Es aizeju. Un neatgriezīšos
Talantīgais rokmūziķis un producents Matīss Runtulis maija sākumā aizgāja mūžībā 29 gadu vecumā. Viņš atstāja izcilus skaņdarbus un skarbu jautājumu — vai bija iespējams izglābties no narkotiku atkarības?
The post Es aizeju. Un neatgriezīšos appeared first on IR.lv.
Talantīgais rokmūziķis un producents Matīss Runtulis maija sākumā aizgāja mūžībā 29 gadu vecumā. Viņš atstāja izcilus skaņdarbus un skarbu jautājumu — vai bija iespējams izglābties no narkotiku atkarības?
Koncentrēts skatiens, ātras un precīzas kustības, paralizējoši iedarbīga mūzika — 5. maija pēcpusdienā Matīss sēž mātes māsas lauku māju klētiņā Siguldas novadā un ieraksta savu pēdējo dziesmu Resistance is futile. Pretošanās ir veltīga. Smagā metāla manierē sarakstītā kompozīcija ir mūziķa vēstījums palicējiem, jo nākamajā dienā viņš aizgāja no dzīves.
Lai arī Matīss Runtulis nebija rokzvaigzne, kas regulāri spēlē tūkstošgalvu pūlim (un maz ticams, ka tiecās pēc šādas slavas), nepilnus 30 gadus ilgajā dzīvē viņš paspēja radīt daudzpusīgu, augstvērtīgu mūziku.
Mūzikas gardēži saausījās jau pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Matīss kopā ar Gati Grāveru un Elzu Rozentāli izveidoja grupu Sol Luna. Sekoja vairāki citi interesanti muzikāli projekti: Black Apple Market un Northern C ar Miķeli Putniņu, soloprojekts Mr. Myster, The Bubble Gum ExpLOTION ar Imantu Daksi, NOtinghila — pēdējai šogad iznāks plate, ko Matīss ar kolēģiem Aigu Upinieci un Matīsu Repsi paspēja ierakstīt. Mūzikas kritiķis Uldis Rudaks to jau nodēvējis par vienu no visu laiku labākajām latviešu rokmūzikas grupām.
Matīss radīja mūziku un spēlēja plašā diapazonā, veidoja skaņu celiņus filmām un izrādēm. Strādāja kopā ar tēvu režisoru Viktoru Runtuli pie muzikālā teātra Cabaret izrādēm. Viņa pieskārienā mūzikai savienojās talants ar labām tehniskām zināšanām — Latvijas Mūzikas akadēmijā Matīss bija izstudējis skaņu režiju. Mūziķa radošajā CV paliks viņa unikālā, uzreiz atpazīstamā ģitārspēles maniere.
Iespējams, uz jautājumu, kāpēc tad Matīss Runtulis nebija slavens plašās masās, trāpīgi atbildējis savas nišas mūzikā labi pazīstamais Rick Feds (Rihards Fedotovs). Pēc drauga aiziešanas viņš feisbukā ierakstīja: «Pēdējais elektroniskais soloalbums ir viens no unikālākajiem latviešu darbiem, manuprāt. Matīss nebaidījās riskēt un būt patiess mūzikā. Tieši pirms dažām dienām atradu to savā datorā un aizdomājos par mūsu sarunu par [britu elektroniskās mūzikas autoru] Aphex Twin un cilvēka personīgo sarunu ar mākslu, kas Latvijā ir tik aplama un balstīta uz pagātnes estrādes «grandu» kultūras un lauku intelekta pieprasījumu. Ja Latvijas televīzijas un radio nebarotu jau tā aprobežotos prātus ar vēl lielāku seklumu, mums nebūtu tik daudz nelaimīgu mākslinieku, kas meklē izraušanos no šīs depresīvās realitātes.»
Pēdējais mūzikas projekts Matīsam bija smagā metāla grupa Debesis zilas kopā ar dzejnieku un mūziķi Gunti Kursišu.
Iespējams, smagā metāla estētika, kas cita starpā tiecas uzlauzt mītus par bailēm un bijību pret iznīcību, Matīsam bija svarīga viņa paša eksistenciālā stāvokļa dēļ: vairāk nekā gadu mūziķis bija izmisīgi cīnījies ar narkotiku atkarības sekām — ievainotu psihisko veselību. Ar vecāku Viktora Runtuļa un Sanitas Tauriņas atbalstu centās ārstēties, izgāja rehabilitācijas kursu.
Matīss dzēra psihiatra izrakstītas zāles un tiecās tikt ārā no bedres: pārcēlās no vilinošās Rīgas dzīves uz radu lauku mājām Siguldas novadā, kur iekārtoja mūzikas studiju, katru dienu spēlēja. Kā stiprinādams pārslogoto nervu sistēmu un fizisko ķermeni, pievērsās vikingu kultūras pētīšanai — tur saredzēja drosmi un spēku. Līdztekus pat vissmagākajos brīžos plūstošajām mūzikas idejām Matīss bija apņēmies atrast «parastu» darbu, lai ikdienā sevi «turētu pie zemes». Ar draugiem runājis, ka meklēs iespējas pelnīt naudu, kaut vai vakaros spēlējot kafejnīcu terasēs.
Mūziķis patiešām vēlējās atgriezties dzīvē, kāda tā bija, pirms narkotikas ierāva aizvien dziļākā atkarībā.
«Sāka jokojoties, kā daudzi,» par atkarības pirmsākumiem izsaka minējumu Matīsa māte. Pēc dēla aiziešanas mūžībā viņa sabiedrībā izsauca rezonansi, atklāti pasakot, ka talantīgo mūziķi pazudināja ļaunums — narkotikas. Sanita vēlējās brīdināt citus vecākus — esiet vērīgi! Metiet pie malas toleranci, kas liedz iejaukties pieaugušo bērnu dzīvē, — vaicājiet un piedāvājiet palīdzību. Velciet un raujiet no ļaunuma nagiem ārā savus bērnus, kamēr atkarība ir sākuma stadijā un vieglāk pakļaujas ārstēšanai.
Sanita un Viktors bija mīloši un rūpīgi vecāki. No daudzajām bērnības bildēm ceļojumos, ballītēs kopā ar vecākiem pretī skatās dziļdomīgs, taču priecīgs puika. Matīsa dzīve nebija tas gadījums, kad vecāku autoritārās attieksmes dēļ gribas distancēties un slēpt, ko patiesībā jūti. Ar māti Matīsam izveidojās mīļas un sirsnīgas attiecības. Ar tēvu bija daudz atklātu sarunu par radošajiem projektiem un pēdējā gada laikā — vārdos neizsakāma saprašanās pie šaha partijām.
Iekšēji trausls un labu sirdi — tā Viktors un Sanita raksturo savu dēlu. Līdzīgi izsakās arī draugi. Pārjūtīgums, kas Matīsam palīdzēja kļūt par ļoti labu mūziķi, nodarīja pāri viņam kā cilvēkam.
Līdz pēdējam ar ģitāru
15 gadus vecs zēns gariem, gaišiem matiem un mākslinieciski apvītu šalli — tāds Matīss Runtulis 2006. gada vasarā ieradās Saulkrastu džeza nometnē jauniešiem. Nopietni bija aizrāvies ar ģitārspēli. Matīss vecākiem jau 13 gadu vecumā bija paziņojis, ka vēlas saistīt savu dzīvi ar mūziku. Viņi dēlam uzdāvināja akustisko ģitāru, noalgoja skolotāju un vēlāk Matīss izturēja konkursu, iestājās Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā.
Atgriežoties pie Saulkrastu džeza nometnes — «tur satikāmies un kļuvām par labiem draugiem», atceras grupas Ezeri līderis Miķelis Putniņš. «Matīss domāja ļoti pārsteidzoši. Viņa idejas — gan harmoniskā valoda, gan skaņas faktūras, tembrālās izvēles — bija neparastas un ļoti, ļoti gaumīgas.» Kā īpašu vērtību Latvijas mūzikas ainā viņš piemin Matīsa elektroniskās mūzikas soloprojektu Mr. Myster. Vienlaikus iezīmē kādu problēmu, ar kuru saskāries gan Matīss, gan citi talantīgi mūziķi, kuri darbojas nišu mūzikas laukā: Latvija ir maza, klausītāju nav daudz, ja vien nespēlē masu gaumei adresētu mūziku. «Gribas atdevi, bet jāapbruņojas ar lielu pacietību. Matīss ieguldīja daudz laika, ļoti daudz talanta un enerģijas, lai radītu labu mūziku, bet tas uzreiz nerezonēja. Citur pasaulē, citos platuma grādos un ar citu publikas daudzveidību, domāju, tas būtu noticis.» Pēdējos gados bijis jūtams, ka Matīsu nomāc atkarība un viņam grūti tikt galā, taču Putniņš apbrīnojis, ka kolēģis joprojām turpina intensīvi strādāt mūzikā. «Arī pēdējā mēnesī — viņam visu laiku bija ģitāra, un viņš visu laiku rakstīja mūziku.»
Lai arī par draugu vēlas sacīt tikai labus vārdus, Putniņš atzīst, ka atkarība pēdējos gados Matīsam likusi izcīnīt lielas cīņas, lai paliktu mūzikā tikpat fokusēts kā agrāk. «Tās vielas var dot mānīgu iespaidu, ka tev ir enerģija, bet patiesībā tās pilnīgi iztukšo. Un tomēr Matīss nekad nepalaida vaļā mūzikas stīgu.»
«Latvijā daudz tādu mūziķu, kuri ir talantīgāki par tiem, kuri atrodas popularitātes virsotnē. Viņi vai nu paši netiecas pēc slavas — galvenais nav visu laiku būt uzmanības centrā, bet taisīt savu mākslu —, vai arī viņiem trūkst spēcīga menedžmenta,» Matīsa Runtuļa vietu Latvijas rokmūzikā iezīmē kritiķis Uldis Rudaks.
Kas Runtuļa daiļradē bija tik fascinējošs, ka Rudaks reiz kādā recenzijā izteicās — ja nu kāds no divdesmitgadnieku paaudzes spēj iesvelt Latvijas rokā dzīvību, tad tas ir Matīss? «Tas, ko viņš darīja grupā NOtinghila — tā mūzika bija pilnīgi unikāla! To nevarēja salīdzināt ne ar ko, kas iepriekš dzirdēts.» Vēl? «Tas, ko viņš darīja kā Mr. Myster. Vārds «elektroniskā mūzika» jau kļuvis par lamuvārdu, jo to mēģina spēlēt visi, arī tie, kuriem nav ne izglītības, ne talanta. Taču ne Matīsa gadījumā! Viņš bija oriģināls. Pārsteidzošs.»
Matīsa pēdējā uzstāšanās ar grupu NOtinghila notika 8. februārī Liepājā. Viņa kolēģe, grupas basģitāriste Aiga Upiniece: «Ar Matīsu vienmēr bija viegli strādāt, jo viņš bija ļoti motivēts. Kā pats par grupu teica: mans bērns.» Apveltīts ar izcilu muzikālo gaumi un lielu aizrautību, viņš ap saviem projektiem pulcēja citus mūziķus. «Lai kopā spēlētu, ir svarīgi, lai būtu interesanti gan kā mūziķiem, gan cilvēkiem. Un ar Matīsu vienmēr bija interesanti,» — tā Upiniece.
Viens no pēdējiem Matīsa radošajiem projektiem bija smagā metāla grupa Debesis zilas kopā ar Gunti Kursišu. «Viņš bija ģeniāls, ar zelta ausi apveltīts jauns vīrs,» Guntis dalās atmiņās. Abi kopā varēja muzicēt diennaktīm — vakarā piemigt, trijos naktī pamosties ar jaunu ideju un spēlēt tālāk. Un, nē, tas nebija apreibinošo vielu ietekmē — pēdējā gada laikā Matīss neko nelietoja.
Vai smagā mūzika, kurai Matīss beigās pievērsās, atainoja viņa iekšējās mokas? «Es tam nepiekrītu,» saka Guntis. «Smagā mūzika simbolizē drosmi pārkāpt robežas. Tā ir tehniski ļoti advancēta mūzika. Spēlējot visi kliedz un ārdās, uz instrumentiem līst sviedri — tas taču ir spēks, nevis sāpes un vājums!» Abu pēdējā tikšanās reize bijusi priecīga. Sarunājuši, ka Guntis brauks pie Matīsa uz Allažiem spēlēt. «Pagāja divas nedēļas. Rakstu viņam īsziņu: «Čau, vecīt, uzdžemojam šodien!» Drīz man atzvanīja Matīsa māte un pateica, ka Matīss aizgājis. Tā bija tieši tā diena.»
Matīsa aiziešanu no dzīves neparedzēja neviens. Savā ziņā var teikt, viņš visus maigi apveda ap stūri, savu lielo lēmumu nekādi neizrādot.
Sākumā problēmu neredzēja
Kas ar talantīgo mūziķi īsti notika? «Matīss daudz laika naktīs pavadīja spēlējot,» stāsta viņa māte Sanita Tauriņa. «Pēc tam vietās, kur spēlēja, uzkavējās. Tā viss sākās. Mēs, vecāki, nemanījām neko.»
Grūti kaut ko pamanīt bija arī tāpēc, ka Matīss nekad nav bijis «problēmbērns». Vienīgā saķeršanās, ko Sanita un Viktors var atcerēties no pusaudžu laika, — cigaretes. Vecāki tās nejauši atrada dēla mantās. «Lai jūs abi zinātu — es nemaz daudz nesmēķēju,» Matīss toreiz sacījis. Ģimenē valdījušas uzticēšanās un humora pilnas attiecības. «Viņš bija tik gaišs jaunietis, ka mēs viņam devām brīvību,» Sanita neslēpj. «Viņam brīvība nozīmēja ļoti daudz. Ja strostētu, viņš būtu mūs atstūmis.»
To, ka dēlam ir problēmas, vecāki sāka manīt pirms vairāk nekā gada. Matīss, protams, sen dzīvoja patstāvīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Vecāki diendienā neredzēja viņa gaitas un garastāvokli. Taču satiekoties dēla acīs vairs neredzēja ierasto dzidrumu. «Tam pāri bija pārvilcies tāds kā pelēks filtrs. Šis filtrs, laikam ejot, kļuva arvien biezāks,» atceras Sanita.
Matīss neslēpa, ka viņam ir atkarības problēmas. Vecāki saprata uzreiz — nedrīkst izteikt pārmetumus, citādi palīdzēt neizdosies. «Soli pa solim nonācām pie tā, ka par [narkotiku] tēmu varam brīvi runāt,» atklāj Viktors. «Bet bija jau par vēlu — ar sarunām vien nepietika, bija vajadzīgi speciālisti.»
Ārstēšanās no atkarības sākās, taču parādījās cita problēma — kā atrast speciālistu, ar kuru ir saderība un kam patiešām var uzticēties? Viņi izmēģināja visu, sākot ar alternatīvajām metodēm, kas palika bez rezultāta, līdz vairākām klīnikām ar atkarību speciālistiem. Matīss pats, izsīcis no viļņveidīgās un smagās cīņas, kādā brīdī pat sāka ārstēšanos Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā Sarkandaugavā.
Pirms gada nāca pagrieziena punkts: viena no Matīsa mammas māsām, kura dzīvo Vācijā, bija uzaicinājusi mūziķi kā dīdžeju spēlēt viņas jubilejā. Kā priekšlaicīgu «paldies!» par iecerēto ballīti gaviļniece Matīsam uzdāvināja braucienu uz Berlīni — šajā radošiem prātiem un eksperimentālās mūzikas piesātinātajā pilsētā viņš ļoti vēlējās nokļūt. Taču viss izvērtās citādi. «Matīss Berlīnē iestrēga. Neaizbrauca līdz māsai,» atstāsta Sanita. Pārvarot lielas grūtības, dēlu izdevies dabūt līdz Rīgai. Uzreiz — uz klīniku.
Pēdējā gada laikā Matīss narkotikas nelietoja. Taču tās bija atstājušas neizdzēšamu iespaidu uz viņa nervu sistēmu. Veseliem cilvēkiem to grūti saprast, bet mūziķim bija neizturami grūti dzīvot. Nepietika ar vēlēšanos pēc labām pārmaiņām. Nepietika ar mūziku, kas bija viņa dzīves jēga. Nepietika ar tuvinieku mīlestību. Bioķīmiskie procesi darīja savu — katra diena pagāja kā pārbaudījums. «Matīss bija tik gudrs, ka saprata — viss nenovēršami iet uz leju. Viņš gribēja to nostopēt, kamēr nav kļuvis par nožēlojamu radījumu, kas nespēj sevi kontrolēt,» saka māte. Mūziķi vairs neinteresēja, kā izskatās, — pēdējās dienās viņš pat nepārģērbās. Kad ēda, ēdiens krita uz drēbēm, un pats to pat nemanīja. No rokām ārā krita telefons. Matīss staigāja metru virs zemes, taču ne aiz laimes sajūtas, bet sagruvuma — tik depresīvs bija viņa stāvoklis.
Vai mūziķi varēja izglābt, ja viņš sev būtu atvēlējis vairāk laika? Māte kādu brīdi klusē. «Man ir sajūta: ja mēs viņu izglābtu vienu reizi un viss labi beigtos, pēc laika tas notiktu atkal. Tas nav tik vienkārši — izārstēties no atkarības.»
Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad spēka un cerību pilns Matīss Runtulis ienāca mūzikā, viņa grupa Sol Luna izpildīja dziesmu Man bail, kurā ir šādi vārdi: «Man bail, man bail, ja nu mani samaitā. Nav droši, nav droši pat mazā ciematā.» Pretstatā tam, ko pirmajā brīdī varētu domāt, dziesma ir par mietpilsoniski jauku dzīvi, no kuras — jā, ļoti iespējams — ir jābaidās, ka tā samaitās. Savu 29 gadus ilgo mūžu ar kāpumiem un kritumiem talantīgais mūziķis Matīss Runtulis nodzīvoja, ieskatoties sejā visdažādākajām bailēm. Taču par vienu var būt pilnīgi drošs: viņu nesamaitāja «mazais ciemats». Matīss tam bija daudz par lielu un stipru.
The post Es aizeju. Un neatgriezīšos appeared first on IR.lv.