tās saskaņo sabiedrības vajadzībām un rada darba vietas, kas atbilst šīm vajadzībām.
Pieejai, meklējot risinājumus Latvijā, vajadzētu būt balstīta tajā, ka ikviens cilvēks var būt nodarbināts, ja darbs tiek pielāgots cilvēku spējām un prasmēm; ka darba netrūkst, ja darbības izvēli nenosaka tikai tirgus ienesīgums vien; ka darbinieku trūkums sabiedrībai izmaksā vairāk nekā tādu darba vietu radīšana, kas nepieciešamas, lai nodarbinātība kļūtu par tiesību iegūt darbu. Šeit ir svarīgi nošķirt darbu un nodarbinātību. Kad tas ir paveikts un apzinātas vietējās vajadzības, jebkurš darbs var kļūt par nodarbinātību, ja tas kalpo sabiedrības interesēm. Nodarbinātības politika lielā mērā ir mūsu pašu izšķiršanās par labu tam, vai ilgtermiņā pilnvērtīgi izmantosim iekšējās darbaspēka rezerves, palīdzot cilvēkiem atgriezties darba tirgū, jeb tomēr pamatā paļausimies uz darbiniekiem no ārvalstīm. Jāapzinās, ka pilnvērtīgu rezultātu spēsim sasniegt tikai sadarbojoties uzņēmējiem, valsts institūcijām un sabiedrībai kopumā.
Autors ir Human Source valdes priekšsēdētājs
The post Turpinām maksāt pabalstu vai labāk maksāsim algu? appeared first on IR.lv.