Jauno laiku vecmeistari
Trīs meistari — mūziķis Kaspars Putriņš un mākslinieces Zane un Ieva Putniņas — Rīgā darina senatnīgus taustiņu stīgu instrumentus, kādus spēlēja pirms daudziem gadsimtiem. Kā viņi izgatavo senu mūzikas instrumentu prototipu, ja oriģināli apskatāmi tikai gleznās un freskās? Un kāpēc viņi to dara?
The post Jauno laiku vecmeistari appeared first on IR.lv.
Trīs meistari — mūziķis Kaspars Putriņš un mākslinieces Zane un Ieva Putniņas — Rīgā darina senatnīgus taustiņu stīgu instrumentus, kādus spēlēja pirms daudziem gadsimtiem. Kā viņi izgatavo senu mūzikas instrumentu prototipu, ja oriģināli apskatāmi tikai gleznās un freskās? Un kāpēc viņi to dara?
Pagājušā gada rudenī tika izdots Beļģijā dzīvojošās latviešu klavesīnistes un ērģelnieces Ilzes Bertrānas soloalbums Codex Faenza — tajā ieskaņota 14. gadsimta mūzika, kas notīs pierakstīta gadsimtu vēlāk. Tas ir viens no senākajiem notīs pierakstītajiem skaņdarbiem taustiņinstrumentam un balsij. Ierakstā Bertrāna spēlē klavicimbalu, ko dēvē par viduslaiku klavesīnu. To darinājuši trīs meistari: Kaspars Putriņš ar māsām Zani un Ievu Putniņām. Viņi visi trīs strādā darbnīcā, kur izmanto tikai roku darbu. Pēc seno mūzikas instrumentu parauga top klavesīni, klavihordi, klavicimbalas un citi viduslaiku un renesanses taustiņu stīgu instrumenti.
Šie meistari nekad savu veikumu nav reklamējuši. Vienīgais veids, kā viņi iepazīstina ar saviem mūzikas instrumentiem, — mīļuprāt ļauj mūziķiem tos izmantot koncertos un mūzikas ierakstos. Ja kāds iemīlas instrumentā, tad pasūta. Taču viņam jārēķinās, ka, piemēram, klavesīna izgatavošanai vajadzīgs apmēram gads.
Pretēji manam pieņēmumam, ka Kaspara, Zanes un Ievas veidotos instrumentus spēlē tikai senās mūzikas ansambļos, tos ir iecienījuši arī mūsdienu mūzikas atskaņotāji. «Britu komponistes Sāras Englisas (Sarah Angliss) albumā Air Loom skan mūsu klavicimbala eksperimentālās mūzikas žanrā,» saka Kaspars. Savukārt multiinstrumentālists un ģitārists Jānis Ruņģis albuma Yggdrasil ierakstā izmantojis viduslaiku klavesīnu. «Senie mūzikas instrumenti noteikti nav ierobežojami ne stilistiski, ne arī kā citādi,» saka Kaspars, kurš arī pats ir mūziķis.
Oriģinālu nav
Ilze Bertrāna, Latvijas Radio stāstot par albumu Codex Faenza, uzsvēra — mūslaiku klausītājam neierasts var būt ne tikai 14. gadsimta skaņdarbs, bet arī klavicimbalas skaņa ar savu «varbūt nedzirdēto pitagorisko skaņojumu». Viņas jaunais, ierakstā izmantotais instruments ir unikāls, jo vēsturiskie, oriģinālie instrumenti nav saglabājušies. Par to, kā pirms daudziem gadsimtiem izskatījās klavesīni, liecinot tikai zīmējumi, freskas un skulptūras.
Senākais taustiņu stīgu mūzikas instruments, kas saglabājies, ir no 1480. gada, precizē Kaspars. Un nav arī diži daudz pierakstu, pēc kuriem secināt, kā toreiz, tālajā 15. gadsimtā, meistari taisīja mūzikas instrumentus. «Ir viens pieraksts ar skici un ļoti abstraktu aprakstu,» Kaspars norāda uz 1440. gadā tapušo Henri Arnaut de Zwolle manuskriptu. Taču tā autors Henrijs Arno de Zvolle nebūt nebija instrumentu meistars, viņš bija Francijas hercoga Filipa III Labā galma ārsts, astronoms, astrologs un arī mūziķis, kurš bija strādājis par mācekli pie kāda mūzikas instrumentu meistara.
De Zvolles manuskriptā līdzās klavicimbalas skicei ir pierakstītas arī tā proporcijas un konstrukcijas principi. Ņemot vērā akustikas un mehānikas likumus, iespējams veikt aprēķinus, kā varēja izskatīties klavicimbala. «Ja nebūtu šī manuskripta, par klavicimbalu varētu spriest tikai pēc tā, kā šis mūzikas instruments attēlots freskās vai ciļņos,» saka Kaspars.
Tincināts, kā var zināt, no kāda materiāla klavesīna priekštečus klavicimbalas un klavihordus taisīja, kādas līmes un krāsas izmantoja, kādus vēl materiālus lika lietā, Kaspars smiedamies atbild: «Galvenās tehnoloģijas bija un ir galva un rokas. Izmantotie materiāli, loģiski spriežot, bija koks, kauls un metāls.»
Pirmo reizi uzbūvēt stīgu taustiņinstrumentu Kaspars izlēma 2007. gadā. Lielākoties aiz intereses par uzbūvi un skaņu. «Tas ir kā vecajā jokā — gribi spēlēt savā grupā, taisi ģiču!» saka Kaspars. Turpināt instrumentu izgatavošanu pēc seniem paraugiem pamudināja pavisam kas cits — milzīgs seno mūzikas instrumentu deficīts. Lai gan, spriežot pēc tīmeklī atrodamās informācijas, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Čehijā ir desmitiem darbnīcu, kur izgatavo senu mūzikas instrumentu prototipus, Baltijas valstīs Kaspars Putriņš un māsas Putniņas ir vienīgie meistari. Turklāt tādi, kas pilnīgi visu dara paši.
Ērģeļu restaurators
Aizraušanās ar seniem instrumentiem sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem, varbūt pat senāk, kad Kasparam kā mūziķim un vienlaikus kokapstrādes meistaram palūdza atjaunot Mālpils luterāņu baznīcas ērģeles.
Kaspars absolvējis Lietišķās mākslas vidusskolu (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), viņa pirmais paša gatavotais mūzikas instruments bija elektriskā ģitāra. «Kas gan cits normālam tīnim varētu būt vajadzīgs,» ar pašironiju pasmaida Kaspars. Vairākus gadus spēlējis grupā Inokentijs Mārpls, tagad — Amorālā psihoze. Bet muzicējot vienmēr bijis arī darbs, kas saistīts ar kokapstrādi.
Toreiz, pirms gadiem 25, Kaspars darbojās darbnīcā, kas atradās netālu no Mālpils luterāņu baznīcas, kas padomju laikos bija nolaista līdz kliņķim, bet daļa ērģeļu stabuļu — sabradātas un sabojātas. Drūmākajos padomju laikos — 70. gados — baznīca piedzīvojusi vairākas demolēšanas. Īpaši dramatiski tas ir tāpēc, ka Mālpils ērģeles ir būvējis latviešu ērģeļbūvētājs Kaspars Skerstens. 1928. gadā iesvētītās ērģeles ir šī meistara lielākais un pēdējais mūzikas instruments, īpašs ar savu nacionālā romantisma stilu. Taču Kaspars Putriņš 1997. gadā iztaisnoja stabules, izgatavoja jaunu stabuļu rāmi un trūkstošās vai salauztās detaļas.
Kā viņš zināja, kā tas darāms? «Šādas lietas pašas par sevi daudz pastāsta. Ej un vienkārši ieklausies! Iedziļinies!» skaidro Kaspars. «Restaurēt var kaut vai pēc analoģijas, par paraugu ņemot blakus stabulīti, kas nav salauzta.» Savu pirmo ērģeļu restaurēšanā Kaspars strādājis viens pats, un tagad viņš saka — ko tādu var uzņemties tikai jaunības maksimālismā. «Tas bija neprātīgi. Tagad es tādu darbu viens pats vairs neuzņemtos.»
Turpmākajos gados viņš piedalījās vairāku ērģeļu vēsturiskajā izpētē un restaurācijā. Cik tieši, Kaspars sakās nezinām. Taču viņš ir apzinājis, kādā stāvoklī ir prāva daļa no Latvijas aptuveni 250 vēsturiskajām ērģelēm. 2004. gadā kopā ar ērģeļu ekspertiem Miku Dzenīti un Alvi Melbārdi, kurš ir arī sertificēts ērģeļu restaurators, sāka veidot Latvijas ērģeļu katalogu. «Šausmīgā stāvoklī!» par ērģelēm vispirms saka Kaspars, bet tad, kā mierinot, saka — nē jau, nē, pēdējo gadu laikā daudz kas esot «sačabināts». Taču ērģeļu restaurācijas meistaru Latvijā nav daudz, nepilni desmit. «Lai restaurētu visas Latvijas ērģeles tik restauratoru, cik pašlaik ir Latvijā, vajadzēs vismaz simt gadus. Varbūt pat visus divsimt.»
Precizitāte līdz milimetram
Māsas Putniņas, kas pievienojušās Kasparam viņa darbā ar mūzikas instrumentiem, ir mākslinieces, ne mūziķes. Zane Hanele Putniņa ir grafiķe, kas interesējas par vēsturiskās grafikas tehnikām un burtveidolu vēsturi, Ieva Putniņa — gleznotāja. Zane stāsta, ka iepazinusies ar Kasparu pirms gadiem desmit un, uzzinājusi, ka viņš viens pats būvē klavesīnu, sākusi viņam «uzbāzties» ar lūgumiem vispirms ļaut tikai paskatīties, tad mazliet palīdzēt. «Lēnām ļāva piedalīties. Tagad esmu diezgan patstāvīga darbnīcas lietās. Amatniecībā mēs kļūstam aizvien līdzvērtīgāki. Man ir tādas rokas, ar kurām var taisīt mūzikas instrumentus.»
Kopš paša sākuma Zani esot aizrāvis Kaspara domu gājiens — klavesīnu būvniecības process ir pamatīgi pārdomāts. Instrumenta izgatavošana ir sarežģīta, daudz jādomā, lai nonāktu pie labākajiem risinājumiem. Darba fundaments esot rasējums, kurā izpaužas visas Kaspara zināšanas gan par instrumentu, gan tā skanējumu. «Izņemot rasējumu, viss pārējais ir tehniski salīdzinoši vienkārši izdarāms,» saka Zane. Taču, lai ko viņi darītu, tas jādara pārdomāti un uzmanīgi. «Mēs nevaram atļauties kļūdas.»
Mūzikas instrumentu būvē viens no būtiskākajiem nosacījumiem ir pareizi sagatavoti materiāli. Tieši tas pamatā nodrošina, lai instruments labi skanētu, būtu stabils un izturīgs. «Koksnes šķiedrai ir visbūtiskākā nozīme,» uzsver Kaspars. Tas nozīmē, ka klavesīnu meistariem neder sagataves. Viņi paši brauc pa zāģētavām un eksotisko materiālu noliktavām meklēt derīgus kokus. Viņi tos iedala divās daļās: skanošajos un izturīgajos. Skanošie ir vai nu lapegle, vai ciedrs. Rezonatoram arī izmanto egli vai ciedru. Izturīgie koki ir ozols un kļava. Piemēram, padzirdējuši, ka kādā zāģētavā ir laba kļava, Kaspars un Zane lec mašīnā un brauc turp. «Izcilājam vairākus kubus, izgrozām no visām pusēm visus dēļus un nopērkam sev divus dēlīšus,» Kaspars raksturo tipisko situāciju. Gadu gaitā darbnīcā izveidojies jau neliels «labo koku» uzkrājums.
Mūzikas instrumentu izgatavošanā Zane atbild par mazajām un smalkajām detaļām. Tādu ir neticami daudz. Kaspars ar Zani aprēķinājuši, ka klavicimbala sastāv no aptuveni 800 detaļām, un katras pagatavošanai vajag vidēji desmit darbības. Zane nododas tām detaļām, kuru izgatavošanā vajadzīga vislielākā pacietība. «Ja vajag uzpulēt taustiņu, to dara Zane, jo man nebūtu pacietības spodrināt tā, kā to dara Zane,» atzīst Kaspars. Taču viņš piebilst, ka arī pats darbā ir bijis sīkumains līdz absurdam. «Iedomājieties — esmu uzvilcis līniju ar 0,3 mm grafīta zīmulīti! Tā ir ļoti tieva līnija, pie kuras es līmēju kociņu pusmetra garumā. Pēkšņi saprotu — šķībi! Jo viens kociņa gals ir pa līnijas vienu pusi, bet otrs gals ir tuvāk līnijas otrai pusei. Un atjēdzos tikai tad, kad Zane man saka: Kaspar, izzūmojies!»
Savukārt līmes un krāsas nedrīkst būt sintētiskas. Bet visu par krāsām un apgleznošanu zina stāstīt gleznotāja Ieva Putniņa.
Iedvesmo daba
Kaspars un Zane uzaicināja Ievu pievienoties komandā tieši tajā laikā, kad viņa domāja par savu Mākslas akadēmijas diplomdarbu — pirms gadiem sešiem. Toreiz darbnīcā tapa četri instrumenti, un bija skaidrs, ka skaistam rezultātam vajag vēl vienu galvu un divas rokas.
Pētot, kā pirms vairākiem gadsimtiem meistari apgleznojuši mūzikas instrumentus, pirmais, ko Ieva atklāja, — jo plānāk, jo labāk. Kaspars izskaidroja, ka biezs krāsu slānis slāpē skaņas. Otrs secinājums: koka faktūra ir tik skaista, ka to ir jāļauj redzēt un gleznojumam jāiekļaujas koka rakstos.
«Es izpētīju dažādus mūzikas instrumentu apgleznošanas veidus dažādos laikmetos, sākot no viduslaikiem un beidzot ar baroku,» stāsta Ieva. «Tomēr secināju, ka nav nepieciešams kopēt vai atdarināt, bet atrast ko līdzvērtīgu. Uz mūzikas instrumentiem gleznoju dabas motīvus. Dodos dabā un meklēju augus, ko gleznot, esmu gājusi uz tauriņu māju, lai zīmētu tauriņus.»
Diplomdarbam Ieva apgleznojusi divas mazas klavicimbalas, taču togad, 2015. gadā, apgleznoja arī divus klavesīnus. «Visiem četriem instrumentiem apgleznoju rezonatorus, bet klavesīniem — arī vākus un to iekšpusi,» stāsta Ieva. «Izpētot vecmeistaru darbus, atklājām, ka viņi līmēja smalkas aplikācijas no ļoti plāna papīra. Tik plāna, ka to gandrīz nevar just.»
Gribējās izmēģināt arī šādu tehniku, taču sameklēt papīru vajadzīgajā plānumā bija detektīva cienīgs darbs. Kad to atrada, saprata, cik liela pacietība un precizitāte vajadzīga, lai izgrieztu puķi vai tauriņu. Kādu laiku Ieva veidoja šādas aplikācijas un ar zivju līmi līmēja tās uz instrumentiem, bet pašlaik tomēr glezno tieši uz koka. «Tāpat nedrīkst kļūdīties, viss uzreiz ir redzams,» paskaidro Ieva.
Viņa min, ka darbnīcā sev viduslaiku klavesīnu palūdzis izgatavot viens no pasaulē atzītiem blokflautistiem Ēriks Bosgrāfs (Erik Bosgraaf). Kad viņš pagājušajā vasarā ciemojās Latvijā, lai Rīgas svētkos kopā ar baroka orķestri Collegium Musicum Riga atskaņotu Baha mūziku, pats izvēlējies augus apgleznojumiem. «Devāmies kopā uz mežu un purvu,» stāsta Ieva.
Ieva glezno ar eļļas krāsām. Uz jautājumu par šādu izvēli atbild Kaspars: «Mēs nezinām, kā instrumenti uzvedīsies, apgleznoti ar sintētiskām krāsām. Neviens nav redzējis akrila krāsu, kas vecāka par 70 gadiem. Bet mēs gatavojam mūzikas instrumentus, kas dzīvos vairākus gadsimtus, kas ir gandrīz mūžīgi.» Katrā no tiem Kaspars, Zane un Ieva atstāj savus vārdus, darināšanas vietu un gadu, kurā instruments pabeigts.
Sev par prieku
Ja viena instrumenta pagatavošanai vajadzīgs vidēji gads, tad par kādu naudu tas jāpārdod, lai darbs atmaksātos? Lielais noslēpums ir tāds, ka trīs aizrautīgu, radošu personību veidotā darbnīca nav nekāda ražotne un viņu ieguldījums nav aprēķināms.
«Tas pavisam noteikti nav maizes darbs,» saka Kaspars, kurš ikdienā strādā dažādās skaņu jomās, arī ierakstu studijā Jersika Records. Zane darbojas grafikā, Ieva nododas glezniecībai. Viņi visi secina, ka gribētu vairāk laika veltīt instrumentu darināšanai. Bet ne naudas dēļ. «Ziniet, tas ir kaut kas baigi pašpietiekams,» saka Kaspars. Ja būtu iespēja, viņš nodotos tikai mūzikas instrumentiem.
Zane stāsta, ka esot apsvērta doma iegādāties iekārtas, lai vismaz daļu darbu varētu paātrināt. Taču tajos gadījumos, kad darbnīcā nonāk restaurējami instrumenti, kas tapuši ražotnēs, viņi secina — nē, tā strādāt viņi negrib. Jo esot liela atšķirība starp meistara rokām izgatavotiem darinājumiem un masveidā ražotiem instrumentiem.
Meistari nevar aplēst, cik seno mūzikas instrumentu prototipus jau izgatavojuši, taču zina, ka tos spēlē mūziķi dažādās Eiropas pilsētās.
Bet pašu radošajā dzīvē viņi dara kaut ko pilnīgi pretēju tam, kas notiek darbnīcā. Tur nepieciešama filigrāna un aprēķināta precizitāte, turpretim savā mākslinieku dzīvē viņi ļaujas iedvesmai. Piemēram, Kaspara grupas Amorālā psihoze koncertos mūziķi spēlē bez notīm, improvizējot tieši uz skatuves. Tādā mūzikā, pēc Kaspara vārdiem, var beidzot darīt jebko, arī apzināti spēlēt «nepareizi».
The post Jauno laiku vecmeistari appeared first on IR.lv.