No sporta zāles uz zālienu

Saulainā jūnija pievakarē Ziedoņdārzā līdztekus atpūtniekiem manāmi vairāki sportotāju pudurīši. Kopš epidemioloģiskās drošības noteikumi ļauj āra treniņos pulcēties līdz 20 cilvēkiem, viņi no tiešsaistes treniņiem pārcēlušies svaigā gaisā

The post No sporta zāles uz zālienu appeared first on IR.lv.

Saulainā jūnija pievakarē Ziedoņdārzā līdztekus atpūtniekiem manāmi vairāki sportotāju pudurīši. Kopš epidemioloģiskās drošības noteikumi ļauj āra treniņos pulcēties līdz 20 cilvēkiem, viņi no tiešsaistes treniņiem pārcēlušies svaigā gaisā

Agneses Erbas vadītās jogas nodarbības notiek Jelgavas pils parkā.
Foto — Kristīne Madjare

Blakus skan zumbas ritmi, mazliet tālāk kāds bariņš kustas hiphopa soļos, netālu noris spēka treniņi, basketbola laukumā ļaudis dzenā bumbu, bet Agnese Erba tūdaļ sāks Vinyasa jogas nodarbību. Trešdienu vakaros un sestdienu rītos pie parka strūklakas viņa sagaida vingrotājus ar padusēs pasistiem jogas paklājiņiem. Pirmdienu un ceturtdienu vakaros viņas vadītās Yoga Open Air nodarbības notiek Jelgavas pils parkā. Turklāt Agnese nebūt nav vienīgā jogas pasniedzēja, kura iecienījusi parku zālienus.

Pirms pandēmijas jogas nodarbības parkos viņa bija vadījusi Spānijā un Taizemē. Latvijā tādas sāka organizēt pagājušā gada maijā. «Sākumā mazliet baidījos, vai būs cilvēki. Bet drīz vien sāka sarasties arvien vairāk — viens pastāsta paziņai, otrs paņem līdzi draudzeni. Dažiem joga sestdienās kļuvusi kā tradīcija — atnāk ar draugu un pēc tam kopīgi brokasto,» stāsta Agnese. Reizēm nodarbības laikā pienāk kāds garāmgājējs un vaicā par iespēju pievienoties. Apmēram puse dalībnieku nāk regulāri, taču gandrīz katru reizi ir kāds, kurš jogo pirmoreiz. Pasniedzēja rūpīgi plāno nodarbību atkarībā no tā, kādi vingrotāji pieteikušies.

Agnese vada arī tiešsaistes nodarbības, taču nu online pulciņš sarucis, jo daudzi pārgājuši uz nodarbībām ārā. Arī pasniedzējai labāk patīk būt te. «Redzi kokus, zāli, dzirdi putnu čivināšanu, elpo svaigu gaisu… Apgulies uz paklājiņa, skaties debesīs un uz koku lapām, kas plivinās vējā, un jūties kā mājās. Savienojies ar dabu.» Tomēr publiskā parkā jārēķinās arī ar traucēkļiem, reizēm iereibuši cilvēki nāk klāt un komentē. Taču ikdienišķa parka kņada netraucē. «Tas ir arī treniņš domām — novērst tās no skaņām, cilvēkiem un suņiem apkārt un vērst uz sevi.» Lielākais «priekšnieks» ir laikapstākļi. Ja līst, nodarbība jāatceļ, jo sportotāji var apaukstēties, turklāt salijušie paklājiņi nav diez ko stabils pamats jogas pozām.

Arī atgriežoties ierastajā dzīvē, sportošana ārā nezaudēs aktualitāti, domā Agnese. «Cilvēki dabā jūtas labāk. Ja visu dienu pavada telpās, kāpēc lai sportotu četrās sienās? Var taču saulītē un svaigā gaisā,» viņa saka.

Kā nelieli svētki

Kasparu Ozoliņu un citus DCH Studijas trenerus lietus neaptur. Viņu rīkoto āra treniņu vēsture ir gandrīz tikpat sena kā deviņus gadus vecās studijas. Kādreiz āra nodarbības piektdienās izvērtušās par jampadračiem ar līdzi paņemtiem suņiem un kopēju tērzēšanu pēc treniņa, baudot speciāli pagatavotus našķus. Šobrīd studija piedāvā 14 āra treniņus nedēļā. Vingrotāju grupas var izbaudīt treniņus trīs dažādās vietās ar atšķirīgu vidi un auru. Kamēr vienlaikus nodarbībā bija atļauti tikai 10 sportotāji, pieraksti vai plīsa pušu, saka treneris.

Kaspara treniņi notiek centra sporta kvartālā Krišjāņa Barona ielā. Tie ir ar inventāru bagātākie treniņi, viņš saka. Turklāt laukumā ir arī ielu vingrošanas rīki, var pievilkties, atspiesties un ko tik vēl ne. Viņa kolēģi saimnieko Grīziņkalnā un Rīgas Franču liceja sporta laukumā. Treneri smejoties — šobrīd pa pilsētu viņi pārvietojas ar īpašiem busiņiem, piepildītiem ar inventāru. To nepieciešams dažādot, lai padarītu treniņus aizraujošākus.

Pandēmijas laiks mobilizējis gan pastāvīgos kluba apmeklētājus, gan piesaistījis treniņiem jaunas sejas un tos, kuri kādreiz vingrojuši, bet kādu laiku sportošanai bija atmetuši ar roku. DCH Studijas mērķis ir piedāvāt tādus treniņus, kuros katrs var atrast savu vietu. «Blakus var vingrot atšķirīgas sagatavotības vingrotāji, un visiem būs, ko darīt.»

Āra treniņi nav atcelti ne reizi. Arī milzu lietavās, dubļos un mīnus padsmit grādos. «Katrs treniņš ir kā nelieli svētki, kas aizvadīti šajos trakajos laikos,» saka Kaspars. Piemēram, braucot no laukiem uz 4. maija nodarbību, viņš domājis — gan jau cilvēki svin un par treniņu būs aizmirsuši. «Bet sporta laukums bija pilns! Bieži vien pieķeru sevi, stāvot ar pavērtu muti un skatoties uz enerģiskajiem cilvēkiem sev apkārt.»

Mainīgā vide ļauj attīstīties radošumam, saka treneris. «Vienā un tajā pašā zālē vide nemainās. Taču ārā pat viena vieta var būt dažāda atkarībā no laikapstākļiem. Ir treniņi, kad saule bliež acīs tā, ka dažas pozas uzreiz jāizsvītro no dienas kārtības.»

Āra treniņu ēnas puse — ir īpaši viegli uzrauties uz neprofesionālu treneri. «Telpās tas ir vieglāk pamanāms un regulējams, bet internetā un ārā ir vieglāk šmaukties,» stāsta Kaspars. Taču katram vingrotājam pašam ir iespēja pārbaudīt, vai treneris ir kvalificēts un reģistrēts — to var izdarīt Latvijas Sporta federāciju padomes mājaslapā Lsfp.lv. «Jebkura fiziska aktivitāte nes rezultātu. Bet trenējoties neprofesionāļa vadībā, uztici savu ķermeni kādam, kurš var palaist garām svarīgas lietas un neizsekot, vai treniņš būs drošs,» skaidro Kaspars. 

Pieklājīgi izvārtīties dubļos

Grupu treniņā nākas pārvarēt slinkumu, saka Kristīne Daniļenko, kas apmeklē āra treniņus Ziedoņdārzā. Sportojot vienatnē, cilvēkiem mēdz uznākt «sevis pažēlošanas sindroms».
Foto no privātā arhīva

Kristīne Daniļenko āra treniņus apmeklē trešo gadu. Vispirms sportoja Lucavsalā, bet nu jau otro gadu iecienījusi studijas Fitness ABC nodarbības Viestura Saldava vadībā, kas katru darba dienu notiek Ziedoņdārzā. Sports ir svarīga Kristīnes dzīves daļa — viņa ir Latvijas sieviešu handbola izlases spēlētāja. Taču āra treniņos restartējas un stiprina ķermeni.  Kristīne domā — tieši socializēšanās ir viens no galvenajiem āra nodarbību lielās popularitātes iemesliem. «Cilvēki nāk parunāties, kaut vai tikai redzēt citus. Man pašai ir svarīgi uzturēt komunikāciju sportojot un atbalstīt blakus esošos.» 

Trenējoties vienatnē, cilvēkiem mēdz uznākt «sevis pažēlošanas sindroms», saka Kristīne. Bet grupu treniņā nākas pārvarēt slinkumu. «Motivē, ka citi blakus dara to pašu. Ja viņi nepadodas, kāpēc lai es to darītu?» Turklāt ārā var nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu — izkustēties un atvilkt elpu. «Šķiet, vajadzētu būt nogurušam, bet pēc treniņa guli zālītē un jūties tik atpūties!» Arī viņas apmeklētie treniņi notiek jebkādos laikapstākļos. «Ne visur var pieklājīgi izvārtīties dubļos. Treniņos var,» stāsta Kristīne. Reizēm izdodas pat tāds kā neliels «stipro skrējiens».

Pirms treniņa gan noderētu garderobes. «Redzot lielo āra treniņu pieprasījumu, būtu jauki, ja pilsēta rastu risinājumu — kaut vai aizslietņus kā pludmalē.» Kristīne domā — kad pulcēšanās ierobežojumus atcels pavisam, cilvēku būs vēl vairāk. «Parkā nevarēs zaļu placīti redzēt!»

The post No sporta zāles uz zālienu appeared first on IR.lv.