Paisums
Elizabete Strauta (Elizabeth Strout) ir amerikāņu rakstniece, septiņu romānu autore. Jau pirmais romāns Emija un Izabella (1998, Amy and Isabelle) guva kritiķu un lasītāju atzinību. Par trešo grāmatu Olīvija Kiteridža (2008, Olive Kitteridge), ko mēdz dēvēt par romānu stāstos, saņēmusi Pulicera prēmiju. Rakstniece 2019. gadā izdeva romāna turpinājumu. Žurnāla Domuzīme lasītājiem piedāvājam vienu no romāna Olīvija Kiteridža daļām.
The post Paisums appeared first on IR.lv.
Elizabete Strauta (Elizabeth Strout) ir amerikāņu rakstniece, septiņu romānu autore. Jau pirmais romāns Emija un Izabella (1998, Amy and Isabelle) guva kritiķu un lasītāju atzinību. Par trešo grāmatu Olīvija Kiteridža (2008, Olive Kitteridge), ko mēdz dēvēt par romānu stāstos, saņēmusi Pulicera prēmiju. Rakstniece 2019. gadā izdeva romāna turpinājumu. Žurnāla Domuzīme lasītājiem piedāvājam vienu no romāna Olīvija Kiteridža daļām.
Līcī klaiņoja sīki vilnīši baltām cepurēm, sākās paisums, un varēja dzirdēt ūdens izkustinātos akmeņus. Troses skaļi grabēja pret pietauvoto jahtu mastiem. Dažas kaijas dzeloši klaigāja, no padebešiem triecoties lejup pēc zivju galvām, astēm un saulē mirguļojošām iekšām, ko no piestātnes meta puika, kurš tīrīja skumbrijas. To visu Kevins redzēja no automobiļa puspavērtajiem logiem. Mašīnu viņš bija novietojis ar zāli apaugušā stāvvietā pie jahtu ostas. Nedaudz tālāk uz nograntēta laukuma stāvēja divi furgoni.
Kevins nezināja, cik ilgs laiks bija pagājis.
Kādā brīdī sēkdamas atvērās jahtu ostas pretinsektu durvis, kas tūlīt pat atkal aizcirtās ciet, un Kevins ievēroja cilvēku, kurš, lēni sperdams soļus gumijas zābakos, iemeta smagu virvju saišķi furgonā. Pat ja viņš pamanīja Kevinu, nekādi to neizrādīja, arī tad, kad ar savu furgonu stūmās atpakaļgaitā un pagrieza galvu Kevina virzienā. Un viņiem jau arī nebija iemesla vienam otru atpazīt. Kevins šajā pilsētā nebija atgriezies kopš bērna dienām, kad trīspadsmit gadu vecumā kopā ar tēvu un brāli aizbrauca. Tagad viņš te bija tāds pats svešinieks kā jebkurš tūrists, tomēr, atskatīdamies uz saules staru sastrēmeļoto līci, apjauta, cik šeit viss ir pazīstams; tas bija pārsteidzoši. Sāļais gaiss kņudēja nāsīs, savvaļas rožu krūmi ar baltajiem ziediem viegli apdullināja; trauslās ziedlapas šķita slēpjam atzīšanos skumjā neziņā.
• • •
Petija Hova ielēja kafiju divās baltās tasītēs, nolika tās uz letes un klusi teica:
— Iekārtojieties ērti, — un atkāpās, lai izliktu kukurūzas kēksiņus, kas tikko bija padoti no virtuves. Viņa bija pamanījusi mašīnā sēdošo vīru — viņš tur atradās jau vairāk nekā stundu, bet reizēm ļaudis tā darīja — atbrauca no pilsētas tikai tamdēļ, lai pavērotu ūdeni. Tomēr kaut kas šajā cilvēkā viņu satrauca.
— Pati pilnība, — viņa uzslavēja pavāru par kēksiņiem, kam augšpusē bija izdevusies kraukšķīga garoziņa, un tie zeltījās kā mazas uzlecošas saules. Nelabuma, ko gada laikā jau divreiz bija raisījusi svaigi cepto kēksiņu smarža, šoreiz nebija, un tas viņu pat apbēdināja; uzvēdīja liega grūtsirdība. Ārsts bija teicis: «Trīs mēnešus par to pat nedomājiet.»
Pretinsektu durvis atvērās un noklaudzēdamas aizvērās. Caur lielo logu Petija redzēja, ka mašīnā sēdošais vīrs joprojām lūkojas ūdenī, un, ieliedama kafiju pavecam pārim, kas lēni ienāca un iekārtojās kabīnē, un vaicādama, kā viņi jūtas šādā brīnišķīgā rītā, viņa pēkšņi saprata, kas ir šis vīrs, un kaut kas pārslīdēja viņai pāri gluži kā ēna, kas pavīd saules diska priekšā.
— Te nu būs, lūdzu, — viņa teica pārim un loga virzienā vairs neskatījās.
«Klau, lai taču Kevins labāk nāk pie mums,» Petijas māte ierosināja, kad meitene vēl bija tik maza, ka viņas galva knapi sniedzās līdz virtuves letei. Bet meitene grozīja galvu: nē, nē, nē. Viņa negribēja, ka viņš nāk šurp. Puika viņu biedēja: bērnudārzā viņš tā sūca pirkstu kauliņus, ka uz tiem vienmēr palika purpurkrāsas apsārtums, un viņa māte, slaida, ar tumšiem matiem un dziļu balsi, arī bija biedējoša. Tagad, izlikdama kēksiņus uz paplātes, nodomāja, ka uz to viņas māte toreiz atbildēja eleganti, vienkārši spīdoši. Kevins sāka nākt uz viņu mājām un pacietīgi turēja auklu (tās otrs gals bija piesiets pie koka), kamēr Petija pār to nenogurdināmi lēkāja. Mājupceļā no darba Petija ieskries pie mātes. «Tu neticēsi, ko es šodien redzēju,» viņa teiks.
• • •
Zēns piestātnē piecēlās kājās, vienā rokā dzeltens spainis, otrā — nazis. Pielidoja kaija, un viņš pamāja tai ar roku, kurā turēja nazi. Kevins vēroja, kā zēns pagriežas, lai uzkāptu uz rampas, tikmēr uz piestātni viņam pretī nāca kāds vīrietis.
— Dēls, ieliec nazi spainī, — viņš uzsauca, un zēns paklausīdams tā arī izdarīja, satvēra margu un uzrāpās uz rampas sagaidīt tēvu. Viņš vēl bija pietiekami mazs, lai pieķertos pie tēva rokas. Abi ieskatījās spainī, pēc tam iekāpa furgonā un aizbrauca.
Vērodams šo ainu, Kevins nodomāja: «Nu labi,» tādējādi pauzdams, ka neizjūt nekādas emocijas, skatīdamies uz tēvu un dēlu.
«Daudziem cilvēkiem nav ģimenes,» bija teicis doktors Goldstains, pakasīdams sirmo bārdu un tad, necik nesamulsis, notraukdams no krūtežas tur sabirušo. «Tomēr viņiem ir mājas.» Un mierīgi sakrustoja rokas uz apjomīgā vēdera.
Ceļā uz jahtu ostu Kevins bija nobraucis gar bērnības mājām. Ceļš joprojām bija grantēts, ar dziļām bedrēm, tomēr meža dziļumā vīdēja vairāki jauni nami. Koku stumbriem vajadzētu būt divtik resniem, un tā nudien bija, bet mežs viņam šķita tāds pats, kāds bija saglabājies atmiņā, — biezs, brikšņains un aizlaists, un, kad viņš brauca augšup pa nogāzi turp, kur atradās viņa māja, tam cauri vīdēja vienīgi robains debess jums. Kevins pārliecinājās, ka izvēlējies pareizo ceļu: pie mājas ieraudzīja sarkanu nojumi un drusku tālāk arī granīta klinti, tik lielu, ka bērnībā, rāpdamies savās puiciskajās kedās, viņš to bija uzskatījis par kalnu. Klints joprojām bija turpat, arī māja, tikai atjaunota. Ierīkota stiklota veranda, bet vecā virtuve aizvākta. Skaidra lieta, kurš gan negribētu tikt vaļā no tās vecās virtuves. Iedūrās rūgts aizvainojums, bet ātri vien pārgāja. Viņš samazināja ātrumu, uzmanīgi meklēdams zīmes, ka mājā dzīvo bērni. Bet nevarēja manīt ne divriteņus, ne šūpoles, ne kokā uzstutētu mājiņu, ne basketbola grozu — tikai balzamīņu pods bija iekārts pie ieejas durvīm.
Viņš kaut kur zem ribām sajuta atvieglojumu līdzīgi maigiem viļņu atplūdiem bēguma laikā — veldzējošs miera stāvoklis. Uz aizmugurējā sēdekļa atradās vilnas sega, kuru viņš tik un tā izmantos, pat ja mājā nav bērnu. Šobrīd tā gan bija aptīta ap šauteni, bet, kad Kevins atgriezīsies (tas būs drīz, kamēr turas atvieglojums, kas klusi remdē iztukšotību, ko viņš bija jutis garajā šurpceļā), viņš apgulsies uz priežu skujām un pārklās sev pāri segu. Ja viņu uzies mājas īpašnieks — kas par to? Vai sieviete, kas pie durvīm pakārusi rozā balzamīnes? Ilgi jau viņa Kevinu nepētīs. Bet bērns ir kas pavisam cits — nē, Kevins nevarēja samierināties ar domu, ka kāds bērns atklātu to pašu, ko reiz bija atklājis viņš pats: mātes vēlme iznīcināt savu dzīvi bija tik milzīga un neatvairāma, ka lika viņai izmētāt sava ķermeņa čaulu pa visu virtuvi. Neprāto par to, viņam klusi pavēlēja prāts, kad Kevins brauca garām mājai. Neprāto par to. Mežs joprojām ir turpat, un tas ir viss, kas viņam vajadzīgs, — apgulties uz priežu skujām, pieskarties trauslajai ciedrkoka mizai, kas sākusi nolobīties, redzēt skuju klājumu virs galvas un zaļās maijpuķīšu lapas pie sejas. Zaļumos noslēpušās baltās zvaigžņu puķes, savvaļas vijolītes — tās visas viņam kādreiz bija parādījusi māte.
Jahtu mastu arvien skaļākā grabēšana Kevinam lika manīt, ka vējš pieņemas spēkā. Zivju atliekām izbeidzoties, kaijas vairs neklaigāja. Pati brangākā, kas bija nosēdusies uz rampas margas netālu no Kevina, pacēlās gaisā — tai vajadzēja vien pāris reižu pavēcināt spārnus, un to aiznesa brīze. Putna kauli iekšpusē ir tukši, Kevins bērnībā tos bija redzējis Pakerbrušas salā. Viņš krita panikā, kad brālis dažus savāca, lai ņemtu līdzi uz mājām. Atstāj tos turpat, Kevins kliedza.
«Stāvokļi un raksturīgas iezīmes,» doktors Goldstains bija teicis. «Iezīmes nemainās, gara stāvoklis mainās.»
Piebrauca divas mašīnas un apstājās pavisam netālu. Kevins nebija domājis, ka darbadienā te būs tik intensīva dzīve, bet bija jau gandrīz jūlijs, un cilvēki ar jahtām devās jūrā; viņš vēroja kādu pāri, tikai nedaudz vecāku par viņu, pa rampu nesam lielu grozu. Sākoties paisumam, rampa vairs nebija tik stāva. Tad atvērās neliela restorāniņa pretinsektu durvis un iznāca sieviete svārkos, kas, tāpat kā priekšauts, sniedzās krietni pāri ceļiem, — viņa te laikam ieradusies no kāda cita gadsimta. Rokā nesdama metāla spaini, viņa devās piestātnes virzienā, un Kevins vēroja viņas kustības — plecus, slaido muguru, šauros gurnus. Viņai piemita skaistums, kāds mēdz būt pusaugu kokam pievakares saulē. Un viņā uzjundīja ilgas, ne seksuāla vilkme, bet tieksme, ko raisīja viņas formas vienkāršība. Viņš novērsās, bet tad visam ķermenim pārskrēja trīsas, pie savas mašīnas cieši līdzās ieraugot kādu sievieti lūkojamies caur pasažiera puses logu.
Misis Kiteridža. Velna milti! Viņa izskatījās tieši tāpat kā tad, kad viņš bija septītajā klasē: tā pati taisno līniju seja ar augstiem vaigu kauliem un mati tikpat tumši. Šī skolotāja viņam patika; ne visi viņu ieredzēja. Šobrīd Kevins labprāt būtu no viņas atvairījies vai iedarbinājis mašīnu un aizbraucis, bet viņu atturēja atmiņas par cieņu, ko viņa kādreiz bija raisījusi. Misis Kiteridža ar pirkstiem pabungāja pa loga stiklu, un pēc īsas vilcināšanās viņš noliecās un atvēra logu līdz galam vaļā.
— Kevin Kolson, sveiks!
Viņš pamāja.
— Vai uzaicināsi iekāpt mašīnā?
Rokas, kas gulēja klēpī, savilkās dūrēs. Viņš pagrozīja galvu.
— Nē, es tikai…
Bet viņa jau pati bija tikusi iekšā — liela auguma sieviete, kas aizpildīja visu kausveida sēdekli, ceļgali gandrīz skārās pie vadības paneļa. Viņa uz ceļiem uzlika lielu melnu somu.
— Kas tevi atvedis šurp? — viņa jautāja.
Viņš skatījās uz ūdeni. Jaunā sieviete atgriezās no piestātnes, viņai nopakaļus nikni brēkāja kaija, sizdama lielos spārnus un mezdamās lejup, — viņa laikam ūdenī svieda gliemju čaulas.
— Atbrauci ciemos? — misis Kiteridža uzvedinoši teica. — No pašas Ņujorkas? Tu taču tagad tur dzīvo, vai ne?
— Jēziņ, — Kevins klusi teica. — Vai tiešām visi vienmēr visu zina?
— Neapšaubāmi, — viņa nomierināja. — Ko vēl te var iesākt?
Viņa pavērsa seju pret viņu, bet viņam nebija vēlmes sastapt viņas acis. Vējš pār līci, šķiet, turpināja pastiprināties. Kevins iebāza rokas kabatās, lai viņas klātbūtnē nesāktu sūkāt pirkstu kauliņus.
— Pie mums daudz tūristu, — misis Kiteridža teica. — Ap šo laiku visur mudž no viņiem.
Kevinam kaklā ieskanējās zema skaņa, ar kuru viņš apstiprināja nevis tikko pieminēto faktu — kāda gan viņam daļa? —, bet ka ir dzirdējis viņas teikto. Viņš skatījās uz slaido sievieti ar spaini, ieiedama atpakaļ restorānā, viņa pielieca galvu un rūpīgi aizvēra pretinsektu durvis.
— Tā ir Petija Hova, — misis Kiteridža teica. — Atceries viņu? Petija Kreina. Viņa apprecēja vecāko no brāļiem Hoviem. Jauka meitene. Bet viņai gadās spontānie aborti, un viņa saskumst. — Olīvija Kiteridža nopūtās, pārlika kājas, nospieda sviru — to nu Kevins nebija gaidījis — un iekārtojās ērtāk, atbīdīdama sēdekli atpakaļ. — Man tā vien šķiet, ka Ketiju apārstēs un viņai piedzims trīnīši.
Kevins izvilka rokas no kabatām un pakrikšķināja pirkstus.
— Petija bija mīlīga, — viņš noteica. — Pavisam biju viņu piemirsis.
— Viņa arī tagad ir mīlīga. Tieši to es saku. Bet ar ko tu nodarbojies Ņujorkā?
— Nu… — viņš pacēla rokas, pamanīja uz tām apsarkušos plankumus un sakrustoja rokas uz krūtīm. — Es esmu praksē. Pirms četriem gadiem ieguvu grādu medicīnā.
— Ko tu neteiksi, iespaidīgi. Kādā medicīnas jomā tu strādā?
Viņš paskatījās uz vadības paneli, neticami, ka viņš nebija pamanījis, cik netīrs tas ir. Saules gaisma, kā par spīti, izrādīja misis Kiteridžai, kāds viņš nevīža, nožēlojams, bez kripatas pašcieņas. Viņš ievilka krūtīs gaisu un atteica:
— Psihiatrijā.
Varēja gaidīt, ka viņa izsauksies «ahhh!», bet, kad viņa neko neteica, Kevins palūkojās uz misis Kiteridžu un atklāja, ka viņa tikai vienaldzīgi pamāj ar galvu.
— Te ir skaisti, — viņš teica, samiegdams acis un atkal skatīdamies uz līci. Ar šo piebildi Kevins viņai pateicās gan par taktiskumu, un šajā ziņā viņš nekļūdījās, gan par līci. Šķita, ka uz to viņš skatās caur milzu stiklu, daudz lielāku par vējstiklu, tomēr līcim tik un tā piemita — tik daudz Kevins saprata — majestātisks skaistums ar viļņu iešūpotām jahtām, ūdens putām un savvaļas rozēm. Nesalīdzināmi labāk būt zvejniekam un vadīt dienas šajā visā. Viņš domāja par PET — smadzeņu pozitronu emisijas tomogrāfijas — rezultātiem, kurus viņš pētīja, vienmēr cenzdamies uzzināt kaut ko par māti, sabāzis rokas kabatās un mādams atbildē uz radiologu teikto, reizēm juzdams, kā aiz plakstiem sariešas neredzamas asaras: mandeļveida kodola palielināšanās, baltās vielas bojājumu pieaugums, būtisks glijas šūnu skaita samazinājums. Tādas smadzenes ir cilvēkam ar bipolāriem traucējumiem.
— Bet es nedomāju kļūt par psihiatru, — Kevins pavēstīja.
Nu jau vējš patiešām bija pieņēmies spēkā, peldošās piestātnes rampa cilājās te augšup, te lejup.
— Varu iedomāties, cik bieži tavā jomā nākas satikt psihus, — misis Kiteridža teica, ērtāk izlikdama kājas; zem viņas papēžiem uz mašīnas grīdas šņirkstēja smiltis un sīki akmentiņi.
— Dažreiz gadās.
Medicīnas fakultātē viņš bija iestājies, lai kļūtu par pediatru tāpat kā māte, bet viņu vilināja psihiatrija, jebšu viņš apzinājās, ka par psihiatriem kļūst grūtas bērnības ietekmē un nebeidzami meklē, meklē, meklē Freida, Hornejas un Raiha darbos atbildi, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir — anālajā posmā iestrēguši, narcistiski, paši ar sevi pārņemti kropļi, līdztekus, protams, to noliedzot. Par kādiem tikai sūdiem Kevinam nav nācies dzirdēt no kolēģiem un profesoriem! Viņa paša interese tagad koncentrējas uz spīdzināšanas upuriem, bet tas viņu dzen arī izmisumā. Kad viņš beidzot nonāca filozofijas un medicīnas doktora Mareja Goldstaina pārraudzībā un izstāstīja viņam par nodomu Hāgā strādāt ar tiem, kuru pēdas nodauzītas līdz jēlai miesai un no kuru ķermeņiem un miesas palikušas vien drupas, doktors Goldstains bija teicis: «Jucis esat, vai?»
Kevins tieši bija aizrāvies ar vienu trako. Klāra — tas tik ir vārdiņš —, Klāra Pilkingtona šķita visnormālākā no visiem satiktajiem cilvēkiem. Iespaidīgi, vai ne? Bet viņai pienāktos uz kakla nesāt izkārtni: GALĪGI JUKUSĪ KLĀRA.
— Tu taču zini seno parunu, vai ne? — misis Kiteridža teica. — Visi psihiatri ir psihi, kardiologi — bez sirds.
Viņš pagriezās pret viņu.
— Un pediatri?
— Despoti, — atzina misis Kiteridža un paraustīja plecus.
Kevins pamāja.
— Jā-a, — viņš tikko dzirdami noteica.
Pēc mirkļa misis Kiteridža teica:
— Nu, zini, tava māte droši vien ar to neko nevarēja padarīt.
Viņš bija satriekts. Vēlme pasūkāt pirkstu kauliņus nu jau pārvērtās apsēstības niezē, un viņš vilka rokas šurpu turpu pār ceļiem, uziedams džinsos caurumu.
— Man šķiet, mātei bija bipolāri traucējumi, — viņš teica. — Tikai neviens nebija noteicis diagnozi.
— Saprotu, — misis Kiteridža pamāja. — Šodien viņai droši vien spētu palīdzēt. Manam tēvam nebija bipolāru traucējumu. Viņam bija depresija. Un viņš vienmēr klusēja. Varbūt arī viņam šodien spētu palīdzēt.
Kevins neatbildēja. Varbūt arī nespētu, viņš nodomāja.
— Un mans dēls. Viņam arī ir depresija.
Kevins paskatījās uz viņu. Uz acu maisiņiem bija izspiedušās sīkas sviedru lāsītes. Tagad viņš pamanīja, ka patiesībā viņa izskatās krietni vecāka. Protams, viņa nevarēja izskatīties tāpat kā toreiz, kad viņa bija septītās klases matemātikas skolotāja, no kuras bērni baidījās. Arī viņš pats baidījās, lai gan Kevinam viņa patika.
— Ar ko viņš nodarbojas? — Kevins jautāja.
— Viņš ir podiatrs.
Kevins juta, ka no skolotājas puses pie viņa atpeld skumju mākonis. Vēja brāzmas šaudījās visos virzienos, un līcis sāka atgādināt zili baltu, apmātas rokas glazētu kūku, viļņu kores šaudījās šurpu turpu. Pie ostas augošo apšu lapas uzvirmoja, zari bija noliekušies uz vienu pusi.
— Esmu par tevi domājusi, Kevin Kolson, — viņa teica. — Bieži.
Viņš aizvēra acis; juta, kā viņa sakustas krēslā līdzās viņam, kā zem viņas kājām uz gumijas paklāja atkal skrapst sīkie akmentiņi. Viņš grasījās teikt «negribu, ka jūs domājat par mani», kad viņa ierunājās:
— Man patika tava māte.
Viņš atvēra acis. Petija Hova iznāca no restorāna, viņa devās uz celiņu, kas stiepās gar ostu, un Kevina krūtīs piepeši uzradās satraukums; tur priekšā plešas klints, ja vien atmiņa viņu neviļ, stāva krauja. Bet viņa to noteikti zina.
— Jā, es zinu, — Kevins teica, vērdamies platajā, inteliģentajā misis Kiteridžas sejā. — Jūs viņai arī patikāt.
Olīvija Kiteridža pamāja.
— Gudra sieviete. Viņa bija ļoti gudra.
Kevins prātoja par to, cik gan ilgi tas viss turpināsies. Un tomēr tas, ka viņa bija pazinusi viņa māti, Kevinam kaut ko nozīmēja. Ņujorkā viņu nepazina neviens.
— Varbūt jūs nezināt, bet ar manu tēvu notika tieši tas pats.
— Kas — tas pats? — viņš saduga un mirkli vilka rādītājpirksta kauliņu starp lūpām.
— Pašnāvība.
Kevins gribēja, lai viņa iet prom. Viņai ir laiks doties prom.
— Vai esi precējies?
Viņš noraidoši pagrozīja galvu.
— Nujā, mans dēls arī nav precējies. Manu nabaga vīru tas padara traku. Henrijs grib visus apprecināt, lai visi būtu laimīgi. Bet es saku: Dieva dēļ, dod viņam laiku. Te jau arī nav nekādas izvēles. Bet tur, Ņujorkā, es pieļauju, tev…
— Es neesmu Ņujorkā.
— Piedod, nesapratu?
— Es neesmu… Es vairs nedzīvoju Ņujorkā.
Viņš dzirdēja, ka viņa grasās ko vaicāt, šķita, viņa tūlīt pagriezīsies, paskatīsies uz aizmugurējo sēdekli un ieraudzīs, kas guļ viņa mašīnā. Ja tā notiks, nāksies teikt, ka viņam jābrauc prom, nāksies lūgt viņu izkāpt. Viņš sekoja viņai ar acs kaktiņu, bet viņa joprojām skatījās taisni uz priekšu.
Petijas Hovas rokā Kevins pamanīja lielas šķēres. Vēja pluinītos svārkos viņa stāvēja pie savvaļas rozēm un dažus baltos ziedus nogrieza. Viņš nespēja novērst acis no Petijas, ap viņu pletās brāzmojošais līcis.
— Kā viņš to izdarīja? — Kevins paberzēja roku gar džinsiem.
— Mans tēvs? Viņš nošāvās.
Pietauvoto jahtu pakaļgali strauji pacēlās un atkal laidās lejup, it kā tās raustītu kāds saniknots zemūdens nezvērs. Savvaļas rožu ziedi noliecās, iztaisnojās un atkal noliecās, robainās lapas viļņojās, it kā arī tajās būtu okeāns. Kevins redzēja, ka Petija Hova atkāpjas no krūmiem un kā ērkšķu sadzelta pakrata roku.
— Un nevienas zīmītes, — misis Kiteridža teica. — Ak, zīmītes neesamība mātei sagādāja nopietnas raizes. Viņa domāja, ka zīmīte būtu mazākais, ko viņš būtu varējis izdarīt, kā viņš vienmēr darīja, kad devās iepirkt pārtiku. Māte mēdza atkārtot: «Viņš vienmēr bija pietiekami rūpīgs un atstāja man zīmīti, kad kaut kur devās.» Bet viņš jau nekur nebija aizgājis. Viņš bija tur, virtuvē, nabaga paps.
— Vai šīs jahtas kādreiz noraujas un aizpeld?
Kevins iztēlojās virtuvi viņa bērnības laikā. Viņš zināja, ka 22. kalibra lode var nolidot veselu jūdzi un iztriekties cauri deviņas collas biezai plāksnei. Bet, kad tā bija izlidojusi caur galvaskausa jumtu, caur mājas jumtu, — cik tālu tā pēc tam tiktu?
— Nu, dažreiz gadās. Bet ne tik bieži, kā varētu domāt, ja ņem vērā, cik neganti tās reizēm pluina. Bet pa reizei kāda arī ņem un noraujas. Un tad, kā vari iedomāties, saceļas pamatīga jezga. Jahtu dodas meklēt cerībā, ka tā nebūs sadragāta pret klintīm.
— Un pēc tam ostu iesūdz par nolaidību? — viņš jautāja, lai novērstu misis Kiteridžas domas.
— Nezinu, — viņa atbildēja. — Nezinu, kā šīs lietas tiek kārtotas. Droši vien apdrošināšanas veids arī ir no svara. Noziedzīga nolaidība vai nepārvarama vara.
Tajā pašā mirklī Kevins apjauta, ka viņam patīk viņas balss skaņa, viņš juta adrenalīna uzplūdu, pazīstamo, bailes uzdzenošo degsmi, neremdināmo organismu, kas alkst dzīvot. Viņš samiedza acis un skatījās okeāna virzienā. Vējš dzina šurp milzīgus pelēkus mākoņus, bet saule, gluži kā sacenzdamās, zem tiem laistīja dzeltenus starus, un ūdens mirguļoja neprātīgā līksmībā.
— Nav ierasti, ka sieviete izmanto ieroci, — domīgi noteica misis Kiteridža.
Kevins paskatījās uz viņu. Misis Kiteridža neatbildēja uz viņa skatienu un turpināja vērot paisuma saceltos viļņus.
— Tā gan, mana māte bija neparasta sieviete, — viņš drūmi teica.
— Jā, — misis Kiteridža atteica. — Viņa bija neparasta sieviete.
• • •
Kad Petija Hova pabeidza maiņu, noņēma priekšautu un devās nolikt to dibenistabā, viņa caur putekļaino logu ieraudzīja dzeltenās dienlilijas, kas auga sīkā zālāja strēmelē līdzās jahtu ostai. Viņa iedomājās tās vāzē pie savas gultas. «Es taču arī esmu apbēdināts,» viņai bija teicis vīrs, kad tas notika otro reizi, un piebilda: «Bet saprotu, tev var šķist, ka tā gadās vienīgi tev.» Atmiņas lika viņas acīm savilgt; mīlestība pārpludināja visu viņas būtību. Lilijas nepaliks nepamanītas. Neviens neieklīda šajā attālajā ostas nostūrī daļēji tāpēc, ka celiņš, kas veda tieši tam garām, bija pārāk šaurs un krauja pārāk stāva. Drošības labad tur nesen tika uzlikta brīdinājuma zīme «IET AIZLIEGTS!», un tika apsvērta iespēja vietu nožogot, pirms kāds nepieskatīts bērns tur ieklīst caur aizaudzi. Bet Petija tikai nogriezīs dažus ziedus un tūlīt pat ies prom. Viņa atvilktnē bija uzmeklējusi šķēres un izgāja sagriezt sev ziedu pušķi, pa ceļam pamanīdama, ka misis Kiteridža kopā ar Kevinu Kolsonu sēž mašīnā, un, tā kā misis Kiteridža bija kopā ar viņu, Petija jutās drošāk. Viņa to nevarētu izskaidrot un nemaz nesāka par to prātot. Par vēja spēku varēja vien pabrīnīties. Viņa jo ātrāk sadabūs ziedus, ietīs tos mitrā papīra dvielī un pa ceļam uz mājām piestās pie mātes. Iesākumā viņa noliecās pie rožu krūmiem, iedomādamās par to, cik skaisti kopā izskatītos dzeltenie un baltie ziedi, bet krūmi vējā locījās kā dzīvi un sadurstīja pirkstus. Viņa pagriezās un devās tālāk pa celiņu pie dienlilijām.
• • •
— Nu ko, bija jauki jūs satikt, misis Kiteridža, — Kevins teica.
Viņš paskatījās uz viņu un pamāja, kā norādīdams uz atvadīšanos. Nelaimīga sagadīšanās, ka misis Kiteridža satika viņu, bet tā nebija Kevina vaina. Viņš gan izjuta vainu attiecībā uz doktoru Goldstainu, kuru viņš bija paspējis patiesi iemīlēt, bet arī šī sajūta, kamēr viņš brauca pa maksas ceļu, bija atkāpusies.
Olīvija Kiteridža tobrīd savā lielajā melnajā somā uzmeklēja Kleenex salveti. Viņa noslaucīja pieri pie matu līnijas. Uz Kevinu viņa neskatījās, tikai teica:
— Būtu gribējusi, lai viņam netiek mani gēni.
Kevins nedaudz sabolīja acis, cerēdams, ka viņa to nepamanīs. Visa tā ņemšanās ap gēniem, DNS, RNS, sesto hromosomu, dopamīnu, serotonīnu. Viņš bija zaudējis jebkādu interesi par to visu. Patiesībā tas viņu saniknoja tāpat, kā to spētu nodevība. «Mēs esam tuvu brīdim, kad sapratīsim smadzeņu darbību īstā, molekulārā līmenī,» pērn kādā lekcijā bija teicis pazīstams pētnieks. Jaunas ēras rītausma.
Vienmēr aust kāda jauna ēra.
— Tiesa, puika dažus samaitātus gēnus dabūja arī no Henrija, kur nu bez tā. Zini, viņa māte bija pilnīgi nenormāla. Šausmas!
— Kura māte?
— Mana vīra Henrija māte, — misis Kiteridža uzlika no somas izvilktās saulesbrilles. — Tagad laikam vairs nesaka «nenormāla», vai ne? — viņa paskatījās uz Kevinu pāri acenēm.
Viņš nupat atkal bija tuvu tam, lai sāktu darboties ap pirkstu kauliņiem, bet nolika rokas klēpī. Lūdzu, ej, viņš pie sevis nodomāja.
— Viņai bija trīs lēkmes, un trīs reizes tika izmantots elektrošoks. Vai ar to nepietiek šādam apzīmējumam?
Kevins paraustīja plecus:
— Nu, viņa varēja būt vienkārši satraukta līdz prāta aptumsumam, ja tā var izteikties.
Nenormāla ir tā, kas paņem skuvekli un uzvelk garas svītras uz sava torsa. Uz gurniem, uz rokām. PILNĪGI JUKUSĪ KLĀRA. Lūk, tāda ir nenormālā. Pirmajā naktī, ko viņi pavadīja kopā, viņš juta šīs svītras. «Es pakritu,» viņa čukstēja. Viņš iztēlojās kopējo dzīvi. Zīmējumus uz sienas, caur guļamistabas logu mirdzošo gaismu. Draugus Pateicības dienas svinībās, Ziemassvētku eglīti, jo Klāra to noteikti vēlēsies.
«Tā nav meitene, bet īsta nelaime,» bija teicis doktors Goldstains.
Doktors Goldstains to bija pateicis gluži nevietā. Bet viņa patiešām sagādāja vienīgi raizes: vienubrīd mīloša un maiga, bet jau pēc mirkļa — ļauna un saniknota. Sevis sagraizīšana padarīja Kevinu traku. Neprāts rada neprātu. Un tad Klāra viņu pameta, tā viņa darīja — pameta cilvēkus un visu pārējo. Prom pie kaut kā cita ar visām viņas apsēstībām. Klāra bija traka pēc vājprātīgās Kerijas A. Neišenas, pirmās sievietes-prohibicionistes, kas klaiņoja pa valsti, ar cirvjiem demolēja visādas ēstuves un pēc tam tos pašus cirvjus pārdeva. «Vai tad tas nav visforšākais, ko jelkad esi dzirdējis?» Klāra jautāja, maziem malciņiem dzerdama sojas pienu. Tā tas notika. Kūleņiem vien no vienas lietas pie nākamās.
«Visiem sagādā ciešanas nelaimīga mīlestība,» bija teicis doktors Goldstains. Bet tas, kā reize, nebija tiesa. Kevins zināja cilvēkus, kuriem nelaimīga mīla ciešanas nesagādāja. Tādu varbūt nebija daudz, bet viņi ir. Olīvija Kiteridža izšņauca degunu.
— Bet jūsu dēls, — Kevins pēkšņi ieteicās. — Vai viņš vēl praktizē?
— Par ko tu runā?
— Ar viņa depresiju? Vai viņš joprojām katru dienu iet uz darbu?
— Bet protams, — misis Kiteridža noņēma saulesbrilles un veltīja viņam ātru, caururbjošu skatienu.
— Un misters Kiteridžs. Vai viņš jūtas labi?
— Jā. Viņš domā ātrāk doties pensijā. Zini, viņi pārdeva aptieku, un viņam nāktos strādāt jaunās aptieku ķēdes labā, bet ir visādi muļķīgi noteikumi un norādījumi. Skumji vērot, uz kurieni virzās pasaule.
Vienmēr ir skumji vērot, uz kurieni virzās pasaule. Un vienmēr aust jauna rītausma.
— Ar ko nodarbojas tavs brālis? — misis Kiteridža jautāja.
Kevins jutās saguris. Varbūt tā pat labāk.
— Pēdējais, ko par viņu dzirdēju, — viņš mitinājās Bērkli ielās. Viņš ir narkomāns.
Kevins lielākoties neatcerējās, ka viņam ir brālis.
— Kur jūs pēc tam devāties? Uz Teksasu? Vai es pareizi atceros? Tavam tēvam tur laikam bija darbs?
Kevins pamāja.
— Man šķiet, viņš gribēja tikt cik vien iespējams tālu no šejienes. Laiks un attālums — tā taču mēdz teikt. Nezinu, cik tajā patiesības.
Lai pabeigtu ieilgušo sarunu, Kevins nomāktā balsī teica:
— Tēvs nomira pagājušajā gadā no aknu vēža. Viņš tā arī vairs neapprecējās. Un es viņu reti satiku, kopš devos prom.
Lai kādus diplomus Kevins iegūtu, lai kādas koledžas un universitātes viņš beigtu, tikdams pie stipendijām un grantiem, tēvs nekad nerādījās. Katra pilsēta šķita daudzsološa. Katra jaunā vieta šķita sakām: lūk, arī tu esi klāt, vari te palikt, vari te atpūsties, tev izdosies iedzīvoties. Plašās dienvidrietumu debesis, ēnas, kas sedz tuksneša kalnus, neskaitāmie kaktusi ar sarkanīgām smailēm, dzelteniem ziediem vai saplacinātu augšdaļu — iesākumā, kad Kevins bija pārcēlies uz Tūsonu, kur viņš nodevās garām pastaigām vienatnē, bet vēlāk kopā ar universitātes biedriem, tas viss viņam sniedza atvieglojumu. Ja nāktos izvēlēties, Tūsona viņam varētu izrādīties iecienītākā dzīvesvieta, ņemot vērā neticamo atšķirību starp turienes plašumiem un šejienes zobaino krasta līniju.
Bet ikvienā vietā, kur vien viņš nonāca un kur cerības viesa arvien jaunas atšķirības — starp augstajiem, karsti baltajiem, stiklotajiem namiem Dalasā; koku iezīmētajās ielās Čikāgas Haidparkā, kur aiz katra dzīvokļa bija ierīkotas koka trepes (tas viņam bija īpaši iepaticies); Vesthartfordas apkārtnē, kur mājas un ideāli sakoptie zālāji šķita kā no pasaku grāmatām —, visur agrāk vai vēlāk, tā vai citādi viņam kļuva skaidrs, ka patiesībā viņš neiederas.
Kad Čikāgā Kevins ieguva ārsta diplomu — uz izlaidumu viņš devās vienīgi tāpēc, ka viena no pasniedzējām, ļoti laipna sieviete, bija teikusi, ka saskums, ja viņa tur nebūs —, viņš sēdēja zem svelmīgas saules un dzirdēja universitātes prezidenta uzrunas noslēdzošos vārdus: «Vissvarīgākais dzīvē — mīlēt un būt mīlētam.» Kevinā tas raisīja šausmas, kas arvien izpletās ap viņu, līdz dvēsele šķita sarāvusies ciešā mezglā. Ir nu gan apgalvojums. Šis cilvēks cienīgā mantijā, sirmiem matiem, vieda vectēva seju droši vien pat nenojauta, ka viņa teiktais Kevinā varētu raisīt tādu klusu niknumu. Pat Freids bija teicis: «Mums jāmīl, citādi mēs saslimstam.» Kevinam it viss to atkārtoja pa burtam. Katrs reklāmstabs, filma, žurnāla vāks, televīzija atkal un atkal burtoja šos vārdus: mēs piederam ģimenes un mīlestības pasaulei. Bet tu — ne.
Ņujorka, viņa nesenākā dzīvesvieta, viesa vislielākās cerības. Metro virmojošais dūmakainu krāsu un nervozu seju jūklis viņu nomierināja. Dažādie ietērpi, iepirkumu maisi, cilvēki, kas bija apgūlušies, lasīja vai šūpojās austiņās skanošas melodijas taktī, — viņš bija iemīlējis metro tuneļus un uz kādu laiku arī to, kā darbojas vietējās slimnīcas. Bet sapīšanās ar Klāru un viņu romāna beigas Kevinā izraisīja riebumu pret šo pilsētu, tagad drūzma ielās šķita nogurdinoša — viss atkal bija kā vienmēr. Viņš mīlēja doktoru Goldstainu, bet visi citi, tā nu sanācis, viņu nogurdināja, un viņš arvien biežāk apsvēra to, cik provinciāli ir ņujorkieši un ka viņi paši to neapzinās.
Piepeši viņam gribējās ieraudzīt bērnības māju — māju, kurā, un tā Kevins domāja arī šobrīd, sēdēdams mašīnā, viņš ne reizi nebija juties laimīgs. Tomēr dīvainā kārtā nelaimīgā pieredze turēja viņu savā varā līdzīgi aizgājušas mīlas atmiņu saldmei. Kevins nudien bija pieredzējis īsus un maigus, no ieilgušā jucekļa ar Klāru pavisam atšķirīgus mīlas romānus, tomēr neviens no tiem nevarēja samēroties ar dziļo vilkmi, ilgām pēc tās vietas. Pēc tās mājas, kur treniņtērpi un vilnas jakas smakoja pēc savilgušas sāls un iepelējušas koksnes. No šīs smakas viņam bija nelaba dūša, tāpat kā no degošā koka smārda retajās reizēs, kad tēvs iekūra kamīnu, ar krāsns kruķi izklaidīgi sabakstīdams pagales. Kevins iedomājās, ka visā valstī viņš droši vien ir vienīgais, kurš necieš degoša koka smaržu. Bet māja, ar vīteņaugiem apaugušie koki, priežu skujās negaidīti pamanītā sievietes kurpīte, maijpuķīšu lapas — pēc tā visa viņš ilgojās.
Viņš ilgojās pēc mātes.
Mans šausmīgais ceļojums ir beidzies… Esmu atgriezies, lai sāktu to no gala… Kevins ne pirmo reizi iedomājās, ka gribētu pazīt dzejnieku Džonu Berimenu.
— Jaunībā, — misis Kiteridža teica, turot rokā tumšās brilles. — Nu zini, vēl pavisam mazai esot, mēdzu slēpties malkas kastē, kad tēvs atgriezās mājās. Un viņš apsēdās uz kastes un vaicāja: «Kur ir Olīvija? Kur palikusi Olīvija?» Tā tas turpinājās, līdz sāku klaudzināt gar kastes sāniem, un viņš tēloja pārsteigumu. «Olīvij,» viņš teica. «Pat nenojautu, ka tu esi tur!» Es izplūdu smieklos, un arī viņš smējās.
Kevins paskatījās uz viņu, misis Kiteridža uzlika saulesbrilles. Un teica:
— Nezinu, kad tas beidzās, varbūt tad, kad biju pārāk liela, lai varētu noslēpties kastē.
Kevinam nebija skaidrs, ko uz to varētu atbildēt. Viņš cieši saspieda rokas un stingi skatījās uz mašīnas stūri. Viņš juta šīs lielās sievietes klātbūtni un uz mirkli iztēlojās, ka viņam līdzās sēž ziloņmāte, kas vēlas iekļauties cilvēku valstībā, mīlīga savā naivajā būtībā, gluži kā salikusi klēpī priekškāju stumbeņus un runāšanas laikā tikko jaušami mādama ar snuķi.
— Jauks stāsts, — viņš teica.
Viņš iedomājās par zēnu, kas piestātnē bija tīrījis zivis, par roku, ko viņam bija pasniedzis tēvs. Viņš vēlreiz iedomājās par Džonu Berimenu. Sargi no šāvieniem un tēviem-pašnāvniekiem… Esi žēlsirdīgs!… Nenospied gaili, lai manai dzīvei pāri negultos tava naida ēna… Interesanti, vai misis Kiteridža, būdama matemātikas skolotāja, zina daudzus dzejoļus?
— Paskat, kāds vējš sacēlies, — viņa teica. — Tas vienmēr ir aizraujoši, ja vien tev nav piestātnes, kas aizpeld līdzīgi mūsējai. Henriju reiz viļņi nesa prom uz tām klintīm. Kāds toreiz sacēlās tracis!
Kevins atkal apjauta, ka viņam patīk viņas balss skaņa. Caur vējstiklu viņš redzēja viļņus, kas cēlās arvien augstāk un sitās gar ostas kāpli tik spēcīgi, ka šļakatas uzšāvās augstu gaisā un pēc tam lēni laidās lejup, lāses gluži vai sijājās saules gaismā, kas joprojām spraucās no tumšajiem mākoņiem. Sašūpošanās Kevina galvā atgādināja gurdviļņus, kas pavērās viņa acu priekšā. «Neaizejiet,» viņa domas pievērsās misis Kiteridžai. «Neaizejiet.»
Tomēr tāds nemiers bija mokošs. Viņš atcerējās iepriekšējās dienas rītu Ņujorkā, kad ceļā uz mašīnu viņš kādu brīdi to nekur neredzēja. Iedūrās izbīļa adata — viņš taču visu bija saplānojis un pabeidzis visu pabeidzamo. Tad kur palikusi mašīna? Bet tā atradās tur, kur viņš bija to atstājis, — vecais Subaru universālis. Piepeši Kevins apjauta, ka vakar patiesībā bija jutis cerību. Cerību, kas viņā auga kā vēzis. Viņam to nevajag, viņam tā nav vajadzīga. Viņš vairs nevar izturēt maigos, zaļoksnos cerības asnus, kas arvien no jauna uzdīgst viņa dvēselē. Viņam ienāca prātā šausminošais stāsts par cilvēku, kas nolēca no Sanfrancisko Zelta vārtu tilta, bet izdzīvoja. Izplūdis asarās, viņš stāstīja, ka veselu stundu bija staigājis šurpu turpu pa tiltu un raudājis, un, ja kaut viens cilvēks būtu pajautājis, kāpēc viņš raud, viņš nebūtu nolēcis.
— Misis Kiteridža, jums tagad vajadzētu…
Bet viņa noliecās uz priekšu, samiedza acis un skatījās caur vējstiklu.
— Pag, kas pie velna?!
Un straujāk, nekā viņš būtu varējis iedomāties, viņa izlēca no mašīnas, atstādama durvis līdz galam vaļā, un ostas priekšā nometa melno somu zālē. Uz mirkli viņa izzuda skatienam, tad atkal parādījās, mādama ar rokām un kliegdama, bet Kevins nevarēja saklausīt ne vārda.
Viņš izkāpa no mašīnas un bija pārsteigts par spēku, ar kādu vējš pluinīja viņa kreklu. Misis Kiteridža sauca:
— Pasteidzies! Ātrāk taču!
Viņas rokas atgādināja milzu kaijas spārnus. Viņš steidzās pie viņas un ieskatījās lejup ūdenī, paisuma viļņi bija augstāki, nekā viņam iepriekš bija šķitis. Misis Kiteridža uz kaut ko norādīja, un Kevins virs sakultā ūdens pamanīja kaijai līdzīgo Petijas Hovas galvu, viņas mati bija samirkuši un tumši, tad viņa atkal nozuda ūdenī, tikai svārki riņķoja līdzi tumšajām ūdenszāļu virvēm.
Kevins pagriezās un laidās lejup pa kailo klints sienu, izpletis rokas, kā kādu apskaudams, lai gan tur neviena nebija, tikai plakanā virsma, kas plosīja viņa krūtis, drēbes, ādu, vaigu, pēc tam — aukstais ūdens, kurā viņš iegrima visā augumā. Aukstais ūdens viņu apņēma tik satricinoši, it kā viņš būtu iemests milzīgā laboratorijas mēģenē ar kaitīgām ķīmiskām vielām, kas saēd viņa ādu. Varenajos ūdens mutuļos viņa kāja uztaustīja kaut ko cietu; viņš pagriezās un ieraudzīja, ka pēc viņa sniedzas Petijas rokas, viņas acis bija atvērtas, svārki virpuļoja ap vidukli; viņa gandrīz aizsniedzās līdz viņam, tomēr nācās mēģināt vēl, un šoreiz Kevins satvēra viņu. Ūdens uz mirkli atkāpās, un, kad nākamais vilnis atkal vēlās viņiem abiem pāri, Kevins cieši piespieda Petiju pie sevis. Viņa apķēra Kevinu ar tādu spēku, kādu viņš no viņas slaikajām rokām nebija gaidījis.
Ūdens vēlreiz atkāpās, un viņi ievilka elpu; kad nāca nākamais vilnis, Kevina kāja aiz kaut aizķērās — tā bija veca, nekustīga caurule, pret kuru varēja atbalstīties. Vilnim atkāpjoties, viņi izslēja galvu augstu virs ūdens, lai mazliet atgūtu elpu. Kevins dzirdēja, ka misis Kiteridža no augšas kaut ko kliedz. Vārdus viņš nesaklausīja, bet varēja noprast, ka drīz gaidāma palīdzība. Viņam tikai jānotur Petija, un, kad viņi atkal nozuda zem iesūcošajiem ūdens mutuļiem, viņš satvēra viņas roku ciešāk, lai viņa zinātu, ka viņš to neatlaidīs. Pat par spīti tam, ka, caur virpuļojošo sāļo ūdeni lūkodamies viņas atvērtajās acīs, saules gaismai uzmirdzot katrā vilnī, viņš nodomāja: kaut šis brīdis nebeigtos — tumšmatainā sieviete, kas krastā lūko parūpēties par viņu drošību, meitene, kas reiz lepna kā karaliene bija nodevusies aukliņlēkšanai, bet tagad turas pie viņa ar tādu spēku, kas varētu samēroties ar okeānu. Ak, neprātīgā, dīvainā, neizzināmā pasaule! Skat, kā viņa vēlas dzīvot, skat, kā viņa vēlas noturēties.
No angļu valodas tulkojis Jānis Vādons