Pilsētvides uzturēšana: robotizēt vai nerobotizēt?
Runājot līdzībās, ar pilsētvides uzturēšanu ir kā ar atvērtu logu birojā – kur vienam svaigs gaiss, tur citam caurvējš, un, jo lielāks kolektīvs, jo vairāk diskusiju. Tāpat ir ar pilsētu uzkopšanu – kādam ir pieņemami, ja sniegs uz ietves ir “pieblietēts” un pārkaisīts ar smiltīm, citam gribas pilnīgi tīru asfaltu. Visos gadījumos jautājums ir viens – kas ir strīda ābols un kas ir mērķis, jo reizēm tas ir viens, bet metodes, kā to sasniegt, – dažādas.
Ja budžets nav bezizmēra, bet pilsētu gribam redzēt tīru un sakoptu, svarīga kļūst komunikācija starp pilsētu un pakalpojuma nodrošinātāju, kā arī pilsētu un tās iedzīvotājiem, lai rastu visām pusēm piemērotu risinājumu tam, kādu pilsētu mēs vēlamies redzēt, cik varam un gribam par to maksāt. Tāpat ir svarīgi mainīt pieeju pilsētvides uzturēšanā – no atsevišķiem uzdevumiem orientētas uz tādu, kas virza uz konkrētu, visiem pieņemamu mērķi.
Pirmkārt, ir svarīgi izvērtēt sabiedrības gaidas un sabalansēt tās ar finanšu iespējām – ne vienmēr tas, kas cilvēku apziņā ir iesakņojies kā norma, ir akūti nepieciešams.
Ziemā tiek lauzti šķēpi par sniegu uz ietvēm, rudenī tās ir lapas parku zālienos un citviet. Protams, var vēlēties visu nopucētu, bet vai tas vienmēr ir vajadzīgs un vai varam to atļauties? Regulāra lapu izvešana no parku zālieniem, kur cilvēki nestaigā, nepavisam nav nepieciešama. Tās var mulčēt jeb sasmalcināt ar pļaujmašīnu, ietaupot gan cilvēkstundu, gan transporta, gan pārstrādes izmaksas, tādā veidā arī noklājot augsni ar bioloģisku materiālu. Tas sniedz augsnei barības vielas, samazina krasas temperatūras izmaiņas, neļauj lietum to izskalot un veicina bioloģisko daudzveidību.
The post Pilsētvides uzturēšana: robotizēt vai nerobotizēt? appeared first on IR.lv.
Runājot līdzībās, ar pilsētvides uzturēšanu ir kā ar atvērtu logu birojā – kur vienam svaigs gaiss, tur citam caurvējš, un, jo lielāks kolektīvs, jo vairāk diskusiju. Tāpat ir ar pilsētu uzkopšanu – kādam ir pieņemami, ja sniegs uz ietves ir “pieblietēts” un pārkaisīts ar smiltīm, citam gribas pilnīgi tīru asfaltu. Visos gadījumos jautājums ir viens – kas ir strīda ābols un kas ir mērķis, jo reizēm tas ir viens, bet metodes, kā to sasniegt, – dažādas.
Ja budžets nav bezizmēra, bet pilsētu gribam redzēt tīru un sakoptu, svarīga kļūst komunikācija starp pilsētu un pakalpojuma nodrošinātāju, kā arī pilsētu un tās iedzīvotājiem, lai rastu visām pusēm piemērotu risinājumu tam, kādu pilsētu mēs vēlamies redzēt, cik varam un gribam par to maksāt. Tāpat ir svarīgi mainīt pieeju pilsētvides uzturēšanā – no atsevišķiem uzdevumiem orientētas uz tādu, kas virza uz konkrētu, visiem pieņemamu mērķi.
Pirmkārt, ir svarīgi izvērtēt sabiedrības gaidas un sabalansēt tās ar finanšu iespējām – ne vienmēr tas, kas cilvēku apziņā ir iesakņojies kā norma, ir akūti nepieciešams.
Ziemā tiek lauzti šķēpi par sniegu uz ietvēm, rudenī tās ir lapas parku zālienos un citviet. Protams, var vēlēties visu nopucētu, bet vai tas vienmēr ir vajadzīgs un vai varam to atļauties? Regulāra lapu izvešana no parku zālieniem, kur cilvēki nestaigā, nepavisam nav nepieciešama. Tās var mulčēt jeb sasmalcināt ar pļaujmašīnu, ietaupot gan cilvēkstundu, gan transporta, gan pārstrādes izmaksas, tādā veidā arī noklājot augsni ar bioloģisku materiālu. Tas sniedz augsnei barības vielas, samazina krasas temperatūras izmaiņas, neļauj lietum to izskalot un veicina bioloģisko daudzveidību.
Līdzīgi varam lūkoties arī uz zāles pļaušanu gada siltajos mēnešos. Kaut arī iedzīvotāji ir raduši pilsētas zaļajās zonās redzēt īsi nopļautu zālienu, alternatīvs risinājums tam ir dabisko pļavu ierīkošana. Arī tās ļauj palielināt bioloģisko daudzveidību, pilnveidot un ilgtspējīgi apsaimniekot zaļo infrastruktūru. Pilsētas pļavas kļūst arvien populārākas daudzviet pasaulē, piemēram, Vācijā, Anglijā un Dānijā, un jau vairākus gadus, pateicoties Latvijas Dabas fonda un Rīgas domes īstenotajai iniciatīvai, tās ir sastopamas arī Rīgā.
Otrkārt, pilsētvides uzturēšana ir joma, kas nemitīgi mainās un attīstās. Vienlaikus, līdzīgi kā pilnīgi jauni viedtālruņi tikko pēc laišanas klajā maksā dārgi, arī pilsētvides uzturēšanā jaunas iekārtas nozīmē būtiskas investīcijas. Tāpēc arī šeit ir jāuzdod jautājumi, kādi būs ieguvumi pilsētai, kādi būs ieguvumi cilvēkiem, vai jaunais risinājums nesadārdzinās pakalpojumu?
Piemērs ir roboti – zāles pļāvēji. Lai kā mēs gribētu, robotus nevaram vienkārši uzlikt parka vidū, lai tie strādā, vai uz ielas, lai tie slauka. Ir nepieciešams pielāgot pilsētas infrastruktūru – kaut vai tik vienkārši, ka parkā jāpārplāno norobežojumi, lai robots varētu piekļūt zālienam, taču ietvei jābūt tādai, lai ierīce nekur neiekrīt un neiestrēgst.
Šeit būtu jājautā – kāds ir šo robotu mērķis? Varbūt to efektīvāk var sasniegt ar citām metodēm? Piemēram, ja galvenā vēlme ir mazināt troksni un izmešus, tad to var risināt ar elektriskajām ierīcēm – zāles pļāvējiem, traktoriem un tamlīdzīgi. Vienlaikus būtu svarīgi, lai šīs prasības attiektos ne tikai uz pilsētvides uzturētājiem, kuriem jāpiedalās iepirkumā, bet arī uz citām pilsētas struktūrvienībām, kas rūpējas, piemēram, par parkiem vai noteiktu ēku apstādījumiem. Mēs, protams, varam iegādāties elektriskos zāles pļāvējus, kas savāc arī lapas, taču tam zūd jēga, ja blakus ir kāds ar lapu pūtēju, kuru darbina benzīns un kas ir ļoti trokšņains.
Elektrotehnika ir nākotne, taču mums pašiem jāizvērtē, cik ātri mums uz to ir jāpāriet. Patlaban tirgū ir pieejami elektrotraktori. Sezonas laikā tiem būtu jāstrādā 24 stundas diennaktī, taču elektrotraktoram ir nepieciešama uzlāde vairāku stundu garumā, un šajā laikā ar to strādāt nevar. Tādējādi viena ar iekšdedzes dzinēju aprīkota traktora vietā ir vajadzīgi vismaz trīs elektrotraktori.
Treškārt, ir svarīgi meklēt pilsētvides uzturēšanas risinājumus, kas ir piemēroti tieši Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, jo mūsu platuma grādos tie mēdz būt ļoti mainīgi.
Islandiešiem ir paveicies, viņi var izmantot ģeotermālo enerģiju, lai apsildītu ietves un tā izkausētu sniegu. Mums šādas iespējas nav. Mūsu mainīgie laikapstākļi vienu dienu var nozīmēt salu, bet citu – atkusni. Ja gribam pilnīgi tīras ietves mūsu klimatiskajā zonā, ir divas iespējas – liels tehnikas apjoms, kas vienlaikus ir arī lielas investīcijas un kas ir racionālas tad, ja pilsētvides uzturēšanas iepirkumi notiek nevis par atsevišķiem darbiem, bet gan visu darbu klāstu noteiktā periodā, vai mainīgs un pamatīgs cilvēkdarbs. Tāpēc mums pašiem ir jāizsver, kas der tieši mums un kur mēs esam gatavi rast kompromisus.
Savā ziņā sakopta pilsētvide ir uzticības un paļaušanās jautājums, ka uzņēmums, kurš sniedz pakalpojumu, rīkosies kā gādīgs saimnieks, proti, atradīs visefektīvākās metodes gan cenas, gan kvalitātes ziņā.
Autors ir Vizii Urban valdes priekšsēdētājs
The post Pilsētvides uzturēšana: robotizēt vai nerobotizēt? appeared first on IR.lv.