Es iekļuvu virpulī
Elīna Maligina vai Helen Ora? Abas atbildes ir pareizas. Ar jaunu režisores pseidonīmu pieteiktā filma Panika iekļuvusi prestižajā Ansī animācijas festivālā. Šovasar iznāks arī tāda paša nosaukuma grāmata, kurā māksliniece reflektē par savu dzīvi
The post Es iekļuvu virpulī appeared first on IR.lv.
Elīna Maligina vai Helen Ora? Abas atbildes ir pareizas. Ar jaunu režisores pseidonīmu pieteiktā filma Panika iekļuvusi prestižajā Ansī animācijas festivālā. Šovasar iznāks arī tāda paša nosaukuma grāmata, kurā māksliniece reflektē par savu dzīvi
Sievišķīga un melodiska balss pretstatā zēniskajam veidolam. Mati centimetra garumā, plēstie džinsi ap ceļgaliem nobārstīti pērlītēm. Elīna Maligina (34) studijā Rīgas centrā sagatavo kafiju. Pati parasti dzerot melnu, tāpēc ledusskapī no piena produktiem aizķēries tikai meitas Hannas iemīļotais saldējums Ben & Jerry’s. Astoņgadniece uz vairākām dienām aizceļojusi pie tēta Dž. Dž. Džilindžera, mamma var strādāt. Gaisā vējo cigarešu smarža.
Elīna ir draudzīga, tieša. Ātri pārejam uz «tu», lai arī iepriekš neesam tikušās. Piesēžam līdzās lielam Apple datoram, ar kuru animators Reinis Kalnaellis montējis kadrus filmai Panika.
«Small nation — big animation (maza nācija — liela animācija),» namamāte citē kolēģi. Kalnaeļļa producētās, bet Maliginas zīmētās un režisētās kustīgās bildes iekļuvušas Eiropā nozīmīgākā Ansī animācijas filmu festivāla konkursa programmā Off-Limits Short Films in Competition.
Latvijas vārds Ansī sāk kļūt par vērtību. 2019. gadā jaunais režisors Gints Zilbalodis par savu pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu Projām (Away) saņēma galveno balvu konkursa programmā Contrechamp. Pēc Jaņa Rozentāla mākslas skolas beigšanas viņš Latvijas Mākslas akadēmijas vietā izvēlējās vienatnē taisīt animāciju. Bet Maliginas mākslas izglītība aprobežojusies tikai ar Rīgas Centra Daiļamatniecības pamatskolu un brīvklausītājas pieredzi Mākslas akadēmijā. Viņas ielaušanos animācijas elitē kinokritiķe Daira Āboltiņa LTV raidījumā Kultūrdeva klasificēja kā «milzīgu, pat sensacionālu sasniegumu». Ansī festivālā Francijā, kas risināsies no 14. līdz 19. jūnijam, vienā programmā ar Paniku par balvu sacentīsies astoņi darbi: arī no Francijas, Austrijas un Dienvidāfrikas.
«Sākotnēji tas bija eksperiments,» stāsta Elīna. «Rimeiks manai videoinstalācijai, īsfilmai Egomorfosis, kas 2016. gadā brauca uz Kannu festivālu, bija Short Film Corner programmā. Videoperformance un fotogrāfija, montēta animācijas stilā, bezbudžeta projekts ar idejas entuziastiem.»
Radošums — šis vārds sarunā izskan vairākkārt. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Mihaila Gruzdova un Indras Rogas aktieru kursa beigšanas, kopš 2009. gada strādājot par aktrisi Dailes teātrī, Elīna atsāka gleznot. Vēlāk nāca autorkino mēģinājumi. Arī Maliginas īsfilmu soulcash 2017. gadā rādīja Kannās. Taču Egomorfosis materiālā viņas solabiedrs Rīgas Kultūru vidusskolā, animators Reinis Kalnaellis saskatīja potenciālu tālākai attīstībai. Ierosināja pamēģināt ar roku apzīmēt izdrukātus Egomorfosis kadrus.
Attēlus, kuros pārdroši eksperimentēts ar kailumu un dzimumu lomām, jaunajā animācijā Elīna izkrāsoja ar zīmuļiem, flomāsteriem, akvareļa un akrila krāsām, pēc tam animators tiem piešķīra kustīgumu. Atpazīstama pati Elīna, viņas mazā meita Hanna. «Reinis piedāvāja uzzīmēt vienu kadru,» atceras autore. «Sākotnēji tik ļoti neticēju šai idejai, jo man ir svešas modernās tehnoloģijas. Bet man nebija slinkums uzzīmēt. Reinis kadru apstrādāja, rezultāts bija pārsteidzošs, man iepatikās. Azarts bija rokā!»
Filma Panika publicitātes materiālos anotēta šādi: «Cilvēks pēc būtības ir «īstermiņa būtne» ar vienreizlietojamu ķermeni. Panika risina jautājumus, cik ārdošs ir Sievietes iekšējais monologs, konfrontējot ilglaicīgumu ar viņai piešķirtajām lomām «prece», «ražotne» un citām.»
Režisores vārds: Helen Ora. Tas būs arī Elīnas Maliginas pseidonīms grāmatai ar tādu pašu nosaukumu — Panika. Pēc izdevniecības Zvaigzne ABC informācijas, darbs iznāks augusta vidū, žanrs raksturojams kā «apziņas plūsma ar atklātības elementiem».
«Šo droši vari ierakstīt intervijā,» sarunas biedre pasmaida. «Es neesmu mainījusi identitāti, kā raksta dzeltenā prese. Es nezinu, kur cilvēki to var izdomāt un publicēt, bet pēdējā laikā, pat aizejot uz restorānu ēst, man zināms viesmīlis jautā: «Kā jūs uzrunāt?» Mīļo debestiņ, kādas muļķības! Vari mani droši saukt par Helēnu Oru, bet es esmu tā pati vecā, labā Elīna Maligina.»
Viņa spējot pat ieķiķināt, Dzelme, Maligina, Helēna Ora — kā gan šī plejāde no malas izskatās? «Bet, jā, mans pseidonīms, mans «darba vārds» ir Helen Ora. Vai īsāk — Hora. Vārdu un uzvārdu pasē varu mainīt, cik gribu. Varu precēties un pieņemt citu uzvārdu. Tomēr tas ir tikai pareizi, ka savus darbus «formēju» zem viena vārda, nemainu to ik pa pāris gadiem. Mainīt uzvārdu — jūs paši saprotat, ko tas nozīmē māksliniekam!»
Elīna jau agrāk intervijās norādījusi, ka Helēna īstenībā ir viņas oficiālais, dokumentos ierakstītais pirmais vārds. «Bet kāpēc Ora? To gan pirmoreiz skaidroju publiski,» viņa ierunājas. «Jo manam vecamtēvam uzvārds ir O’Kaurs. Īru uzvārds. Jā, ar apostrofu. Īrs viņš bija. Un es jau pirms kāda laika biju pieņēmusi lēmumu, ka būšu Elīna Kaura.» Nodomu izjaukusi atskārsme, ka šādu uzvārdu jau nēsā atzīta indiešu izcelsmes kanādiešu dzejniece Rupi Kaura. «Būt Kaurai — tas būtu kā plaģiātisms. Jo kuru gan interesē, kā sauca manu vectētiņu?»
Bet kā šis vectētiņš, īrs, padomju laikos nokļuva Latvijā, mazliet neticīgi apjautājos. Jūrnieks, kas iebrauca ostā? «Es negribu sameloties, jāprasa omei,» Elīna neatklāj kārtis. «Kā viņi dzīvoja, kā satikās un kā manu tēti piedzemdēja. Jā, mana vecmāmiņa bija glauna dāma. Acīmredzot nebija mierā tik ar vietējiem puišiem. Es gan nekad neesmu satikusi savu vectētiņu, viņš nomira, pirms es piedzimu.»
Ar uzvārdu Dzelme viņa kļuva pazīstama, strādājot par aktrisi Dailes teātrī. Par Maliginu kļuva, apprecoties ar Olainfarm īpašnieku Valēriju Maliginu. Viņš 2017. gada nogalē negaidīti aizgāja mūžībā, bet jaunā sieva nonāca skaļa mantojuma skandāla epicentrā.
Filmā Panika risini savas dzīves samezglojumus?
Viennozīmīgi. Tas ir personisks darbs. Pirmkārt, esmu radošs cilvēks, māksliniece. Mans galvenais uzdevums ir dalīties ar to, kas man ir, — vienalga, kāds tas ir. Kādam tas būs par smagu, kādam — interesanti, kādam — filozofiski, kādam — aizraujoši un inovatīvi. Bet man tā ir mana īstā stāsta stāstīšana. Manas dzīves emocijas, pieredze un arī manas problēmas, kuras, es domāju, piemīt ne tikai man vienai. Vienlaikus rakstīju savas grāmatas finālu un zīmēju filmiņu. Saredzu starp abiem darbiem lielu mijiedarbību.
Grāmatai būs arī manas ilustrācijas. Ceļojums man varbūt nedaudz neierastā pasaulē, bet noteikti brīnišķīga forma, kurā runāt, izteikt savu radošo domu.
Grāmata bija kā terapija sarežģītā dzīves situācijā?
Jā, es nekaunos to teikt. Mana auditorija varētu būt cilvēks, kas saskaras ar līdzīgām problēmām. Sākotnējais uzstādījums bija — rakstīt sev, izrakstīties. Tā noteikti nav literatūra, kurā es aprakstu kādu konkrētu notikumu, bet vairāk sevis meklējumi, ceļojums iekšējā pasaulē.
Es rakstu kopš bērnības — gan dzeju, gan prozu, gan esejas —, vienubrīd aizrakstījos jau tik tālu, ka šis darbs sāka kļūt par literāru vērtību. Protams, uz savu galvu nebūtu metusies uz izdevniecībām: re, esmu uzrakstījusi grāmatu! Bet, konsultējoties ar cilvēkiem, kas strādā šajā jomā — ar žurnālistiem un rakstniekiem —, tas vainagojies ar tādu panākumu, ka šo romānu izdevniecība ir paņēmusi savā paspārnē.
Ansī tevi pieteica kāds «oficiālais animators»?
«Oficiālais animators» tur nokļūst tieši tāpat kā Helēna Ora. Noteikumi visiem vienādi. Ja tev ir filma, tu viņu tādā pašā formātā kā DreamWorks (populāra amerikāņu animācijas kompānija — red.) sūti uz festivālu, un viss, aizmirsti! Konkurss ir milzīgs, no tevis nekas nav atkarīgs. Ansī mājaslapā bija izziņots, ka iesūtītas 3000 filmas no 95 valstīm, kas sacentīsies vairākās kategorijās. Šajā gadījuma ir veiksmes stāsts. Notikums ne tikai Reinim un man, īstenībā tas ir valsts mēroga panākums. Mēs pārstāvam Latviju, lai arī šai filmai no valsts budžeta nebija ne piešķirta, ne prasīta nauda. Tas ir mūsu radošais rezultāts.
No ārzemju medijiem jau tagad ir diezgan liela interese. Sniedzam intervijas. Patīkama uzmanība, kad jautā par tavu radošumu, nevis par tavu apakšveļu.
Mazajā Latvijā visi pazīstam cits citu. Tas, iespējams, traucē distancēties, vērtējot tavu mākslu. Esam gājuši uz Dailes teātri, kur spēlēji, zinām par tavu privāto traģēdiju.
Biju ieņēmusi skeptisku pozu — es jums neko neteikšu, ejiet visi ieskrieties! Bet tad sapratu — visi esam cilvēki, sekojam līdzi, kas notiek sabiedrībā. Pieņēmu lēmumu, ka esmu gatava atbildēt uz provocējošiem jautājumiem, uz to, ko cilvēki pieprasa. Man jau nav, ko slēpt!
Ir brīžiem skumīgi, sūrīgi, grūti un nepatīkami, kad lietas, kuras es negribu, lai nonāk priekšplānā, tik un tā aizšķērso manu radošo darbu. Bet tāda ir dzīve. Arī tas jāņem par labu — kā ir, tā ir.
Iekļūšanu Ansī nevar nopirkt par naudu, vai ne?
Un arī iekļūšanu Sotheby’s ne. 2018. gadā biju viņu Artist Quarterly programmā — vienīgā māksliniece, kuru ar trīs mēnešu izstādi Vīnē pārstāv Sotheby’s. Nav slikti! Tikai nekādīgi nav sanācis ar to palepoties šeit. Visu pārklāj mantojuma lietas, juristu strīdi… Varu māt ar roku, cik gribu, — tas nevienam nav tik interesanti, cik interesantas ir kādas privātas lietas.
Sotheby’s pietiek naudas, viņi ir ieinteresēti uz manas mākslas rēķina nopelnīt. Viņiem nevajag, lai es viņiem maksāju savas kapeikas. Un vēl viena lieta. Citiem varbūt šķiet, ka tā bagātība ir neizmērojama. Kādā mērogā? Summa, ko atstājis mans aizgājušais vīrs — lai viņam vieglas smiltis! —, nav tāda, ar kuru es varu skriet pa pasauli un visu nopirkt. «Lielajās sacensībās» ar to nevar neko padarīt.
Nauda mūs dzen uz priekšu. Bet, ja tās pietiek, tas varbūt var arī iemidzināt?
Pietiek kas? Man nepietiek. Man ir nepieciešams radīt, un es nemēru «pietiek» vai «nepietiek» naudas kategorijās. Negūstu orgasmu no jaunām kurpēm. Vienīgais gandarījums ir par paveiktu darbu, par radoši izpildītu domu. Nenoliedzu, ka nauda atvieglo ikdienu. Bet tikai atvieglo, neatrisina. Nekļūsti par labāku, gudrāku, veselīgāku vai radošāku cilvēku atkarībā no tā, vai tev ir vai nav naudas.
Vienu brīdi biji aizgājusi pagrīdē.
Jā, biju. Slīgu smagā depresijā, bija arī smagā formā veģetatīvā distonija… Totāla apātija un nevēlēšanās neko darīt. Tad, ticiet man, nekāda nauda tevi nespēj piecelt no dīvāna, kurā esi iesēdējies! Nekāds ceļojums vai pirkums nespēj iepriecināt. Vienīgais, kas mani motivēja, protams, bija bērns, otrs — savas domas stāstīšana, dzinuļa īstenošana. Nespēja nedarīt. Man ir tikai divi varianti: strādāt un darīt vai — nāve.
10 gadus nostrādāji Dailes teātrī. Vai kā aktrise esi realizējusies?
Domāju, ka paguvu sevi pierādīt teātrī, man ar to ir absolūti gana. Bet, vai jūtos realizējusies…
Ja esi režisora sieva, mīļākā vai kā citādi, tad tu esi mauka. Tad tev dod lomas caur gultu. Nevienu neinteresē absolūtā mīla, saskaņa vai «milzu stāsti». Man tas štamps tika uzspiests pārāk ātri. Es strādāju no visas sirds, bet kā tas viss izskanēja… Es arī daudz spēlēju komēdijās, tas aktierim nav tas patīkamākais un vieglākais. Tas ir grūts, smags darbs. Vieglāk ir ciest un spēlēt asiņaino drāmu, nekā lēkāt komēdijā kā «zadripanai» sekretārītei.
Man nācās saskarties ar daudziem pārmetumiem, bieži justies vainīgai, pat nezinu, par ko. Esmu priecīga, ka bija iespēja turpināt ceļu ar individuālo mākslu, nevis būt par marioneti teātra rokās.
Otrais vīrs tevi no tā izglāba?
Jā, paldies Valērijam! Viņš ticēja man, manam radošumam. Viņš dega par to, lai es būtu laimīga. Es nesaku, ka teātrī tiku apspiesta un ierobežota, bet, protams, sirds kopš senseniem laikiem ir kaukusi pēc radošās brīvības un pēc būšanas pašai sev.
Kāds ir tavs skaidrojums, kāpēc Valērijs Maligins — cilvēku atmiņās tik harmonisks — pats sadega?
Ogle var kvēlot ilgi un bez liesmas. Bet viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja uz maksimumu. Es pabiju viņa virpulī varbūt ne tik ilgu laiku, kopumā piecus gadus, un tagad saprotu — viņš dzīvoja ar tādu jaudu, ka es nezinu, kā tur var nesadegt. Domāju, ka viņš zināja, uz ko iet, tā bija viņa izvēle. Bet jebkurā gadījumā viņš nodzīvoja brīnišķīgu, satriecoši bagātīgu, radošu un lielu dzīvi. Jāuzdod jautājums, kā ir labāk: pīkstēt un vilkt vai būt par liesmu? Tik daudz ģeniālu cilvēku aiziet jauni! Un daudzi nodzīvo līdz 100 gadiem un neko neizdara!
Jā, žurnālistiem ir priekšstats, ka viņš ienāca manā virpulī. Mans PR tēls bija huligāniska, jauna aktrisele, Džiļa ekssieva. Sauc, kā gribi! Patiesībā bija otrādi, es iekļuvu virpulī. Un man ar to nācās sadzīvot. Tik negodīgi, ka es saņemu nosodījumu, ka esmu kādu kaut kur ierāvusi. Bet nevienu neinteresē, ka stāsts dzīvē var būt citāds.
Arī tu varēji nebūt?
Pēc Valērija nāves biju uz robežas, lai aizslīdētu.
Kopā ar lēmumu turpināt dzīvot es sāku rakstīt grāmatu. Kā liecību, daloties, cik grūti būt tajā situācijā. Lai arī no malas izskatās bezrūpīgi — kas tad tai! Nē, mīlīši, tā ir elle.
Tie, kam ir līdzīga pieredze, un arī cilvēki, kuri labi jūt pasauli, sapratīs — nekas nav tik vienkāršs, kā izskatās. Tomēr es to visu atceros ar labu. Tās gan bija mūsu pašu izvēles — gan mana, gan Valērija. Katrs esam atbildīgs par savu dzīvi. Un tas, ka es pirms diviem gadiem gandrīz aizgāju pa burbuli, ir tikai mana atbildība.
Bērna dēļ taču ir jādzīvo!
Sevis dēļ. Es nedomāju, ka kāds cits, izņemot mani, var izglābt mani. Bērns arī noteikti palīdz noturēties, bet nenosaka dzīvi.
Es, protams, esmu atbildīga par meitu, jo viņa vēl nevar būt atbildīga par sevi. Bet, jā, meita ir ļoti patstāvīga un arī viltīga. Viņa piedalās manos radošajos projektos. Šobrīd seko līdzi jaunam projektam, komēdijpasakai pieaugušajiem Čečīlija Lieliskā jeb Cecilia the Great — par modernu sievieti mūsdienu pasaulē. Būs gan grāmata, gan pasaku animācija, kas radusies man galvā jau 15 gadu vecumā. Ilgtermiņa darbs, varu skici parādīt. Čečīlija Lieliskā… Viņai ir visas sieviešu problēmas: viss par garu, viss par lielu, viss par mazu, viss par spalvainu!
Šobrīd tas arī vēl ir bezbudžeta stāsts, vienkārši sameistarojām ar roku, ieskenējot vecu manu zīmējumu. Bet drīz vien publiku iepazīstināšu ar pirmajiem Čečas skečiem. Tās būs mazas anekdotes divu minūšu garumā videoformātā. Stāsts par sevis pieņemšanu.
Kā atrisināji savu paniku — ne tikai filmā, bet arī dzīvē?
Nekas nav atrisināts. Mūžīgais process. Tāpat kā nevar atbildēt uz jautājumu, kāda ir dzīves jēga, tā arī ar paniku. Gluži kā iemīlēšanās vai naids, ļoti spēcīgas emocijas, tā tevi dzen uz priekšu — redzēt pasauli smalkāk, asāk, groteskāk, nevis komfortabli plūst pa upi, nepamanot ainavas.
Nedomāju, ka jelkas, kas veicina kustību mūsu dvēselē, varētu būt slikts. Manuprāt, tas viss nāk tikai par labu.
The post Es iekļuvu virpulī appeared first on IR.lv.