Aliņš pie nepabeigtas ugunskura vietas
Kristiāna Šuksta (1996) ir dzimusi Rīgā, augusi Juglā, bet vienmēr uzsver, ka nāk no Sēlijas. Pabeigusi kinorežijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, tagad tās turpina teātra režijā; kā autore un redaktore darbojas laikrakstā KonTEKSTS. Dzejai un prozai pievērsusies 2013. gadā, kad pirmo reizi ieradās literārajā seminārā Aicinājums, paretam kaut ko no sarakstītā arī publicē.
The post Aliņš pie nepabeigtas ugunskura vietas appeared first on IR.lv.
Kristiāna Šuksta (1996) ir dzimusi Rīgā, augusi Juglā, bet vienmēr uzsver, ka nāk no Sēlijas. Pabeigusi kinorežijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, tagad tās turpina teātra režijā; kā autore un redaktore darbojas laikrakstā KonTEKSTS. Dzejai un prozai pievērsusies 2013. gadā, kad pirmo reizi ieradās literārajā seminārā Aicinājums, paretam kaut ko no sarakstītā arī publicē.
***
pirksti kā skarabeji ripo pa rakstāmmašīnu
pārējie durvju šķirbā
šķīvis
plīst
deju zāle izplūst pa kurpēm
Koltreins paņem piecus
misiņa klučus
iesēdina vilcienā
Vācijas Rietumu virzienā
tenors nomīda altu
kaut kur starp expo un biennālēm
es dzirdu
kāds vēl domā
Elviss ir dzīvs
Ļeņins miris no prieka
orķestris tagad maksā dārgāk
***
Viņš grib, lai kleitas raksts uz viņas pakaramā neaizķertos kādā kļūmīgā vārdā, nesapiņķerētos istabas piedūmojumā. Viņš grib, lai viņa negribēšana nebūtu šķērslis katru dienu mainīt kleitas, varbūt pat vairākkārt dienā mainīt kleitas un nejust par to kaunu.
Viņa grib, lai viņš uzdāvinātu gludekli un kleitu, uz kuras birkas lasāms vārds, par kuru nejust kaunu un ko neprast izrunāt.
Es gribu, lai viņi abi reiz kopā aizietu uz lielveikalu un pompozi neko nenopirktu un lai visi pusaudži, kuriem būtu vajadzējis būt stundās, un lai visas ģimenes, kurām būtu vajadzējis būt ģimenēm, lielām acīm skatītos uz tukšumu viņu rokās.
Es gribu, lai viņi apsēžas uz pēdējā vēl neaplauztā soliņa lielveikala priekšā un kļūst par pusaudžiem, un nezina, kas ir Apvedceļš, bet zina, kas ir Dzeltenie pastnieki.
Es gribu, lai viņi nezina, kas ir Dzeltenie pastnieki, es gribu, lai viņi ir pusaudži, kuriem būtu vajadzējis būt stundās, bet tā vietā viņi nejauši uzzina.
***
teatrālā nopūta, mana onomatopoētiskā orķestra pirmā vijole
man vienkārši ir par daudz prasību, es nogulšos putekļainā plauktā un tēlošu brehta pirmizdevumu, kurš elpos tikai naktīs, kad mans intelektuālis būs liķiera nolikts saldā zemeņu miegā
bet tad es elpošu aizgūtnēm, tā, ka teātra studentiem nāksies man dzīties pakaļ uz ērenpreiss velosipēdiem, lai noķertu kādu domu izmantotās literatūras sarakstam
***
morālas limfas nogulsnes satecējušas kājās, un jaunības apņēmība vairs nav tikai izsmērēts vārds uz plakāta, ko dusmās noraut no sev nepiederošas sienas
kā nosaukt to stāvokli, kad ausīs skan krievu pankroks, cilvēku smaidi apkārt atgādina slow-motion ainu no romantiskas filmas, bet pašpietiekamība ir mīlīgs apzīmējums gaidām pēc kāda konkrēta, kurš neieradīsies?
skaista izbijusī dzejniece runā ar savu gudro tālruni, un melnais izgriezums uz viņas kājas tik labi piestāv manai slāviskajai skaņai, ka es nespēju viņu žēlot
vēl viens vientulības elegantā stila iznesējs pie blakus galdiņa vēro garām ejošās — nedabūjamās vai varbūt sapņo par filozofijas studijām, akli blenžot uz svaigi krāsotas sienas neveikli uzzīmētajās sirsniņās; nositiet mani, ja viņš nekad nav domājis, ka ir dzejnieks
aiz viņa viens ar sirdi uz svaigi krāsotas rokas, un tas pat lasa (nositiet mani, ja ne verlibru) un, pamanot manu skatienu, droši pēta pretī, okei, viss okei, es atgriežos pie saviem krieviem
tā skatoties, pašpietiekamība atkal nemanot ir kļuvusi par vārdnīcās aprakstītu, iesaldētu aksiomu
bungu dārdos ielaužas krītošas alus pudeles būkšķis, viss okei, tas tikai stiprina draudzību, kāda normāla paskata meitene iedzer sidru no glāzes, saliekusi roku elkonī mazliet par daudz, lai slēptu randiņa neveiklību, viss okei, blakus ir apsēdusies sieviete, kura vēl lasa drukāto presi, un topošā filozofa lūpas sakustas, un rokas sakustas, jo pie galdiņa pienākusi kāda sieviete normālās drēbēs, un izbijusī dzejniece pienāk pie manis, lai paprasītu cigareti
***
mēs būtu pārāk maksimālistiski apelsīnu sulai
un pārāk aizrautīgi citām tēmām
(bērniem āfrikā palīdzēs dievs vai ibumetīns?)
un pārāk ignoranti savām personiskajām sāpēm
domājot tikai par to gudro, antīko pilsētu
kura rīgai bija kā pašpietiekams un ģimenes mīlēts brālēns
kura izauklēja kristapu kā vienu no mums
un daudzus vēl daudz lielākus
bet mūs nu ir atstājusi bez apelsīniem
un domas
ko tad darīt ar to koka vīru
un viņa lūpošo krāsu
un vīra sievu
un viņas birstošo lūpu krāsu
un pieciem mazmīlētiem āfrikas bērniem
un tādu smalku sniegpārslu monētām apbārstītu rīgu
***
piecdesmit četri procenti cilvēku atkož melus
piecdesmit procenti to dara laboratorijas apstākļos
piecdesmit četri procenti cilvēku skatās pa kreisi
piecdesmit tur arī aiziet
daži aizsedz muti (daži no žāvām)
piecdesmit procenti sarkst, kad nevajag
piecdesmit četros tas nenozīmē neko
piecdesmit procentos gadījumu es uztraucos, kad nemeloju
deviņdesmit gadījumos es meloju
deviņdesmit procenti cilvēku ir iegūglējuši, kā noteikt meļus
viens procents tic
***
Atbilde uz Annas Auziņas dzejoli Mans vīrietis ar jūras acīm rietā — atbildi uz Andrē Bretona dzejoli Mana sieviete ar ugunskura matiem
mana vīrieša vaigi ir bļodā nejauši iemestas olu čaumalas, bet acis ir tās, uz kurām čaumalas pēc tam likt
mana vīrieša rokas ir enkuri piemājas dīķī, kurus izmetis zīdaiņa torss
mana vīrieša pirksti ir zivtiņas, par kurām visi zvejnieki aizmirsuši
mana vīrieša acis ir pati peļķe
mans vīrietis dekorē ikdienu ar ūdens apglāstītiem stikla gabaliņiem, bet manu ikdienu ar nolūzušajām šķautnītēm
mans vīrietis nelāpīs savu apakšveļu, bet man pie svārkiem piešūs atsvariņus, ko sazadzies mammas zāļu skapītī
mans vīrietis krāso uz audekliem patmīlību, uz māju sienām pašpārmetumus, bet manā sejā velk pa vienai līnijai
mans vīrietis cenšas, viņš nopērk visas astoņas tortes, bet aizmirst vienu svecīti
mana sieviete arī cenšas, bet aizmirst mājās iepirkumu sarakstu
***
grants uzkalni kā saguruši ādamāboli dziļā naktsvijoļu miegā valsta mani no sāna uz sānu, neļaujot ieskatīties mašīnista acīs
es grozu dzelzceļus ar diviem pirkstiem kā sapņus bīda dežurants, blakus būdelē apskāvis grīdu
kāds skrien man pretī ar karodziņiem apdrupušās rokās un rāda apstāšanās zīmi, varbūt es atcerēšos izsēdināt savus neredzamos pasažierus, pirms ciklops vilciens ar spožo aci iemetis logā pārgaismotu nopūtu
***
metāllūžņu rēgi bāž rokas un kājas ārā no vectēva kartupeļu vagām
pats vectēvs, jau sen miris, pabāž galvu no pažobeles
es savējo iemērcu plīvurpuķēs
1,5 l ūdens un taisīt jogu
darbu saraksts elpo kā persietis dziļajā miega fāzē
mitri palagi izelpo pelējuma smaržu
lieveni pieveicis goliāts baldriāns
čūska klupina rēgus un apšļāc ar ūdeni
putni iemācījušies visus džeza akordus
spāņu zābaciņi krājas kaudzē pie tukšiem «mūū»
aliņš pie vēl nepabeigta ugunskura
miegs patur apskāvienā neveikli ilgi
neprotu sabalansēt lauku balli un caurstaigājamu biklumu sevī
The post Aliņš pie nepabeigtas ugunskura vietas appeared first on IR.lv.