Pasaules klimata konferenci apzināti bremzē
Darba sarunas ievelk garās, tukšās diskusijās
Lai cik tas dīvaini liktos, daļa pasaules valstu delegācijas Parīzē uz klimata konferenci ieradušās nevis samazināt izmešus, nepieļaut klimata izmaiņas, bet tieši otrādi - nekādus ierobežojumus nepieļaut.
Nē, nudien neesmu dzirdējis nevienu frāzi, kas atklāti nostātos pret vispārējo aicinājumu glābt planētu. Visi ārēji izskatās gauži ieinteresēti kopējā procesā. Tamdēļ savāda šķiet nepārprotamā tendence sākt pilnīgi nejēdzīgas, garas, tukšas debates par sīkumiem. Izceļas Latīņamerikas valstis un salu valstu pārstāvji.
Par vismaz dažiem eksotisku valstu pārstāvjiem rodas iespaids, ka ikdienā viņi strādā Parīzes vai Ņujorkas advokātu birojos, nēsā pusmiljonu vērtus rokaspulksteņus un izpilda pilnīgi citu valstu un kompāniju pasūtījumu. Savukārt dažu jaunattīstības valstu pārstāvji atbraukuši uz naudas dalīšanas pasākumu un nevar sagaidīt brīdi, kad donori viņiem kaut ko atmetīs. Sarunās viņi neliekuļoti virzās tikai vienā - naudas - virzienā.
Visi runā par progresu sarunās, bet tikai diplomāti šeit var saskatīt progresu. Ar neapbruņotu aci redzams, ka lielai daļai delegātu dots uzdevums vilkt laiku, lai pirmdien, ministriem sabraucot, dokumenti nebūtu gatavi. Pirmdien idejām un formulējumiem dokumentos jātiek paceltiem politiskā līmenī.
Nepretendēdams būt klimata jomas speciālists, vēlos apgalvot, ka gala dokuments pildās ar liekvārdību un ideju dublēšanos. Latvijas delegācija šķiet kompetenta un racionāla, turklāt nebaidās runāt un debatēt (man gan kā krietnam latvietim nāktos šeit skaļi nolamāt mūsu birokrātus).
Neatstāj sajūta, ka lielā mērā notiek vienādi domājošo pārliecināšana par to, ka balts ir balts, bet melns ir melns. Tie, kam sasilšana nav aktuāla, mierīgi prasa pierādījumus šai atziņai. Un tad tiek meklēti argumenti no blakus jomām.
Par skaļāko argumentu kļūst veselības problēmas klimata izmaiņu gadījumā, lielāki izdevumi veselības aprūpei, priekšlaicīgas nāves, infekciju slimības, psihiskas slimības un migrācija kā slimību iemesls. Neviens no argumentiem mani lāga nepārliecina. Pilnīgi pietiktu ar skaidru vīziju par planētas nespēju paēdināt tās iedzīvotājus, nespēju nodrošināt dzeramo ūdeni, nespēju nodrošināt pietiekami daudz skābekļa.
Iepriekš biju neizpratnē - kāpēc Valsts prezidents Raimonds Vējonis nerunāja COP21 konferencē. Šodien viņu saprotu. Šeit tikt pie mikrofona un nepateikt neko (sakarīgu) vēlas ikviens. Šodien man jau gribētos lielai daļai runātāju aizsiet mutes, jo viņi vienkārši velk laiku. Iespējams, ka daļai delegātu ir būtiski runāt zināmu laiku pie mikrofona, jo tā ir atskaites forma vai nacionāla tradīcija.
Šīs rindas rakstu, vēlā trešdienas vakarā iekārtojies milzu zāles mugurmalā un raugoties ekrānos. Esmu atnācis klausīties konferences prezidenta Lorensa Fābiusa uzrunu, viņš bija mazrunīgs, kritisks un konkrēts, bet visu darba grupu dalībnieki tagad atskaitās par padarīto vai nepaveikto. Pamatdarbam palicis gauži maz laika, un, izskatās, ka lielai daļai darba grupu šonakt gulēt nesanāks.
Kāds šeit bija fiksējis, ka ASV prezidents Baraks Obama Parīzē vairāk par divām stundām ziedojis, spiežot visiem rokas. Diskutētāji katru runu velta dažādai virtuālai "roku spiešanai", pateicībām, atzinībām, glaimiem, īstajiem tekstiem laika nepietiek.
Autors ir Latvijas Ārstu biedrības vadītājs, no Parīzes COP21