Vācija pēc mutti
Pāris dienas pirms Vācijas Bundestāga vēlēšanām 26.septembrī, kas pašas par sevi bija vēl viens pieturas punkts vāciešu kolektīvajā apziņā, ka Vāciju drīz vadīs cits federālais kanclers, pašreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele apmeklēja putnu parku.
The post Vācija pēc mutti appeared first on IR.lv.
Pāris dienas pirms Vācijas Bundestāga vēlēšanām 26.septembrī, kas pašas par sevi bija vēl viens pieturas punkts vāciešu kolektīvajā apziņā, ka Vāciju drīz vadīs cits federālais kanclers, pašreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele apmeklēja putnu parku.
Sociālos medijus pāršalca fotogrāfijas, kurās viņa bija redzama ar krāsainiem putniem – tie viņai ir uz galvas, uz rokām, daži kāri knābā barību, ko viņa tur rokās. Kanclere plaši smaida un, kad kāds no putniem viņai ieknābj, sāpēs iekliedzas. To visu fiksē kamera. Merkele izskatās kā cilvēks, kurš beidzot var atļauties būt brīvs. Par ko tādu varētu tikai sapņot, piemēram, Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš, iekrampējies prezidenta krēslā, gatavs spēlēt ruleti ar valsts konstitūciju un mērdēt oponentus smaga režīma kolonijā, lai tikai saglabātu varu.
Vienkārša patiesība – ja 2021.gada Bundestāga vēlēšanās Angela Merkele atkal kandidētu, viņa, visticamāk, kancleres amatā turpinātu vismaz vēl 4 gadus. Merkeles, savas mutti, darbu pozitīvi vērtē apmēram 80% vāciešu. Tomēr Vācijai šobrīd ir vajadzīgas jaunas idejas, un kanclere Merkele jau 2018.gadā paziņoja, ka 2021.gada Bundestāga vēlēšanās nekandidēs.
Viena no intrigām Vācijas pēcvēlēšanu gaisotnē bija – vai Jaungada uzrunu tautai teiks Merkele vai jau jaunais kanclers. Koalīcijas veidošana Vācijā ir lēna, piemēram 2017.gadā pēc vēlēšanām pagāja pieci mēneši līdz koalīcijas izveidei, tomēr toreiz nezināmo bija mazāk, jo kanclere Merkele turpināja darbu.
Tas, ka fenomenāli populārās Angelas Merkeles pārstāvētā Kristīgo demokrātu savienība (CDU/CSU) šajās vēlēšanās saņēma vien 24% vēlētāju atbalstu ar kritumu no 33% 2017.gadā, liecina par to, ka Vācijas sabiedrība ir gatava pārmaiņām. To apliecina ne tikai vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarējušo Sociāldemokrātu (SPD) rezultāts 25,7%, bet otrajā un trešajā vietā palikušo Zaļo un liberāļu jeb Brīvo demokrātu (FDP) rezultāts – atbilstīgi 14.8% un 11.5%. Tieši no šīm abām partijām būs atkarīgs, kāda būs nākamā Vācijas valdība, jo labā un kreisā flanga Die Linke un AfD neviens par iespējamiem koalīcijas partneriem neuzskata.
Zaļie un Brīvie demokrāti ir ideoloģiski atšķirīgas partijas. To nostāja radikāli atšķiras gan nodokļu, gan budžeta disciplīnas jomās – zaļie vairāk vēlas tērēt un celt nodokļus, liberāļi – taupīt un nodokļus mazināt. Abu partiju pārstāvju starpā iepriekš bijusi ne viena vien asa vārdu pārmaiņa.
Tomēr Vācijas politikas pragmatisma garā abu partiju kandidāti sāka tuvināšanos jau krietni pirms vēlēšanām, neformālā gaisotnē tiekoties elegantā Berlīnes kokteiļu bārā, apzinoties, ka var pienākt brīdis, kad jāstrādā kopā. Zinot, cik nokaitētas var būt koalīcijas veidošanas sarunas un tajās nejauši izteikts vārds vai komentārs var izgāzt visu procesu, tādi priekšdarbi ir nozīmīgi. Turklāt partijām viedoklis saskan vienā svarīgā jautājumā – Vācijai ir vajadzīga strauja digitalizācija un modernizācija.
Vēlēšanu datu analīze rāda, ka balsotāju grupā līdz 25 gadiem Zaļos vai Brīvos demokrātus izvēlējās ne mazāks kā 45% balsotāju. No tiem, kuriem šīs vēlēšanas bija pirmās, par katru – Zaļajiem un FDP – balsoja vienāds skaits jauniešu – 23%, tātad kopā 46%. Tagad viens no FDP vēlēšanu kandidātiem atceras, kā 2017.gadā Brīvie demokrāti izsmieti, jo kā svarīgu savas programmas punktu minēja digitalizāciju.
Latvijā mums to grūti iedomāties, bet nupat teju mēnesi strādājot Vācijā, dzirdēju dažādus stāstus “iz dzīves” – Etiopijā strādājošam kolēģim vienīgais saziņas veids ar kādu Vācijas iestādi formalitātes nokārtošanai bija fakss. Viņš pārmeklēja Etiopijas galvaspilsētu, lai galu galā atrastu vienīgo strādājošo faksa mašīnu. Kāds pašnodarbinātais raksturoja, kā cītīgi mapēs krauj bankas konta izdrukas, jo tikai fiziskas izdrukas pēc kāda laika iestādēm der kā pierādījums norisēm kontā. Esot arī ļaudis, kuriem Zemesgrāmatas apliecība jāgaida pagrabā pie lodziņa, kur cītīgs ierēdnis uz rakstāmmašīnas to sagatavo.
Pirms vēlēšanām Tv France 24 rādīja sižetu, kurā vairāki uzņēmēji no Vācijas attālākiem reģioniem skaidroja, ka viens no lielākajiem šķēršļiem mazajai un vidējai uzņēmējdarbībai ir nepietiekams interneta ātrums. Inovāciju un radošuma trūkumu valsts publiskajā pārvaldē Vācijai veltītā speciālizlaidumā min žurnāls The Economist, proti – “viss, ko amatpersonas Vācijas publiskajā pārvaldē vēlas, ir izstrādāt paņēmienus, lai izvairītos no riska”. Tā kā Vācija ir visas Eiropas Savienības ekonomiskais dzinējs, valsts strauja digitalizācija un modernizācija vajadzīga ne tikai Vācijai, bet arī visai Eiropas Savienībai.
Jautājums par Angelas Merkeles “mantojumu” daudz apspriests priekšvēlēšanu diskusijās. Politiskā rakstura ziņā Angelai Merkelei līdzīgais Olafs Šolcs pacēla SPD reitingus necerēto augstumos – no 15% maijā līdz 25.7% vēlēšanās. Savukārt “progresīvo” politiku pārstāvošās Zaļo partijas atbalsts pavasarī uzlēca neticamos augstumos – 27%, mēnesi Zaļos padarot par populārāko partiju Vācijā. Vācijas vicekancleram un finanšu ministram Olafam Šolcam parādoties pie apvāršņa, SPD reitings sāka augt, līdz augustā no trešās vietas ierindojās pirmajā.
Angela Merkele kā savas politiskās platformas pamatu, kļūstot par kancleri 2005.gadā, uzstādīja “pārvaldību no vidus”. Sešpadsmit gados 3 no 4 Angelas Merkeles vadītājām koalīcijām bija tā sauktās lielās koalīcijas, kuras veidoja partijas, kam vajadzētu piedāvāt politikas izvēles alternatīvas – labēji konservatīvā CDU/CSU un centriski labējā SPD, kas abas nodrošināja mieru un saticību, bet kurām trūka ideju nākotnei.
Par idejām nākotnei bija grūti domāt uz kompromisiem un politisko “vidu” vērstajai Merkelei, kura saukta arī pa “nepagurstošu krīžu menedžeri.” Sākot no 2008.gada globālās krīzes līdz eiro krīzei un glābšanai, Krievijas avantūrām Krimā un Donbasā, 2015.gada migrācijas krīzei Eiropā un Lielbritānijas lēmuma izstāties no ES kanclere Merkele ir bijusi Eiropas Savienības lēmumu kodolā. Tās viņa sekmīgi vadījusi, jo vienmēr pieturējusies pie dažiem pamatprincipiem – lieliska sagatavotība, personiska pieeja un iedziļināšanās detaļās, vienkāršība un spēja nenogurstoši vadīt sarunas, lai visdziļākā paguruma brīdī piedāvātu risinājumu.
Ir skaidrs, ka neviens no trim kanclera kandidātiem patiesībā nav Merkeles līdzinieks. Angelas Merkeles ēra noslēgsies ar viņas aiziešanu no amata. Tomēr jācer, ka Vācijā tiks izveidota koalīcija, kas spēs valsti uzturēt ne tikai kā ekonomisko, bet arī kā digitalizācijas, modernizācijas un zaļās ekonomikas dzinējspēku. No tā iegūs visa Eiropa un arī Latvija.
Lolita Čigāne ir starptautiskā konsultante, labas pārvaldības un vēlēšanu eksperte.
The post Vācija pēc mutti appeared first on IR.lv.