Santas pasakas

Tikko iznākusi grāmata Mūsējās — pasakas par 50 drosmīgām Latvijas sievietēm. Grāmatas autore Santa Remere saka: «Rakstu par meitenēm, kuras varēja mācīties manā klasē, ja es būtu dzīvojusi tajā laikā.» Par Sandru, Valentīnu, Zentu, Vairu

The post Santas pasakas appeared first on IR.lv.

Tikko iznākusi grāmata Mūsējās — pasakas par 50 drosmīgām Latvijas sievietēm. Grāmatas autore Santa Remere saka: «Rakstu par meitenēm, kuras varēja mācīties manā klasē, ja es būtu dzīvojusi tajā laikā.» Par Sandru, Valentīnu, Zentu, Vairu

Grāmatu noteikti sūtīšu uz Franciju meitenītēm, kuras palīdzēju adoptēt franču mammai. Šo meitenīšu īstā mamma bija cietumā, bērnu veselības situācija nebija labākā… Bet tagad viņas ir lielas, mamma Francijā tikko sagaidījusi pirmo mazbērnu, aizrautīgi stāsta Santa Remere. Audžumammai šķitis būtiski saglabāt bērnu saikni ar Latviju, un Santa, tolaik tikai 18 gadus veca, tulkojusi pat saraksti ar meiteņu bioloģisko māti ieslodzījumā. 

Rakstot grāmatu Mūsējās. 50 pasakas par Latvijas sievietēm, Santa piedomājusi ne tikai par Francijas meitenēm, bet arī par saviem diviem dēliem, četrus un astoņus gadus veciem. Personiskais «salūts» par godu Mūsējo pabeigšanai uzšauts jau pasen. Sirsnīgākās emocijas sagādājusi veiksme pūļa finansēšanas platformā: grāmatas izdošanai nepieciešamā nauda janvārī savākta divās dienās. «Projekta vadītāja Antonija Skopa «kikstārteri» palaida manā dzimšanas dienā, pat to nezinot,» iesmejas Santa. «Dzīvē man patīk pievērst uzmanību pasakas momentiem: kaut kas notiek dzimšanas dienās vai notiek neticami. Tad atkal ilgi nekas labs nenotiek, bet pēkšņi — buh! Un tam nevar viegli atrast cēloņsakarības.»

Santa ir cilvēks ar viedokli, viņas recenzijas ir pamanītas un pat novērtētas ar divām Naumaņa balvas nominācijām — te gan nav nekā mitoloģiska. Trīs gadus mācījusies kino un audiovizuālo mākslu Francijā, četrus — Japānā, Santa arī pēc atgriešanās Latvijā spējusi saglabāt piedzīvojumu garu. «Neesmu sapņojusi kļūt par aktrisi vai rakstīt grāmatu,» viņa godīgi atzīstas. «Bet man vienmēr ir paticis skatīties logos, domās izdzīvot dažādas dzīves. Uzlēkt uz kāda viļņa. Katru reizi fanoju par projektu, ar kuru strādāju. Ja producēju, tad no sirds esmu producente; ja tulkoju kādu grāmatiņu vai lugu, tad saku, ka esmu tulkotāja. Mans mīļākais apzīmējums gan ir «publiciste» — pietiekami ērts un neuzbāzīgs.»

Pēc grāmatas iznākšanas vari sevi saukt par rakstnieci!
Nē. Sevi vēl īsti neuzskatu par rakstnieci. Rakstnieks man tomēr šķiet tāds, kam ir kāds liels vēstījums. Mūsējās ir kolektīvs darbs, kas sākās vienkārši kā publicistika. 

Satori lūdza uzrakstīt par feminismu simtgades izdevumam. Nezināju, ko vēl jaunu varu rakstīt par šo tēmu. Uz galda stāvēja itāļu rakstnieču Elēnas Favilli un Frančeskas Kavallo Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm, kas bija jārecenzē. Sapratu: jāmēģina uzrakstīt latviešu feminisma pasakas. 

Vienā paņēmienā uzrakstīju septiņas. Sociālajos tīklos tās saņēma daudzus Like. Visi teica: gribam vēl! Kāpēc lai neuzrakstītu? Iekomentēja māksliniece Elīna Brasliņa: viņa gribētu pasakas ilustrēt. Pēc kāda laika Antonija Skopa pateica, ka gribētu tās izdot. Tā tikām līdz grāmatiņai.

Kuras bija pirmās septiņas «mūsējās», par kurām rakstīji?
Pirmās, kas nāk arī prātā: Aspazija, Brigadere, Margarita Stāraste, Regīna Ezera, Inga Gaile, Vaira Vīķe-Freiberga un Uļjana Semjonova. Cilvēki, kuri šķiet iespaidīgi un kuru dzīve vienkārši izklausās pēc pasakas. Ar līdzīgu attieksmi domāju arī par pārējām.

Tu raksti citādi, nekā esam pieraduši par šīm ievērojamajām sievietēm stāstīt. Uzrunā vienkārši vārdos. Anna, Vaira, Margarita…
Tā arī bija pirmā kritika: «Kā tu atļaujies mūsu Vairu Vīķi-Freibergu nosaukt vienkārši par Vairu? Tas ir pazemojoši!» Es tā nedomāju. Rakstīju iedrošinoši: par cilvēkiem, kas izaug no parastām meitenēm. Viņu loma ir liela, bet arī viņas kādreiz bija meitenes, kuras sauca Vaira, Jana, Daina un Sandra.

Tomēr tu pamatīgi pētīji katru dzīvesstāstu. Nezināju, ka tēlniece Vera Muhina nelaimes gadījumā bērnībā zaudēja degunu, kas ļoti ietekmēja viņas turpmāko dzīvi.
Jā, kādu laiku «padzīvoju» ar katru no šīm sievietēm, mēģināju izlasīt visu, ko var dabūt: grāmatas, publikācijas. Domāju, kā es varētu par katru pastāstīt vispirms savam vecākajam dēlam, kuram ir astoņi gadi. Ar ko viņš spētu identificēties, kas viņu satrauktu un sajūsminātu? Kā lai viņš ieņem pasakas dimensiju? Noraut degunu — tas ir šausmīgi. Tas ir groteski, tas paliek atmiņā. Un pēc tam dzīvot tālāk, tomēr saņemties un kaut ko sasniegt! Nebaidījos arī no sarežģītiem vārdiem, ko bērns lasot varētu nesaprast. Ja tevi ir ieinteresējis deguns, tad varbūt pēc tam interesēs arī, kas ir tērauds?

Skolas laikā slavenu Latvijas sieviešu biogrāfijas šķita gandrīz vienādas.
Jā, arī mans priekšstats ir tāds: jāiemācās šausmīgi garš grāmatu saraksts, jāmāk nosaukt Aspazijas krājumu nosaukumus, viņas māju nosaukumu, tad — precējusies ar Raini, un tālāk tas jau ir Raiņa stāsts. Bet mēs, piemēram, nezinām, ka Aspaziju septiņu gadu vecumā vectēvs gribēja izprecināt savam dēlam. Izprecināt mazo meiteni viņas onkulim! 

No kurienes viņai radās protesta gars? Aspazija burtiski tika turēta aizgaldiņā, aiz zedeņu žodziņa paslēpta no kalpu bērniem, lai neaplīp ar tuberkulozi. Spēlējās ar kaķīti un dzīvoja kā puķīte dārziņā, bet viņā bija nepiepildītas alkas. Mūsdienu bērns var sākt saprast Aspaziju — kā tas ir, kad esi dzīvojis norobežots no citiem. Tev ir puķītes, bet tev ir garlaicīgi. 

Leģendārais Universitātes profesors Vilnis Eihvalds literātu likteņus darīja personiskus, atklājot studentiem detaļas, par kurām it kā nepieklātos runāt. Aspazijai mamma nepastāstīja par sievietes fizioloģiju. Sākoties mēnešreizēm, viņa ieskrēja nomazgāt kaunu ledainā dīķī, apsaldējās, saslima, un pēc tam viņai nevarēja būt bērni.
Tā ir. Motīvi turklāt atkārtojas. Kāda no vēlākām «mūsējām» man stāstīja par savām mēnešreizēm. Ārstējoties bērnu slimnīcā, kāds turklāt bija atklājis, kā rodas bērni. Kad viņa to visskaistākajā, vienkāršākajā veidā izstāstīja pagalmā, mājās viņu par to strostēja. Ir priekšstati, kā jāuzvedas, iracionāli šķēršļi un liegumi, kas arī veido pasakas materiālu.

«Mūsējām» esi piepulcinājusi, piemēram, Anniju Londonderiju, pirmo sievieti, kas ar divriteni apceļoja apkārt pasaulei. Vai Līnu Šternu — Liepājā dzimušu ebreju bioķīmiķi un fizioloģi, pirmo sievieti akadēmiķi pasaulē.
Jā, tās ir lielā kalibra zvaigznes, kuras saistītas ar Latviju. Mana sākuma pozīcija bija rakstīt par meitenēm, kuras būtu varējušas mācīties manā klasē, ja es būtu dzīvojusi tajā laikā. Līna Šterna mācījās Liepājas skolā, bet nevarēja iestāties universitātē Rīgā, jo ebreji netika sevišķi pieņemti, arī Maskavas universitātēs bija antisemītiski aizspriedumi. Viņa aizbrauca uz Šveici, tur kļuva par ievērojamu bioķīmiķi. Viņu novērtēja arī Padomju Savienībā. Bet, nākot pie varas Staļinam, viņas atklājumi atkal tika noliegti, Līnu ielika cietumā.

Par Anniju Londonderiju nesen rakstīja arī The New York Times. 19. gadsimta beigās viņa dzīvojusi Rīgā, Maskavas ielā 9, bērnībā ar ģimeni pārcēlusies uz Bostonu. Fantastiska pļāpa, tā laika Kima Kardašjana. Braša meitene, strādāja avīzē, reklāmas nodaļā. Izlasīja, ka var laimēt 5000 dolāru, tikai jāapbrauc ar riteni apkārt pasaulei. Kāpēc ne? Annija nezināja ne karti, ne — cik daudz spēka prasīs brauciens. Sākumā nobrauca tikai 10 km dienā. Svīzdama, pūzdama, korsetē, ar garu, smagu kleitu. Brauca nepareizajā virzienā — no Bostonas uz Čikāgu —, gribēja jau padoties. Bet viņai iedeva vieglāku riteni, ļāva pārģērbties vīriešu kostīmā. Viņa sāk braukt apkārt zemeslodei uz otru pusi. Ja tev ceļā rodas šķēršļi, tad reizēm, mainot virzienu, vari apbraukt pasaulei pa otru pusi. Man tas liekas simboliski.

Pati esi pavadījusi ilgāku laiku ārpus Latvijas.
Izbraukt laukā — tas 2000. gadā šķita pašsaprotami. Sevišķi, ja mācies franču valodu — daudziem bija noklāts ceļš uz Briseli. Mēs visas — Elīna Brasliņa, Antonija Skopa un es — esam Franču liceja absolventes, kāda liktenīga sakritība! 

Likās gan, ka tehniskās tulkošanas darbs Briselē man varētu būt mazliet par sausu. Protams, skatījos franču kino, lasīju franču dzeju. Gribēju redzēt Parīzi. Uz Franciju arī aizbraucu. Iestājos Jauno mediju institūta kino fakultātē, man patika franču kino. Bija tikko parādījušās digitālās tehnoloģijas. Vēl pat nevarēju atļauties sev klēpjdatoru vai kameru, bet nonācu modernā fakultātē, kur bija Macintosh datori un montāžas telpas — viss, par ko vari sapņot! Vienīgi katru nedēļas nogali vajadzēja strādāt makdonaldā, lai varētu kaut kā nodrošināt palikšanu.

Un tad es lasu, kā gāja Mildai Palēvičai, kura savā laikā aizbrauca uz Parīzi, lai studētu filozofiju, kopa un mazgāja vecos cilvēkus, arī onkuļus… Pa vidu ir 100 gadu, bet — tas pats austrumeiropieša stāsts.

Četrus gadus studēji Japānā, arī lai pierādītu sevi?
Gribēju turpināt kinoizglītību un joprojām dzīvoju ar sapni par Franciju, bet nejutu sevī tādu režisora diktatora gēnu. Pirms braukšanas uz Franciju biju aizpildījusi anketiņu Japānas Izglītības ministrijas stipendiju programmai. Brīdī, kad La Fémis kinoskolā kārtoju pēdējo eksāmenu kārtu, pienāca ziņa no Japānas: «Nevaram jūs sazvanīt, kur esat? Jums jātaisa vīza!» Tas bija tāds — uh! Censties tikt savā izsapņotajā profesijā, vai mesties milzīgā piedzīvojumā? 

Parunāju ar vienu pasniedzēju vācieti, kurš teica: «Bet par ko tad tu kino taisīsi?» Nujā, tiešām. Ir jābrauc uz Japānu! 2005. gadā uz Tokiju devos ar segu, konserviem un dakšu, vēl nezināju, kur dzīvošu. Šobrīd man būtu bail uz ko tādu parakstīties. Protams, japāņi par visu bija padomājuši. Viņi mani ielika cietuma tipa kopmītnē, iedeva iztikšanas naudu. Bija jāiemācās japāņu valoda pietiekamā līmenī, lai varētu sekot kursam. Nonācu ne tajā fakultātē, kur būtu gribējusi. Tiku pie vienīgā japāņu senseja, kurš ņēma pretī svešvalodīgos. Viņš izrādījās fantastisks cilvēks, fotogrāfijas antropologs — par tādu profesiju pat nebiju dzirdējusi. Kad japāņi piedalās Venēcijas biennālēs, viņš parasti ir komisārs. 

Mūsu grupiņā vēl bija panku meitene no Kuveitas, izlauzusies no parandžas. Viens Kolumbijas laimes meklētājs un divi japāņi. Šie cilvēki joprojām ir mani draugi.

Mēģināju taisīt savu pirmo animāciju — ar universitātes datoriem, kas bija japāņu valodā. Nemācēju atrast, kā eksportēt failus, kādas programmas lejupielādēt. Tādā haosā taisīt mākslu nesanāca. Tad, protams, šausmīgi grauza kompleksi, bija kaun-s no sava senseja. Mēnesi paraudāju, bet atradu vēl vienu stipendiju, vēl vienu universitāti, ko tomēr pabeidzu, ieguvu maģistra grādu audiovizuālajās zinībās.

Bet nenonāci kino?
Es nezinu, kā nonākt kino. Latvijā vienkārši nokritu uz dibena. Nesapratu, no kura gala sākt. Kino — tas ir grupas darbs, ir jābūt sevi kaut kā pierādījušam. Nespēju citiem paskaidrot, ko es zinu. Likās, ka atšķirība starp to, kas notiek te un kas interesē mani, ir ļoti liela.

Mēģināju vēlreiz braukt prom no Rīgas. Nīderlandē pastrādāju ar latviešu mākslinieci Gintu Tinti, palīdzot viņai producēt darbus. Arī viņa cīnījās par savu vietu pasaulē. Paceļoju. Tad sanāca, ka es jau gaidīju vecāko bērnu, man bija jāatgriežas Latvijā. Bez darba, bez virziena. Milzīgs apjukums. Nav naudas, bet, lai dzīvotu pie vecākiem, esi par vecu. Sāku rakstīt Satori rakstus, lai vienkārši nopelnītu.

Šī laika dilemmas: tik daudz izvēļu, kā tikt ar tām galā? Kā iegūto integrēt Latvijā. Kur vispār dzīvot?
Jā, sarežģīti. Man nav pasakas par to. Varbūt pēc kāda laika būs skaidrs, kurš scenārijs būtu bijis labāks. Es nevarētu apprecēties un iesakņoties ārzemēs, visu laiku skumu pēc mājām. Esmu rīdziniece, piederu šeit ar katru šūnu. 

To sapratu tikai tur. Tokijā pēdējos divus gadus dzīvoju izolēti — kalna galā, tukšā kopmītnē, bez iespējas ilgstoši satikt cilvēkus. Katru nakti likās: precīzi zinu, cik tālu ir tie 10 000 kilometru. Cik nepārvarams ir attālums līdz Latvijai.

Bet, nonākot šeit, pēc kāda laika atkal velk projām. Ir par maz, ir par šauru. Man patīk starptautiskā sabiedrība, saikne ar citām valstīm. Joprojām ir svarīgi, kā klājas Japānā satiktajiem studentiem. Cilvēkiem no Austrālijas, Amerikas, Kuveitas, Japānas. 

Jau ar vīru un abiem bērniem aizbraucām pusotru gadu padzīvot uz Briseli. Vienkārši prasījās! Vīrs pieteicās darbā, kad bija Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā. Viņa asistenta alga bija pārāk maza, lai uzturētu ģimeni un samaksātu īri Briselē. Pieteicos par relīžu un mājaslapas tulkotāju, arī mani laipni pieņēma prezidentūras komandā.

Dzīvojām viskrāsainākajā Briseles rajonā — Forest pie Midi stacijas. Man tas ļoti patika. Vari uz cilvēkiem skatīties kā līdzīgs uz līdzīgu, nevis kā iebraucējs sabiedrībā, kura jau sevi ir uzbūvējusi. Joprojām skumstam pēc bērnudārza, kurā galvenais auklis bija arābu puisis — Monsieur Karim. Nāca ar mūsu blondo bērniņu uz rokas: «Es viņam tikko nomainīju bikses, madam!» Bērnudārzam bija statūti, gandrīz kā Satversme: visiem pienākas vienāda kulturālā izglītība un vienādas iespējas, gribam, lai bērni šeit gūst daudzpusīgu pieredzi. Ceturtdienās viņi brauca uz mežu, pat raka bedres āra tualetei, pirmdienās gāja uz teātriem un izstādēm.

Jā, ceļošana dod iespēju ieraudzīt labo, vest to šurp, realizēt vai vismaz ilgoties pēc tā. Visvairāk mans protests ir izpaudies, rakstot par pilsētu, par bērnu iekļaušanu pilsētas dzīvē un satiksmē. Varbūt arī mēs kaut ko spējam mainīt? Tērbatas iela gājējiem man vienkārši liekas norma. Forest rajonā ar bērnu izej laukā, mašīnas vadītājs pasmaidīs, apstāsies un tevi palaidīs, pat ja tur nav pārejas.

Visaugstāk tomēr novērtētas tavas mākslas recenzijas.
Nominācijas Naumaņa balvai ir mulsinošas. Universitātē esmu apguvusi laikmetīgās mākslas un vēstures kursus, bet neuzskatu sevi ne par mākslas, ne teātra kritiķi. Domāju, tas notiek tāpēc, ka mūsu ir pārāk maz. Kritiķu, kas velta tam laiku. Jo, protams, izdevīgāk ir strādāt kādā citā darbā. 

Man ir grūti būt objektīvai, jo daudz kas ir personisks un tuvs. Rīga ir blīvi koncentrēta kultūras pilsēta, kura reizēm iestagnē un par daudz aizraujas ar vienu tendenci. Izstumj tos, kas nāk ar ko svaigu. Bet, jā, mums ir, ar ko dalīties, un mums ir daudz brīnišķīgu personību. 

Manus ārzemju draugus apbur tas, ko šeit var atrast, cilvēku entuziasms. Joprojām daudzi gatavi kaut ko darīt bez pienācīga atalgojuma. Te spēj piepildīt ambiciozus projektus, ko neviens no maniem ārzemju kursabiedriem tik ātri nevarēs. Gribi uzrakstīt grāmatu, un to paveiksi, jo visapkārt ir cilvēki, kas atbalsta. Kā tāds planktons, kur sajūt, satausta, cilvēki zina cits citu. Ražīga, labi mēslota vieta.

Foto — Lauris Aizupietis

5 mīļas feministes uz ekrāna

Mona. Anjēzes Vardas filmas Klaidone (1985) galvenā varone, kas iet savu ceļu pasaulē bez parauga un atbalsta un apmaldās tajā.

Elza. Ledus sirdī (2013) Sniega karalienei beidzot ir iedots vārds un vaibsti un ņemts vērā viņas notikumu redzējums.

Signe no Signes Baumanes Akmeņi manās kabatās (2014). Par viņas dzīvesstāstu daudzas var teikt — tas ir arī manējais.

Madama Bedē no pirmās feministiskās filmas Smaidīgā Bedē kundze (1923) — sirreālisma kino pirms Luisa Bunjuela.

Selēne. Tumsas valdniece no Rozes Stiebras Saule brauca debesīs (2018), jo tumsa liek pamatus gaismai.

CV

Publiciste, tulkotāja, bērnu grāmatu recenzente, piedalās teātra festivāla Homo Novus veidošanā

2004 Bakalaura grāds mākslā un humanitārajās zinātnēs, starpkultūru sakaru specialitātē Latvijas Kultūras akadēmijā 

2005 Bakalaura grāds mākslā un tehnoloģijās, kino un audiovizuālās mākslas specialitātē Charles Cros institūtā Parīzē 

2009 Maģistra grāds globālās informācijas un telekomunikāciju zinātnē, ekrāna attēla izveides specialitātē Vasedas Universitātē Tokijā

Vairākkārt bijusi Jāņa Baltvilka bērnu literatūras un grāmatu mākslas balvas žūrijā

Divas reizes nominēta Normunda Naumaņa balvai mākslas kritikā

Divu bērnu mamma

The post Santas pasakas appeared first on IR.lv.