Vienkārši noturība – izglītošana COVID laikā
Ieejot jaunā Covid gadā, šķita, ka ir labs brīdis, lai dalītos pārdomās, kas var padarīt 2021./2022. gadu nozīmīgāku pedagogiem. Covid, neapšaubāmi, ir mūsu paaudzes izaicinājums, un tas ir pārbaudījis mūsu noturību ilgu laiku. Lai arī es vēlētos izmantot tādus vārdus kā “Covid paliek pagātnē” vai “Covid vājinās”, diemžēl ir skaidrs, ka Covid būs pastāvīgs konteksts vismaz lielākajai daļai 2021./2022. gadā. Protams, šīs pandēmijas intensitātes līmenis nākamajos mēnešos var sarukt, taču nav pierādījumu, ka krīze ir beigusies.
The post Vienkārši noturība – izglītošana COVID laikā appeared first on IR.lv.
Ieejot jaunā Covid gadā, šķita, ka ir labs brīdis, lai dalītos pārdomās, kas var padarīt 2021./2022. gadu nozīmīgāku pedagogiem. Covid, neapšaubāmi, ir mūsu paaudzes izaicinājums, un tas ir pārbaudījis mūsu noturību ilgu laiku. Lai arī es vēlētos izmantot tādus vārdus kā “Covid paliek pagātnē” vai “Covid vājinās”, diemžēl ir skaidrs, ka Covid būs pastāvīgs konteksts vismaz lielākajai daļai 2021./2022. gadā. Protams, šīs pandēmijas intensitātes līmenis nākamajos mēnešos var sarukt, taču nav pierādījumu, ka krīze ir beigusies.
Atslēgvārds šeit ir noturība, un noturība ir šo īso rakstu sēriju galvenais temats. Noturība, vienkāršoti sakot, nozīmē spēju pretoties un turēties pretī negaidītiem un nopietniem šķēršļiem un krīzēm. Protams, dzīves laikā mēs visi saskaramies ar dažāda veida krīzēm. Tā ir daļa no dzīves.
Tomēr Covid krīzei piemīt ļoti savdabīga īpašība, kas lielākajai daļai no mums to padara nepazīstamu: tā ir kolektīva ilgtermiņa problēma ar dziļu nenoteiktību.
Savā pedagoga pieredzē redzu, ka Covid ir īpaši ietekmējis divus visnepieciešamākos noturības priekšnosacījumus, proti, drošību un jēgu. Pašizolēšanās līmenis un ar Covid saistīto problēmu izplatīšanās (bezdarbs, nepārtrauktas izmaiņas noteikumos, nedrošība veselībai utt.) ir palielinājusi “neaizsargātības” sajūtu. Turklāt krīzes ilgums, precīza beigu datuma trūkums un līderu grūtības paust saskaņotu vēstījumu ir veicinājušas emocionālu “bezjēdzību” ar visām tās sekām motivācijas ziņā.
Galvenie jautājumi ir samērā vienkārši: kā mēs, pedagogi, varam atbalstīt mūsu studentu un skolēnu izturību, uzsākot vēl vienu Covid gadu? Akadēmiskā gada sākums ir tūlīt un mūsu misija ir iegūt labāko no mūsu studentiem, neatkarīgi no Covid.
Es labprāt piedāvātu vienkāršas atbildes ar praktiskiem padomiem, bet tas nav mans mērķis. Lai gan sniegšu dažus padomus, ļoti pragmatiska un vienkāršota pieeja varētu padarīt situāciju vēl sliktāku. Iemesls ir, ka katra skola, katra augstskola, koledža, ģimene, ikviens skolēns ir citāds. Sociālajam kontekstam, pieejamajiem resursiem, emocionālajam spēkam un citiem faktoriem ir liela nozīme, reaģējot uz problēmām.
Vērtīgāks ir domāšanas modelis: skaidri, atšķirīgi un visaptveroši principi varētu ļaut izglītības vadītājiem un pasniedzējiem pienācīgi analizēt un izlemt darbības veidus, ņemot vērā katras realitātes īpatnības. Taču, kā vēsta populārā gudrība, “dienas beigās nav nekā praktiskāka par labu teoriju”.
Uzdevums nav viegls. Kad parasti mācām izturību, mēs to darām ar modeļiem, kas pieņem, ka lielākā daļa mūsu konteksta paliek nemainīga. Covid ir atšķirīgs, jo tas rada “universālu” pārmaiņu procesu, kas nozīmē: tas ir izraisījis pārmaiņas visur un it visā.
Esmu pētījis un meklējis atbildes, saskaroties ar šo jauno realitāti. Covid un visas tā sekas ir realitāte, tieši tik sarežģītas un mīklainas, kā tās izskatās. Slēpšanās no realitātes padarītu visu vēl sliktāku. Mēs neizvairāmies no ievainojamības sajūtas, tikai “izliekamies, ka izaicinājuma nav”. Kā lūgt palīdzību, ja tā notiek? Kā mazināt emocionālo spiedienu, ja to visu paturam pie sevis?
Sarunāšanās ar sevi tradicionāli tiek uzskatīta par taktiku noturības veidošanai krīzes laikā. Vēlos atbalstīt jūsu sarunāšanos ar sevi, palīdzot jums nodrošināt struktūru realitātes izprašanai, kurā jūs un jūsu jaunie studenti esat iestiguši.
Covid, tāpat kā citām globālām problēmām, ir vajadzīga pienācīga politikas veidotāju un vadītāju reakcija. Taču būtiskākā reakcija būs no katra no mums un no vides, kurā atrodamies. Politikas veidotāji un vadītāji varētu nodrošināt instrumentus, noteikumus un vadlīnijas rīcībai. Tomēr pēdējā uzvara mums visiem un ģimenēm būs atkarīga no personīgās un ģimenes attieksmes un spējām. Tas pats notiek ar mācīšanos: ne tehnoloģijas, ne politika nebūs tik stipras, cik mūsu personīgā vai ģimenes noturība.
Sabata svinēšana un mācīšanās jēga
Cilvēki ir ļoti sarežģīti radījumi. Mūsu motivācija darīt lietas un mūsu enerģija savu plānu īstenošanai ir atkarīga no daudziem “slāņiem” un faktoriem. Kopš vēstures sākuma mēs mēģinām saprast iekšējo kompasu, kas regulē un stimulē mūsu domāšanu un rīcību. No Aristoteļa Nikomaha Ētikas līdz jaunākajiem uzvedības zinātnes atklājumiem secinājumi ir vienkārši un acīmredzami: mēs neesam vienkārši. Daudz faktoru ietekmē: mūsu vērtības, audzināšana, emocionālā/garīgā/psiholoģiskā veselība.
Pedagogiem ir aizraujošs uzdevums neatkarīgi no savas jomas: viņiem ir jāiedziļinās cilvēka dabā. C.S.Lewis, vienam no maniem intelektuālajiem varoņiem un noteikti vienam no 20. gadsimta dižākajiem prātiem un pedagogiem, bija princips, kas uzskatīja, ka mūsu spēju saskatīt realitāti, spējas zināt un mācīties ir atkarīgas no, “kas mēs esam”. Citiem vārdiem sakot, mana veselība (morālā, garīgā, emocionālā u.c.) ietekmē manas spējas uztvert un apstrādāt jaunas zināšanas. Šķiet triviāli: cilvēks, kas ir slims, diez vai koncentrētos uz kādu uzdevumu. Tomēr šis arguments ir daudz aizraujošāks un uzkrītošāks.
Jaunu zināšanu iegūšana nozīmē augstus un sarežģītus procesus: novērošanu, klasifikāciju, analīzi, iegaumēšanu, saziņu. Pirmais vārds ir “novērojums”. Es nevaru iemācīties to, ko vispirms neredzu.
Jebkurš mācību process būtībā nozīmē saprast kaut ko, kas atrodas ārpus manis, ārpus manām zināšanām. Diemžēl tas nav veids, kā mācīšanās parasti notiek mūsdienās.
Līdz ar empīrisko zinātņu attīstību un dominanci, mācīšanās sekvence vienmēr ir bijusi: eksperimentēšana, klasificēšana, apstrāde. Izšķirošā attieksme pret mācīšanos mainījās no realitātes novērošanas uz realitātes valdīšanu. Uzmanība vairs nebija pievērsta tam, ko patiesībā var pateikt, bet gan tam, kā es varu manipulēt ar realitāti. Rezultātā mācības, kas būtībā ir patīkama un piedzīvojumu pilna darbība, ir kļuvušas gandrīz vienīgi par vietu, kur pārbaudīt mūsu spējas.
No vienas puses, varu atzīt, ka daudz zinām, pateicoties profesoru un studentu smagajam darbam. No otras puses, esam zaudējuši realitātes kopējo bildi, jo esam gatavi izturēties pret visu kā pret izolētiem eksperimentēšanas objektiem. Studenti to uztver un cieš, īpaši tad, ja viņi ir pakļauti simtiem nelielu mājasdarbu, kuriem nav acīmredzamas saistības ar reālo pasauli. Mācīšanās ir viens no pievilcīgākajiem un kaislīgākajiem cilvēku centieniem, bet tikai, ja atrod atbilstošas atbildes uz interesantiem un nozīmīgiem jautājumiem.
Ja vēlamies, lai mūsu studenti mācās vairāk, jo īpaši šajos sarežģītajos laikos, mums jāpalīdz viņiem no jauna atklāt mācīšanās vērtību un aizrautību. Kā mēs to varam? Galvenā atbilde ir: atgūstiet mācību patieso jēgu.
Jozefs Pīpers, slavens pēckara vācu filozofs, piedāvāja risinājumu, izmantojot patiesi pravietisku eseju: “Atpūta: kultūras pamats. (Leisure: the basis of culture)”. Pīpera piedāvātais veids, kā no jauna atklāt mācības, bija no jauna atklāt, ka mācīšanās būtībā ir “bezjēdzīga” darbība, kas būtu jāveic galvenokārt bez cita mērķa, kā vien mācīšanās. Galvenais avots bija ne tik daudz mūsu centienu, cik mūsu miermīlīgā realitātes vērošana.
Pīpers šim nolūkam ierosināja, piemēram, atjaunot Sabatu vai Svētdienu. Sabats ebrejiem un Svētdienas kristiešiem noteikti ir nopietna reliģiska konotācija, bet ne tikai. Tā ir atpūtas diena. Tas nenozīmē, ka mēs neko nedarām. Patiesībā tas nozīmē, ka mēs nedarām neko citiem noderīgu, tā ir diena, kad mēs darām lietas sevis paša labā. Sabats vai Svētdiena ir tā diena, kurā jūs esat tas, kas jūs esat savā būtībā. Citiem vārdiem sakot, Sabats vai Svētdiena ir diena, kurā jums vajadzētu būt pilnībā iegremdētam realitātē bez kāda patiesi praktiska vai lietderīga mērķa.
Neatkarīgi no jūsu reliģiskajām jūtām katra Sabata vai Svētdienas svinēšana varētu nozīmēt mācību būtības atkārtotu atklājumu. Grieķi uzskata, ka mācīšanās sākums bijis apbrīnošana. Es redzu realitāti, un mani tā aizrauj, es gribu uzzināt vairāk par to. Tas ir veids, kā mazi bērni iet pa dzīvi un mācās tik daudz. Ja Aristotelis būtu skolotājs 21. gadsimtā, viņš saviem audzēkņiem diez vai ieteiktu atbildes meklēt uzreiz Google. Tā vietā viņš sāktu prasīt, lai studenti vispirms iet un meklē atbildes reālajā pasaulē.
Labākais veids, kā padarīt mācīšanos neauglīgu, ir censties to padarīt lietderīgu un praktisku. No jauna atklājot mācību garu, jauno atklājumu godbijība var veicināt mūsu studentu centienus. Iknedēļas rutīna par Sabata vai Svētdienas svinēšanu (došanās uz mežu, lūgšana, lasīšana, labas un nesteidzīgas maltītes baudīšana utt.) var būt kā atšķirība, jo tas liktu mums izmēģināt garšu, kas spētu iegremdēt sevi reālajā pasaulē.
The post Vienkārši noturība – izglītošana COVID laikā appeared first on IR.lv.