Noturēt orientieri

Katrs ministrs atbild par valdību un valsti, koalīcijas partneriem atgādina premjerministrs Krišjānis Kariņš

The post Noturēt orientieri appeared first on IR.lv.

Katrs ministrs atbild par valdību un valsti, koalīcijas partneriem atgādina premjerministrs Krišjānis Kariņš

Valdībā un koalīcijā notikuši būtiski pārkārtojumi un iestājies vēl tikai pirms dažām nedēļām neiedomājams miers. Taču drīz jāsāk lemt par nākamā gada budžetu, kas būs nākamais smagais valdības dzīvotspējas pārbaudījums. Un, kaut gan vakcinēšana notiek kopumā raiti, rudenī gaidāms jauns saslimstības uzliesmojums. Ko valdība darīs, lai nebūtu atkal viss jāaizver ciet? Par šīm un citām aktualitātēm 10. jūnijā tiešsaistē sarunājāmies ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (JV).

Pirms mēneša izskatījās, ka valdība tūlīt kritīs — Nacionālā apvienība bija pārņēmusi Vitenbergu, Jaunā konservatīvā partija draudēja izveidot jaunu valdību, pēc tam Saeimā notika Varakļānu kauja. Kā jums izdevās pierunāt partnerus piekrist piedāvātajam valdības atjaunināšanas risinājumam?
Pirms vairākiem gadiem mēs ar sievu bijām Pāvilostā, palikām tur pa nakti kādā viesu namā. Izrādījās, ka viesu nama īpašnieks ir arī zvejnieks, viņš man piedāvāja iziet ar viņu ārā jūrā ielikt tīklu, un es piekritu. Ieliekot tīklu, viņš teica: Krišjāni, paņem stūri un noturi laivu! Teica — redzi, krastā, tur tālumā pie ostas, ir stabs, un tikai turi, lai visu laiku tev tas stabs ir priekšā, vienalga, kas notiek.

Viņš man iemācīja paņemt orientieri un turēties pie tā. Un tad es skatījos, kā viņš tajos viļņos tik veikli, kā stāvēdams uz līdzenas zemes, lika tīklu, kaut gan laiva diezgan mētājās, un man bija, atceros, viļņi, debesis, viļņi, debesis, un pa vidu es vēl to stabu meklēju.

Faktiski līdzīgā veidā es šos gandrīz divarpus gadus esmu centies valdību un koalīciju virzīt uz priekšu. Proti, mans orientieris ir mērķi, kurus mēs esam sev izvirzījuši. Faktiski tas ir reformu klāsts. Sākotnēji tā bija finanšu sistēmas pārvaldes reforma — tikt ārā no pelēkā saraksta, ko mēs veiksmīgi izdarījām. Administratīvi teritoriālā reforma, augstākās izglītības pārvaldes reformas, skolu tīklu, ostu reforma, kas tagad ir aizvirzīta uz Saeimu, vēl pāris citu. Es nesen skaitīju, man sanāca kopā deviņas, ieskaitot to, ka mēs izveidojām ekonomiskās tiesas, kas jau darbojas.

Un līdzīgi bija tagad, kad es jutu, ka partneri atkal par amatiem — tā ir vienkārši politika, ne jau mūsu valstī tas ir kas īpašs —, kad visi sāka atkal plēsties par amatiem, tad es turēju sev kā mērķi darāmos darbus un ar partneriem esmu runājis par tiem, un ļāvis atrast veidu, lai tas kaut kā nosēstos.

Mēģinājumi gāzt valdību, mani nomainīt — tie ir bijuši. Es to vienkārši pieņemu kā faktu. Bet es nekad neesmu īpaši uztraucies par to, visu laiku esmu runājis ar partneriem par mūsu kopējiem mērķiem, un tā es arī plānoju turpināt.

Vai šajā metaforā par laivas noturēšanu partneri varētu būt zvejnieki, kuri izmet savus tīklus? Jaunie ministri runā lielākoties par papildu naudu savām nozarēm, un labklājības ministrs Eglītis ir pat pateicis, ka vēlas «pietiekoši lielu» budžeta deficītu, «lai četrām partijām ir, ko sadalīt». Vai ir vienošanās arī par to, ko un kā dalīsiet?
Nē, tas mums nav. Bet tas ir ļoti izteikti mūsu valsts politikā, ka politiķi, kļūdami par ministriem, uzskata, ka viņu galvenā mēraukla ir tas, cik naudas savai nozarei viņi var atvilkt no budžeta, no nodokļu maksātājiem. Tā, manuprāt, nav galvenā mēraukla, un es pat dziļi šaubos, vai vēlētāji, kad nāk vēlēšanas, šādas lietas vispār novērtē.

Par budžetu — mums vēl priekšā sarežģītas sarunas. Būs jāizvēlas, kas patiešām ir kopīgās prioritātes, kas nav. Mēs jau varam uztaisīt gandrīz jebkādu deficītu, jo Eiropas Komisija Covid-19 dēļ vēl neiedarbinās visus eirozonas disciplīnas mehānismus. Bet tas var ļoti dārgi maksāt nākotnes nodokļu maksātājiem, 2022., 2023. gadā būtu ļoti nozīmīgi jāceļ nodokļi. Mums jāatrod saprātīgs deficīta un parāda līmenis, kas būtu ilgtspējīgs arī turpmāk.

Mums ir trīs lielās sfēras — medicīna, izglītība, iekšlietas —, kur ir objektīvas vajadzības. Mums ir vienošanās par mūsu darbības mērķiem, teiksim — iedzīvināt administratīvi teritoriālo reformu, un Saeima nupat trešajā lasījumā pieņēma Augstākās izglītības pārvaldes reformu. Ostu reforma ir tikai pašā sākumā Saeimā, un tas būs viens no lielajiem izaicinājumiem, tur būs gana liels lobiju spiediens neko nemainīt. Par šīm lietām mums ir vienošanās, bet konkrēti par naudas sadali — tas būs uz vasaras beigām, kad mums jau būs labākas prognozes no Finanšu ministrijas, kā varētu veidoties nodokļu ienākumi un ekonomika nākamajā gadā. 

No augusta beigām līdz oktobra sākumam būs ļoti intensīvs laiks, un es prognozēju, ka katrs ministrs nāks ar saviem daudzu simtu miljonu pieprasījumiem. Tad no tā būs jāizvēlas.

Jūs 17. maijā paziņojāt, ka diskusijas par amatu pārdalīšanu atsāksiet uzreiz pēc pašvaldību vēlēšanām. Kāpēc izlēmāt pārdalīt neilgi pirms vēlēšanām?
Kad es teicu, ka tās būtu pēc vēlēšanām, izskatījās, ka konfliktējošā interese par amatiem var būt ļoti grūti pārvarama, un priekšvēlēšanu gaisotnē diskusijas varētu būt ļoti neauglīgas. Bet, protams, mēs kā politiķi turpinājām visu laiku runāt, un visi nonāca pie kopsaucēja.

Politikā, tāpat kā daudzās dzīves jomās, reizēm ir tā, ka, ja reiz ir vienošanās, tad labāk to pieņemt, kā saka, piefiksēt, un iet uz priekšu. Tas vienkārši sakrita laikā pirms vēlēšanām.

Es nebiju cerējis, ka sarunas tik īsā laikā būs tik auglīgas, es to nevarēju paredzēt. Man sākotnēji likās, ka būs krietni sarežģītāk, nekā beigās izrādījās.

Un kāpēc izrādījās vienkāršāk?
Es pieņemu, ka visi partneri, droši vien iekšēji izsverot visus plusus un mīnusus, izlēma, ka labāk ir kopā strādāt, nekā strīdēties vienam ar otru. Un, kad visos spēkos ir apziņa, ka mēs gribam atrast kopsaucējus, tad jau parasti nav grūti. Grūti ir tad, kad viens grib sadarboties, bet otrs nav izdomājis, vai grib sadarboties. Tas ir kā jebkurās cilvēku attiecībās.

Visi acīmredzot izdomāja, ka grib vienoties par mērķiem, un tad arī amati kaut kā samērā vienkārši sakrita pa plauktiņiem. Šķiet, ka arī sākums mums šajā konsolidētākajā valdībā ir pozitīvs un arī laikā sakrīt ar to, ka mēs varam sākt darboties klātienē, jo visi esam vakcinēti. Tas ļoti atvieglo darbu. Sakrita vairāki faktori, no kuriem ne mazākais bija, ka varēja cilvēks ar cilvēku satikties.

Vakcinācija palīdzēja restartēt valdību?
Jā, vismaz tas palīdzēja vienam otru saprast. No mana viedokļa raugoties, tas ir bijis ļoti, ļoti pozitīvi.

Vēlētāju aktivitāte šajās pašvaldību vēlēšanās bija ārkārtīgi zema. Kā to skaidrojat jūs, un vai šāda aktivitāte nenorāda uz atsvešinātību no valsts, kas tādā gadījumā ir pieaugusi jūsu valdības laikā?
Man liekas, ka svarīgi mēģināt saprast socioloģiski, kas tiešām notiek. Pārresoru koordinācijas centrs kopā ar Centrālo vēlēšanu komisiju pasūtījis ārpakalpojumu, lai palīdzētu uzdot jautājumus, kas īsti notiek mūsu sabiedrībā. Jo ir dažādas iespējas. Mums arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās pēdējo reizi aktivitāte bija ap 40%. Vai tāpēc, ka cilvēki jūtas atsvešināti, vai cilvēki ir vienaldzīgi, vai cilvēkiem liekas, ka ir labi, kā ir?

Tagad pašvaldību vēlēšanās Rīgas nebija, valsts mērogā kampaņa nebija tik asa un izjūtama. Tad — neklātienes tikšanās ar vēlētājiem, respektīvi, pandēmija arī droši vien būs faktors. Kaut kāds faktors būs tas, ka viena daļa cilvēku jūtas, ka vietvara strādā labi un es neesmu satraucies, bet viena daļa — man galīgi nepatīk vietvaras darbība, bet es neticu, ka varu ietekmēt to procesu. Un tā ir tā atsvešinātība.

Šī tendence ir ļoti satraucoša. Mums ir ļoti svarīgi, lai uz Saeimas vēlēšanām mēs saprastu labāk, kas ir iemesli, un lai varētu saprast, ko darīt.

Jūs prognozējat, ka ministri nāks ar milzu naudas pieprasījumiem. Vai šādos apstākļos ir iespējams pieņemt budžetu? Un kādi būtu budžeta deficīta un ārējā parāda griesti, virs kuriem jūs noteikti neiesiet?
Man tuvākajā laikā plānota tikšanās gan ar Fiskālās disciplīnas padomi, gan ar Latvijas Banku. Tad mēs ar viņiem vienosimies līdz augustam, kas būtu rāmis. Ir jāatceras, ka, ja 2022. gadā ES neprasīs no mums konkrētu deficīta līmeni Covid-19 dēļ — ne tikai mums, visai eirozonai —, mums ir jāskatās arī uz priekšu, un mums jau tagad Covid-19 dēļ ārējais parāds ir uzaudzis un ir apmēram 48% no IKP. Mums ir jābūt drošiem, ka mēs to samazinām tuvākajos gados, lai tad, kad nāk nākamā krīze, mums atkal būtu spilvens, ko varētu aizņemties. Tātad mums ir jāplāno, ka deficīta līmenis un ārējais parāds būtu tāds, ka tam būtu tendence samazināties pēc 2022. gada. Tā būs mana sarkanā līnija.

Jo es jau varu strādāt arī bez skata uz rītdienu, tā tīri — laikam jālieto tas vārds — populistiski: slūžas vaļā, aizņemamies bez ierobežojumiem, un štrunts par rītdienu! Es tā nevaru iedomāties darīt, pat ja es ietu no politikas prom. Kādam taču būs jāmaksā par to visu, tajā skaitā man caur nodokļiem un jums caur nodokļiem.

Ministrs Eglītis ir apņēmies panākt 500 eiro neapliekamo minimumu gan pensijām, gan algām un uzstāj, ka «šogad nebūs variantu, mums tas ir jāizdara». Vai to var izpildīt?
Nosacīti visu var izpildīt — uz kaut kā rēķina. Mēs varam visas kārtis likt uz vienu jomu, nefinansējot papildus citas, — tad gandrīz jebkāda viena lieta būtu izdarāma. Bet, ja mēs gribam skatīties arī uz mediķu vai policistu, vai skolotāju algām, tad droši vien mums būs jāizvēlas.

Un te ir svarīgi, un es arī aicinu šīs intervijas ietvarā publiski un arī privāti ministriem atcerēties: ja jebkura partija vai jebkurš ministrs piefiksējas pie viena konkrēta skaitļa vai mērķa, ka tas ir jāsasniedz, — tas ir ceļš uz nekurieni.

Eglītis nupat intervijā mūsu žurnālam faktiski pateica, ka izmantos Labklājības ministrijas resursus sevis popularizēšanai vēlētājiem. Vai arī koalīcijas sarunās par to runāts?
Nē, nekas tāds nekad nav runāts, un man ir grūti saprast, kā tā var izteikties valdības ministrs.

Kāpēc jūsu jaunās koalīcijas parakstītajā memorandā nav pat pieminēta valdības galvenā prioritāte — Covid-19 ierobežošana?
Mēs to memorandu rakstījām ar mērķi skatīties arī aiz Covid-19. Mēs jau izejas stratēģiju sen esam definējuši caur vakcināciju, un virziens, ko valdība ir uzņēmusi, ir tāds, ka vakcinētiem cilvēkiem būs vieglāka dzīve.

Un mums tagad ir arī digitālais sertifikāts. Šajā sertifikātā ir daudzas iespējas, ja cilvēks uzrāda negatīvu testu, bet ir skaidrs, ka mēs virzīsimies uz to, ka šie testi būs par maksu. Jo, man liekas, tas nav attaisnojami nodokļu maksātājiem, ja pilnībā vakcinēt cilvēku mums maksā ap 30 eiro dārgākajā variantā, bet viens tests izmaksā pie 40 eiro. Mūsu mērķis ir mudināt cilvēkus vakcinēties.

Tāpat būs runa par to, vai zināmās profesijās vai apstākļos varēs strādāt cilvēki bez vakcīnas, piemēram, medicīnā, izglītībā, sociālajā aprūpē un citās, kur cilvēks ir ilgstoši ciešā kontaktā ar citiem cilvēkiem iekštelpās.

Mums ir mērķis — rudenī skolām būtu jābūt klātienē, un mēs negribam ieviest jaunus ierobežojumus tautsaimniecībā.

Rudenī neizbēgami pandēmija un Covid-19 celsies. Ir pierādījies, ka vismaz mūsu platuma grādos tā ir sezonāla slimība. Bet, ja mēs būsim pietiekami plaši vakcinēti, tad tas vilnis celsies, varētu teikt, bez rezultāta — hospitalizācijām un mirstības.

Tagad mēs redzam, ka, piemēram, Lielbritānijā, kur ir plaša vakcinācijas aptvere, no jauna notiek saslimstība. Tas ir brīdinājuma šāviens.

Lielbritānijas piemērs ir pretrunā ar jūsu teikto, ka tā ir sezonāla slimība. Lielbritānijā 77% ir saņēmuši pirmo poti un 54% abas, taču saslimstība strauji pieaug, un galvenais iemesls laikam gan ir ierobežojumu atcelšana. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka mērķis sasniegt līdz rudenim 70 procentus vakcinēto ir pietiekams, lai neļautu rasties jauniem saslimstības uzliesmojumiem?
Uzliesmojumi droši vien ir neizbēgami, jautājums, cik plaši un ar kādu efektu. Lielbritānijā, kā saprotu, saslimstība visvairāk ir no 12 līdz 29 gadu vecumam, bet viņi ir daudz vairāk spējuši [vakcinēt] gados vecākus cilvēkus. Ļoti svarīgi, lai mums gados vecākie cilvēki būtu daudz plašāk vakcinēti. Es atbalstu domu, ka mums jāskatās arī uz ekonomisku stimulu vakcinēties. Proti, mēs piedāvājam pilnībā vakcinētiem cilvēkiem, kas ir senioru kategorijā, naudu par faktu, ka viņi ir vakcinēti. Protams, tam būtu jāattiecas arī uz līdz šim vakcinētiem cilvēkiem, nevar sodīt tos, kuri bija modri un atbildīgi.

Mums ir spiediens no nozarēm. Līdz šim ministri bija kļūdaini sapratuši, ka viņu uzdevums ir strādāt kā savas nozares lobijam. Tā, manuprāt, ir nepareiza doma. Katrs ministrs atbild par valdību un valsti kopumā.

Mēs jau varētu tagad atcelt visus ierobežojumus, un varbūt vēl vasarā nekas īpašs neparādītos. Cilvēki ir ārā, vīrusam ir grūtāk izplatīties. Tad nāktu rudens, un mēs būtu turpat, kur bijām pagājušogad. Mēs negribam tur nonākt. Labāk braukt lēnāk tagad, lai rudenī nebūtu vēlreiz jāievieš nozīmīgi ierobežojumi ekonomikā vai izglītībā.

Prokuratūra ir sākusi kriminālprocesu par vakcīnu iepirkumu pērn rudenī, lai noskaidrotu atbildīgos par mazāka daudzuma vakcīnu pasūtīšanu, nekā bija pieejams. Kāpēc par vakcīnu nelēma valdība, kā tas notika gan Lietuvā, gan Igaunijā? Vēl 22. decembrī jūs valdības sēdē teicāt: «Tas, ka jūs iesakāt neiegādāties vēl papildu vakcīnas, man liek aizdomāties, kas tad šos lēmumus pieņem?» Tātad jūs vēl arī decembra beigās nezinājāt, kurš ir atbildīgs par šiem lēmumiem. Kā tas varēja notikt?
Tas ir tas, kas tagad tiek skaidrots. Man kā valdības vadītājam bija sapratne arī no Eiropadomes sanāksmēm, kur prezidente Urzula fon der Leiena skaidroja, ka notiek kopīgais iepirkums un dalībvalstīm proporcionāli iedzīvotāju skaitam tiek sadalītas vakcīnas. Es nevarēju iedomāties, ka būtu iespēja vai vēlme nesekot šim virzienam.

Veselības ministrija man joprojām nezināmu iemeslu dēļ nelika uz valdības galda šo vispār diskusijai. Un tad, varētu teikt, defolta saprašana bija, ka tas ir proporcionāli. Man laikam tikai pirms tās 22. decembra sēdes vakarā piezvanīja ārlietu ministrs un teica: klau, igauņi prasa, kāpēc mēs esam atteikušies no kaut kāda tur pasūtījuma? Man pirmā dzirdēšana, līdzīgi kā ārlietu ministram. Zvans veselības ministrei — tad sāku saprast, kas vispār tur notika. Kurš vai kuri to lēmumu tādā veidā ir pieņēmuši, tas tiek tagad skaidrots.

Atbildība par vakcīnu iepirkumu un šo lēmumu virzīšanu valdībā ir veselības ministram, tolaik Ilzei Viņķelei. No viņas tika prasīta arī vakcinācijas stratēģija un plāns. Lieki piebilst, ka ministres darbs mani neapmierināja, tāpēc arī tika atlaista.

Bet kāpēc tieši jūs neuzdevāt šīs vakcīnas iepirkt konkrētiem cilvēkiem, no kuriem tad varētu prasīt atbildību?
Vēlreiz — process, kā tas Eiropā tika organizēts, iznāk caur katras valsts veselības ministriju. Izrādās, pēc tam es uzzināju, ka vairākumā valstu veselības ministrijas sadarbībā ar pārējo valdību plānoja savu kopējo stratēģiju.

Pašlaik mēs esam atpakaļ tuvāk Eiropas vidusmēram ar vakcīnu saņemšanu. Bet mēs ar ārlietu ministru un jauno veselības ministru ļoti smagi strādājām aizkadrā, lai panāktu tās papildu devas mums, tātad, varētu teikt, lai piedzītu to, no kā atteicāmies savulaik.

Vēlreiz — es nevarēju iedomāties, ka kāds varētu iedomāties atteikties no tā proporcionālā iedalījuma. Es sapratu, ka tas ir proporcionāls iedalījums — punkts! Es vēl šodien nevaru saprast, kā varēja iedomāties no tā atkāpties un neinformēt valdību par to. Man tā liekas diezgan smaga nolaidība. Vai tā ir vai nav krimināla, to laikam prokuratūra konstatēs.

Privātos medijus, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska valsts, jau ilgstoši novārdzina tirgus izmaiņas. Kādi ir jūs priekšlikumi, kā radīt apstākļus, lai privātie mediji Latvijā neiznīktu, un vai atbalstāt prezidenta Levita vairākkārt izteikto priekšlikumu atjaunot 5% PVN likmi presei un grāmatām, kura bija spēkā līdz 2009. gada finanšu krīzei?
Es piekrītu tēzei, ka privātie mediji demokrātijai ir svarīgi. Es arī labi izprotu, ka privātie mediji ir ierobežoti savā biznesa iespējā, jo, teiksim, latviešu medijs nevar iet eksportā uz Vāciju, nevar iziet ārpus mūsu valsts robežām, un līdz ar to ieņēmumi ir skaidri ierobežoti.

Ko mēs varam darīt? Man liekas, ka 2021. gadā caur dažādiem fondiem privātiem medijiem ir paredzēts atbalsts ap sešiem miljoniem. Un tur ir Covid-19 nauda, SIF nauda. Tas nav īsti ilgtspējīgs modelis. Viens [risinājums] ir samazināt PVN — es domāju, ka šis ir auglīgs virziens, es to atbalstu idejiski.

Bet man liekas, ka plašāk mums Eiropas kontekstā jāskatās, kādā veidā mēs varētu iekasēt naudu no Google un Facebook, piemēram, un šīs naudas plūsmas izmantot, lai atbalstītu privātos medijus mūsu valstī. Bet tas nav vienas valsts risinājums. Redzam, cik grūti iet vienoties OECD līmenī par šādu koncernu aplikšanu ar nodokļiem. Tagad G7 līmenī ir vienošanās par to, ka lielie, globālie uzņēmumi tiktu taksēti ar minimālo nodokļa likmi.

Bet problēma demokrātijai ir milzīga, līdzīgi kā nepiedalīšanās vēlēšanās. Un privātiem medijiem kļūst aizvien grūtāk — ne tāpēc, ka pieprasījums pēc informācijas mazinās, bet tāpēc, ka ienāk tādi globālie spēlētāji, kas faktiski nepiedalās mūsu nodokļu sistēmā.

Vai jūs atbalstītu vai ierosinātu atjaunot 5% PVN likmi presei un grāmatām jau tagad?
Es to varu atbalstīt. Man tieši vakardien bija saruna ar finanšu ministru, un finanšu ministrs man piedāvāja, ka šis ir virziens, kurā mums būtu jāiet, un tas ir jāieliek iekšā diskusijā par budžetu. Vai tas ir labākais vai vienīgais virziens — neesmu par to pārliecināts. Es meklēšu labāko veidu, kā nozari atbalstīt. Ja šis ir labākais, tam būs mans atbalsts. Ja ir kas vēl labāks, tad es to atbalstīšu.

The post Noturēt orientieri appeared first on IR.lv.