Pēdējos gados komunikācija centās būt viegla, dzīvīga un maksimāli patiesa. Dažkārt pat vieglprātīga. Zīmoli attālinājās no formāla toņa, mācījās runāt vienkāršāk, demonstrēt ievainojamību un izmantot pašironiju. Tas bija likumsakarīgi: auditorija bija nogurusi no klasiskās korporatīvās retorikas un gaidīja īstu sarunu.
