Nāvīgi veldzējošs ūdens malks

Šogad var atzīmēt īpašu “jubileju” – aprit 10 gadi kopš gadu desmitiem ilgušās spriedzes ap Olaines ķīmisko uzņēmumu radīto pazemes ūdeņu piesārņojumu, Valsts vides dienesta izpratnē, vainagojies ar ļoti iespaidīgu panākumu – “Olaines šķidro bīstamo atkritumu izgāztuvē likvidēts vēsturiskais bīstamais piesārņojums un novērsti draudi turpmākai piesārņojošo vielu nonākšanai gruntsūdeņos,” informē Valsts vides dienestā (VVD).

Vēsturiskā piesārņojuma attīrīšana ilgusi četrus mēnešus, un projekts pabeigts noteiktajā termiņā – 1.oktobrī. Attīrītajā teritorijā tiks iesēta zāle un stādīti īpaši vides stāvokli uzlabojoši koki, klāsta dienestā.

Kopumā projektā “Olaines šķidro bīstamo atkritumu izgāztuves sanācijas projekts, 1.kārta” izgāztuvē attīrīta teritorija 29 450 kvadrātmetru platībā. VVD atzīmē, ka līdz ar šā projekta īstenošanu Latvijā ir par vienu vēsturiski piesārņotu vietu mazāk.

Olaines bīstamo atkritumu izgāztuves sanācijas darbu projekta izstrādi un sanāciju veica SIA VentEko. Savukārt darbu inženiertehnisko uzraudzību nodrošināja SIA Geo Consultants. Darbi īstenoti Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansētā projektā. Galējās darbu izmaksas ir 6 773 270, 24 eiro (ieskaitot PVN), no tām 70% eiro segs ERAF – tāda ziņa publicēta LSM.lv 2015. gada 1. oktobrī.

Kaut nu tā visa būtu īstenība!

Pusotru gadu vēlāk laikrakstā Diena (2017. gada 22. maijā) nopublicēta šāda ziņa: “Rīgas pilī pirmdien iesniegti Olaines novada iedzīvotāju paraksti, lūdzot Valsts prezidentam un kādreizējam vides ministram Raimondam Vējonim uzdot izmeklēšanas iestādēm noskaidrot apstākļus un saukt pie atbildības visus, kuri nav pienācīgi īstenojuši Olaines bīstamo atkritumu krātuves sanāciju un maldinājuši Latvijas sabiedrību un Eiropas Savienību, vēsta Jaunolaines kultūras nama vadītājs Viktors Melbārdis.

Parakstu vākšana notikusi, ņemot vērā iedzīvotāju bažas un arī publiski izskanējušo informāciju, ka aizvien saglabājas Olaines bīstamo atkritumu izgāztuves piesārņojums, lai arī īstenoti daudzus miljonus vērti sanācijas darbi un apgalvots, ka draudi cilvēku veselībai šīs izgāztuves apkaimē ir novērsti. Vairāki vides eksperti sarunā ar Dienu pauda izbrīnu par izlietotās summas apsaimniekošanas iespējamību tik īsā laikā, proti, ka projektam atvēlētie 6,7 miljoni eiro iztērēti, ik mēnesi attīrīšanas darbiem izlietojot ne mazāk kā 1,5 miljonus eiro.

Turklāt vairāki vides aizsardzības entuziasti šogad martā paņēma paraugus no it kā attīrītās teritorijas un veica to analīzi laboratorijā. Rezultāti ir neglaimojoši – vairākās vietās noņemto gruntsūdeņu un augsnes paraugu laboratoriskā analīze atklājusi, ka piesārņojums aizvien pārsniedz normatīvajos aktos pieļaujamo robežu, bet atsevišķās vietās pārsniegums ir ārkārtīgi liels, tas nozīmē, ka sanācijas darbi nav veikti pilnvērtīgi”.

Tiktāl, tā teikt, prologam.

Šo rindu autors apzinās, ka ir vienīgais dzīvais liecinieks Olaines ķīmiskā piesārņojuma izpētes pirmsākumiem, kura vadībā 1977. gadā pabeigti pirmie hidroģeoloģiskie pazemes ūdeņu piesārņojuma pētījumi, to rezultāti apkopoti atskaitē un tā ir pieejama LVĢMC Ģeoloģiskajā fondā (Nr. 9524).

Padomju laikos tai uzliktais grifs “Slepeni”, jādomā, tagad ir noņemts, tomēr līdz šim nekur neesmu manījis kādu cita autora atsauci uz šo darbu. Zemāk izmantošu faktus, kuri atrodami šajā atskaitē.

1963. gadā Maskavā tika pieņemts lēmums par tam laikam lielākās pasaulē ķīmisko reaģentu rūpnīcas celšanu Olainē 1480 bioķīmisko preparātu ražošanai 490 tūkstošu tonnu kopapjomā gadā. Jau 1964. gadā iesākta produkcijas ražošana (fenazols, itakonskābe u.c.). Kopš 1976. gada uzņēmums bija apvienības Bioķīmiskie reaktīvi sastāvdaļa, bet 1984. gadā pārdēvēts par Biolar. 1966. gadā tika uzbūvēta plastmasas pārstrādes rūpnīca ap 80 veidu izstrādājumu ražošanai no polietilēna, polivinilhlorīda, polistirola u.c., kā arī atklāta eksperimentālā kaulu līmes rūpnīca. 1968. gadā sākta ķīmiski farmaceitiskās rūpnīcas Olainfarm celtniecība aptuveni 70 medicīnas un veterinārijas preparātu, pārsvarā nitrofurfurola un nitrofurānu ražošanai.

Rūpnīcās ražojamās produkcijas veidi mainījās ne tikai gada griezumā, bet vairākkārtīgi mēnesī, attiecīgi mainījās pielietojamo izejvielu klāsts un līdz ar to tehnoloģisko atkritumu buķete. Atkarībā no to gadu sintēzes tehnoloģiskā līmeņa un iegūstamā galaprodukta, atkritumos tika izmesti līdz pat 60% pielietojamo reaģentu, kuru liela daļa bija ļoti toksiski šķidrumi un tos nedrīkstēja iepludināt sadzīves notekūdeņu attīrīšanas ietaisēs. Tie tika uzkrāti 20 m³ transportcisternā, kuru spēja pavilkt tajā laikā jaudīgākais riteņtraktors K-700 un nogādāt 3,5 km attālumā no rūpnieciskās zonas uz 1973. gadā ierīkotajiem toksisko atkritumu glabāšanas dīķiem. Tiem nebija nodrošināta atbilstoša hidroizolācija, un viss to saturs nonāca gruntsūdeņos.

Līdz 1973. gadam šos toksiskos atkritumus vienkārši izlēja turpat zemē. Tā izveidojās lielākais pazemes ūdeņu piesārņojuma perēklis gan apjoma, gan piesārņojošo ingredientu daudzuma un toksiskuma ziņā Olainē, Latvijā un, iespējams, Eiropā.

Taču ne visi toksiskie atkritumi nokļuva līdz minētajiem dīķiem. Konstatētas vismaz 13 citas lokālas vietas, kurās “iztukšojās” toksīnu cisterna: iedobes mežā, meliorācijas grāvji, nelieli smilts karjeriņi. Kāds ķīmiķis vietējam sovhoza agronomam iestāstīja, ka šis šķidrums ir labs slāpekļa mēslojums, un dabūja piekrišanu aramzemes “nomēslošanai” 15 ha platībā vairāku gadu garumā. Rezultātā lauks bez nezālēm melnēja divus gadus, trešajā saimniecība novāca bagātīgu kāpostu ražu, kuru notiesāja labticīgais pircējs.

Otrs lielākais Olaines piesārņojuma perēklis ir pilsētas atkritumu izgāztuve, kurā no rūpnīcām nonāca “cietie” toksiskie atkritumi, ķimikāliju tara, izbrāķētās izejvielas un gatavā produkcija, kā arī iespaidīgos daudzumos titāna dioksīds, kurš pats par sevi nav toksisks, bet, izmantots kā katalizators, saturēja toksīnus. Daļa šādu atkritumu pat nenonāca līdz izgāztuvei – tos izgāza netālajā mežā. Uz šodienu bijusī pilsētas atkritumu izgāztuve ir rekultivēta: pārsegta ar auglīgu melnzemes slāni, tā diedzē leknu zālāju. Tikai zemzemē viss palicis tā, kā bijis.

Trešais pazemes ūdeņu piesārņojuma perēklis ir pašu rūpnīcu teritorijas jeb kopumā visa rūpnieciskā zona. Nereti šeit fiksētas avārijas noplūdes no ķimikāliju noliktavām, no cisternām uz dzelzceļa pievadceļiem, pārsūknējot to saturu pa nolietotiem cauruļvadiem uz noliktavām, gan vienkārši mazgājot tehnoloģiskās iekārtas vai cehu grīdas ar dāsnu formaldehīda vai cita šķidruma strūklu. Biolar rūpnīcas teritorijā varēja iegūt gruntsūdeni, kurš intensīvi putojas un pēc krāsas atgādina Bauskas tumšo alu; Olainfarm teritorijā tas bija spējīgs attīstīt melnbalto fotopapīru.

Šie trīs uzskaitītie toksīnu perēkļi tieši piesārņoja ne tikai gruntsūdeņus. Virs tiem pastāvīgi pletās neredzams, bet sīvi dvakojošs smogs, ar kuru bezjēdzīgi cīnījās vējš, iznēsājot to plašākā apkārtnē. Šo smogu nepārtraukti bagātināja ar zalvveida izmešiem daudzie ventilācijas skursteņi virs rūpnīcu cehu jumtiem. Lielu daļu ķīmiskā smārda absorbēja lietus lāses un sniegpārslas, ienesot toksīnus gruntsūdeņos tālu prom no pirmavota. 1977. gadā veiktās hidroģeoloģiskās izpētes rezultātā sastādīta piesārņojuma karte, uz kuras uznesta arī izolīnija, aptveroša visu Olaines pilsētu un tai pieguļošo teritoriju 15 km² platībā. Tās konfigurācija  stipri līdzinās valdošo vēju rozetei, kuras iekšpusē bihromāta ķīmiskā skābekļa patēriņš (ĶSP) gruntsūdeņos ir lielāks par 25 mg/l. Tas nozīmē, ka ūdens piesārņots ar tādu oglekli saturošo organisko vielu kopējo daudzumu, kura oksidācijai nepieciešami 25 mg/l skābekļa. Šajā zonā ietvertas daudzas individuālās ēkas, kurām ir gruntsūdens akas. Dzeramajam ūdenim ĶSP maksimāli pieļaujamā norma ir 5 mg/l.

Izpētes gaitā bija jāsaskaras ar vairākām problēmām. Galvenā bija apjēgt kopējā piesārņojuma apjomu. Kopš rūpnīcu darbības uzsākšanas tajās netika veikta jelkāda ražošanas toksisko atkritumu kvantitatīva un kvalitatīva uzskaite. Tik aptuveni zināms, ka rūpnīcā Biolar līdz 1976. gadam “saražots” ne mazāk kā 16 000 m³ šķidro toksisko atkritumu. Skopi rēķinot, uz 1977. gadu sārņu dīķos varētu būt kopumā ielieti ap 25 000 m³ koncentrēta toksiskā ķīmiskā  kokteiļa a la Olaine. (Jāpatur prātā, ka sārņu dīķi intensīvi tika izmantoti līdz pat 2010. gadam, un tātad šo skaitli var pareizināt vismaz ar 3). 

Otra problēma bija noskaidrot šī kokteiļa recepti. Rūpnīcu tehnologi izrādījās pagalam nezinoši. Tomēr aptuvenais sastāvs varētu būt šāds:

– ogļūdeņraži (piesātinātie, nepiesātinātie, aromātiskie);

–  halogēnogļūdeņraži (visai toksiskas vielas vai kaitīgas apkārtējai videi);

– skābekli saturošie savienojumi (spirti, ēteri, aldehīdi, karbonskābes, esteri);

– slāpekli saturošie savienojumi (amīni, amīdi, nitrili, cianīdi, nitrosavienojumi);

– heterocikli;

– amonija hlorīds, visas zināmās neorganiskās skābes un sārmi, izbrāķētā gala produkcija, citu uzņēmumu nezināmi nelikvīdi u.c.

Kad griezos pie akadēmiķes Ritas Kukaines ar jautājumu, kādi sekundārie bioķīmiskie procesi varētu notikt šādā kokteilī, tam nonākot pazemes ūdeņos anaerobos apstākļos, viņa neizpratnē raudzījās uz mani – šādi eksperimentēt adekvātam ķīmiķim neienāktu prātā, bet, ja es  uzstātu, tad solīdam zinātniskās pētniecības institūtam būtu nodrošināts darbs ne vienam vien gadam.

Trešā problēma bija ķīmiskās analīzes. Tik piesārņotam ūdens paraugam ne vienmēr varēja piemērot zināmās analītiskās metodes. Tajā laikā tikai nedaudzas laboratorijas varēja atļauties hromatogrāfu vai spektrometru. Viena no tādām atradās Olainfarm paspārnē. Nebija izvēles – dabas piesārņotājs taisīja analīzes pats saviem nedarbiem. Nācās ticēt uzrādītajiem analīžu rezultātiem un atrunām, ka tie ir vienīgie ingredienti, kurus iespējams noteikt (izopropilspirts, butilspirts, piridīns). Lai no kopējās “buķetes” izdalītu vēl kādu citu  savienojumu, nepieciešams eksperimentēt ar konkrētiem tīrvielas etalonparaugiem. Tātad piegādātos ūdens paraugus analizēja divas laboratorijas. Iegūtas maksimālās izteiksmes sekojošiem rādītājiem:

– sausne 23,9 g/l (sārņu dīķi);

– hlorīdi 11,5 g/l (sārņu dīķi);

– sulfāti 2,3 g/l (atkritumu izgāztuve);

– ĶSP (bihromāta ķīmiskais skābekļa patēriņš, raksturo oglekli saturošos organiskos savienojumus) 19110 mg/l (sārņu dīķi);

– BSP (bioloģiskais skābekļa patēriņš, raksturo to organisko savienojumu daļu, kas viegli oksidējas vidē esošo baktēriju ietekmē) 143 mg/l (sārņu dīķi);

– kopējais slāpeklis 4850 mg/l (sārņu dīķi);

– piridīns (sešlocekļu heterociklisks slāpekli saturošs indīgs savienojums) 4500 mg/l (sārņu dīķi);

– aromātiskie ogļūdeņraži (stirols, toluols, benzols) 23 mg/l (atkritumu izgāztuve);

– furfurols (heterociklisks aromātiskais aldehīds) 0,04 mg/l (atzīmēts, ka paraugos ir ievērojams daudzums metil- un oksimetilfurfurola atvasinājumu);

– butanols (butilspirts) 3200 mg/l (sārņu dīķi);

– izopropilspirts 1400 mg/l (sārņu dīķi);

– SVAV (sintētiskās virsmas aktīvās vielas) 11 mg/l (Biolar rūpnīcas teritorija);

– sērūdeņradis 7,1 mg/l (sārņu dīķi);

– mangāns 10 mg/l (atkritumu izgāztuve);

– cinks 20 mg/l (sārņu dīķi).

Piesārņojumam nonākot augsnē un tālāk gruntsūdeņos, tas vairākkārtīgi atšķaidās atmosfēras nokrišņu ietekmē. Pieņemot, ka infiltrācija ir trešdaļa no gada vidējās nokrišņu summas 760 mm, gandrīz 60 gadu laikā kopš piesārņošanas sākuma cauri perēkļiem ir izfiltrējies ūdens stabs 15 m augstumā, būtiski palielinot piesārņoto pazemes ūdeņu apjomu. Piedevām piesārņojums kopā ar pazemes ūdeņiem nepārtraukti migrē (ātrums 33 m gadā Jaunmārupes virzienā). Taču nekas nav zināms par vertikālo migrāciju. Olaine lieto artēzisko ūdeni no 150 m dziļiem urbumiem.

Pamācošs ir Inčukalna skābā gudrona dīķu piemērs: tur monitoringa urbumi gruntsūdeņos uzrāda tīru ūdeni, taču piesārņojums kā pa vertikālu tuneli jau nokļuvis līdz Gaujas horizontam, kas ir Latvijas dzeramā ūdens galvenais avots.

Radies priekšstats, ka Valsts vides dienestā (VVD) uzskata, ka Olainē piesārņojuma avots ir tikai šie sārņu dīķi un tikai gruntsūdeņu zonā ar bezmaz tikai četriem komponentiem: amonija hlorīds, piridīns, izopropilspirts un butilspirts. Piedevām pēdējie divi ir samērā nekaitīgi – tie labi biodegradējas.

2007. gadā autors pastarpināti uzzināja, ka VVD gatavo vides sanācijas projektu, tāpēc griezās pie toreizējā vides ministra Vējoņa kunga ar vēstuli, kurā argumentēja, ka, pirms veikt sanāciju, nepieciešams gūt maksimālu izpratni par sanējamo priekšmetu. 2010. gadā tika sūtīta atkārtota vēstule, atgādinot, ka autors tā arī vēl nav uzaicināts uz apsolīto ekspertu sanāksmi. Izrādās, tādas nemaz nav bijis. Projekts sastādīts un VVD izpratnē 2015. gadā veiksmīgi realizēts. Kā minēts laikrakstā Diena (15.05,2017.), projektu aizsāka vēl 2004. gadā, taču dažādu iemeslu dēļ tā iesniegšana ES līdzfinansējuma saņemšanai kavējās. Tas 2014. gadā jau radīja risku naudu nesaņemt, jo attiecīgās programmas beigu termiņš bija 2015. gada 31. decembris. Tāpēc, pēc ekspertu domām, projekta sagatavošana un izsludināšana tika īstenota forsētā tempā, pieļaujot virkni nepilnību. Uz to norādīja arī ES konsultāciju struktūra JASPERS 2014. gada septembrī vēstulē Latvijas institūcijām, minot, ka projekts ir nepilnīgi izstrādāts un īstenošanai neatbilstīgs, jo nepieciešams precizēt virkni jautājumu, to skaitā sanācijas darbu apjomu, utilizācijas un attīrīšanas iekārtu atrašanās vietas, ietekmes uz vidi novērtējuma atļaujas u. c.

Vai tiešām, izņemot mani, līdz šai dienai nav uzradies neviens, kurš kaut aiz cilvēciskas ziņkāres gribētu noskaidrot, kā iespējams četros mēnešos principā paveikt brīnumu vismaz Eiropas mērogā?

Būtībā darbu izpildei paliek trīs mēneši, ja pieļaujam, ka divu nedēļu laikā veikti sagatavošanās un organizatoriskie darbi  un tikpat ātrā tempā likvidācijas darbi. Tas nozīmē, ka ik stundu visas diennakts laikā nonstopā izsūknēti 51 m³ piesārņota ūdens un atgriezti dabā kā deaktivizēti, ik dienu pāršķiroti 15 m³ grunts, un rezultātā padarīts kā nebijis piesārņojums 29 450 m² platībā, turklāt tā arī īsti neapzinoties, ar ko tas ticis piesārņots!

Bet nemānīsim sevi – tas bija kārtējais visbanālākais naudas piesavināšanās uzvedums. Piesārņojums kā bija, tā arī palika. Pareizāk būtu precizēt – tā kodols pēdējo 10 gadu laikā ir pavirzījies vēl par 330 metriem uz ziemeļaustrumiem. Bet monitoringa urbumi palikuši turpat, kur ieurbti, un ar katru paraugošanas reizi uzrādīs piesārņojuma samazināšanos.

Epilogs šai Olaines tēmai ir skumjš. Interesentiem rekomendēju iepazīties ar rakstnieka un publicista Jāņa Lejiņa rakstu Olaines lieta jeb upes, kas neaizsalst, publicēts 1988. gada augustā žurnālā Karogs. Rakstnieks dod vispusīgu, detalizētu Olaines kā industriālas pilsētas problēmu izvērtējumu, ieskaitot arī dabas piesārņojuma jautājumu, kas tieši saistīts ar cilvēka veselību. 70.-90. gados Olainē bija izteikti liela saslimstība, tajā skaitā onkoloģiska rakstura, letālas dzemdības (spontāni aborti), bērnu mirstība tajā laikā Latvijā bija lielākā Padomju Savienībā. Uzņēmumos kadru mainība gadā sasniedza 30%, un “ķīmiski inficēti” ļaudis izklīda pa visu Latviju. To gadu poliklīnikas uzskaites reģistros neatradīsiet nevienu saslimstību, kas norādītu uz ķīmisku arodslimību – ārstiem to vajadzēja slēpt ailē “Cita saslimstība”. Līdz šai dienai izdzīvojušajiem Olaines bērniem tagad varētu būt ap 50. Kā viņiem ar veselību? Kādas slimības un kaites piemeklējušas viņu bērnus?

Varētu domāt – kāda jēga runāt par tik seniem notikumiem. Bet nelaime tāda, ka pazemes ūdeņu piesārņojums nav ar acīm saredzams, kā tas ir, piemēram, ar izlijušu degvielas mucu upē. Pazemes piesārņojumam nav noilguma. Tas ne tikai saglabājas, bet hidroģeoloģisku apstākļu ietekmē migrē gadsimtiem ilgi. Cik ilgi – to varēs pateikt tikai nākotnes cilvēks. Būtībā Latvijā nav ne institūcijas, ne speciālistu, kas nodarbotos ar pazemes ūdeņu piesārņojuma jautājumiem. Bet varbūt trūkst vēlmes? Protams, tam vajadzīgi lieli līdzekļi. Autora ieskatā, ja kaut pusi no nebūtībā aizgājušajiem minētajiem 7 miljoniem būtu iztērējuši pasaulē pazīstamā Fresenius koncerna speciālistu un tā tehniskā arsenāla iespēju piesaistīšanai, ieguvums būtu vērtīgs Latvijai arī Eiropas līmeņa skatījumā, un Olaines iedzīvotāji, iespējams, vāktu parakstus pateicības izteikšanai VVD.

Varam ilgi jūsmot par tīru, naturāli skaistu dabas ainavu, nemaz nenojaušot, ka zem kājām dziļi pazemē klusi, lēni lien izšķīdināta nāve, kas kaut kad un kaut kur kādam uzdosies par veldzējošu ūdens malku.

 

Autors ir hidroģeologs

The post Nāvīgi veldzējošs ūdens malks appeared first on IR.lv.