Četri cēlieni vientulības
Vladislava Nastavševa iestudētās Trīs māsas — talantīgi un bez didaktikas uztverts laikmeta pulss
The post Četri cēlieni vientulības appeared first on IR.lv.
Vladislava Nastavševa iestudētās Trīs māsas — talantīgi un bez didaktikas uztverts laikmeta pulss
Kad pirms pāris gadiem Vladislavs Nastavševs iestudēja Antona Čehova Trīs māsas Nacionālajā teātrī, izrāde sanāca pagalam neveiksmīga. Kā jau tādās reizēs pierasts, režisora otrais mēģinājums lugu «atkost» izraisa īpašu interesi: vai izdosies tas, kas iepriekš neizdevās? Jā.
Jaunās Trīs māsas ir gara izrāde. Luga tikpat kā nav īsināta, un skatītājam jārēķinās ar četrarpus stundas garu vakaru. Uzskatiet to par brīdinājumu: notikumu spraigums neliks aizmirst par izsalkumu un darba dienas nogurdinātajos enerģiju neiepludinās. Tieši otrādi — izrāde ir lēna, gandrīz vai stiepta, varoņi runā klusi, kustas maz, somnambulais ritms neuzmanīgāku skatītāju droši vien var arī ieaijāt. Bet ir vērts izrādei ļauties.
Šo Trīs māsu specifika slēpjas tajā, ka katram cēlienam (lugai ir četri, un tas ievērots arī iestudējumā) ir, varētu teikt, sava noskaņa, detaļās atšķirīgs aktieru spēles stils un vēstījums. Pirmā daļa, iespējams, raksturojama pat kā ciniska, katrā ziņā Čehova mīlētājus tā izaicinās.
Nastavševs varoņus ietērpis 20. gadsimta sākumam atbilstošās drānās, bet tur reālisms, īsti neiesācies, arī beidzas. Izrādes darbības vide ir nevis Krievijas mazpilsēta, bet gan skatuve, kuras prospektā nolikta Antona Čehova portretbilde. Vīrieši aplīmēti ar butaforiskām ūsām; aktieri izkārtojas frontālā mizanscēnā un runā nevis cits ar citu, bet deklamē zālē. Virs viņu galvām deg tablo ar tekstu divās valodās. Un, lai arī ticams, ka bilingvāla izrāde tā cenšas palīdzēt saviem skatītājiem, kuri, iespējams, nepārvalda krievu vai latviešu valodu, tas lieku reizi uzsver — teksti nav varoņu pašu, bet Čehova radīti… Bet varbūt viskonceptuālāk — lugas varoņi principā tiek rādīti kā tukši cilvēki, māsas pat atgādina knābājošas vistiņas, nevis provinces šaurībā smokošas garīgas būtnes… Lai gan pārējie nav mazāk vainīgi: varoņu žesti un pozas liecina, ka aprunāšana šai kompānijai ir galvenais izklaides avots.
Šādā interpretācijā svarīga ir aktiermeistarība. Nastavševs ir atlasījis ansambli, ko citkārt kopā savākt būtu gandrīz neiespējami, izcilus aktierus ar specifisku talanta ievirzi — groteskas pārvaldīšanu. Trīs māsās spēlē Inese Pudža (Olga), Marija Linarte (Maša), Anta Aizupe (Irina), Dana Bjorka (Natālija Ivanovna), Jurijs Djakonovs (Andrejs), Maksims Busels (Tuzenbahs), Igors Šelegovskis (Soļonijs), Kaspars Dumburs (Veršiņins), Rodions Kuzmins (Kuligins), Anatolijs Fečins (Čebutikins). Un spēlē viņi lieliski — īpaši jau aktrises, Busels, Djakonovs un Šelegovskis; tā ir ļoti smalki izjusta forma, ironiska, bet nekad atklāti kariķējoša. Un tas izrādās svarīgi, jo pēc fantāziju uzbudinošā pirmā cēliena Nastavševs veic «gājienu ar zirdziņu»: pat ja, iespējams, tā kādu brīdi neliksies, iestudējums kļūst psiholoģisks. Tikai tā nav pagājušā gadsimta, bet mūsdienu dzīves izjūta, kas, jā, visai ciniski, bet tāpēc ne mazāk cilvēciski, reflektē par to, ko nozīmē dzīvot.
Trīs māsās ir daudz laikmetīgu tēmu. Tehnoloģijas (Nastavševs asprātīgi aizstājis lugas kalpu tēlus ar virtuālo palīdzi Aleksu, bet no garlaicības, piemēram, mūžam muldošā Veršiņina monologa par nākotnes dzīvi, var paglābties viedtelefonā). Lomas, ko publiski spēlē; sveši teksti, ko atkārto kā savējos. Bet viscilvēciskāk — šī ir izrāde par vientulību. Šādu Trīs māsu lasījumu man nav gadījies iepriekš redzēt.
Nevar teikt, ka varoņiem iestudējuma gaitā veidotos kādas savstarpējas attiecības. Viņi pat īsti necenšas. Bet arī tukši viņi nav. Maskas, kuras pirmajā cēlienā tik spilgti iezīmētas, pamazām paveras un atklājas dzīvi cilvēki, kas, jā, jūt varbūt tikai sevi, bet — jūt.
Izrādes kulminācija tāpēc ir dažādas izlaušanās. Maša vairs nespēj izturēt — pārplēš Čehova bildi un uz brīdi iekļūst zeltainas gaismas pielietā pasaulē. Andrejs izmisīgi stāsta māsām par savu zaudēto dzīvi. Ja kāds to dzirdētu, varbūt kas mainītos. Bet neviens jau neklausās. Beigās — pilsēta ir nodegusi krāsmatās, maskas kritušas, bet dzīve rit kā ritēdama. Un varoņi ar zināmām pūlēm «savācas» atpakaļ katrs savā čaulā. Nekā gaiša tur, protams, nav. Bet talantīgi un bez didaktikas uztvertu laikmeta pulsu gan jūt.
oooo
Trīs māsas. Rīgā, Hanzas Peronā. Nākamās izrādes 8., 9., 10., 11. augustā.
The post Četri cēlieni vientulības appeared first on IR.lv.