Ne saimnieks, bet blēdīgs sezonas strādnieks

Tas ir skandāls, ka ir iespējama situācija, kad tautas kalpi balso par „kaķi maisā", paļaujoties uz solījumiem - būs jau labi

Jau laikā līdz deviņdesmito gadu vidum, rakstot dažādiem Latvijas un ārvalstu medijiem, nācās piedzīvot ne vienu vien samērā dīvainu procesu, kura sekas Latvijā jūtamas vēl šodien. Tagad sagadīšanās pēc sekoju „airBaltic" sāgai līdz pat vakardienas balsojumam Saeimā un ar nelielu izbrīnu konstatēju, ka 20 gadu laikā nav nemaz tik daudz mainījies, kā varēja un vajadzēja izmainīties.

„airBaltic" jautājums, kā saprotu, ir pamatā izšķirts, vismaz tā daļa, kura visvairāk skar Latvijas sabiedrību - 80 mijoni budžeta naudas ir aizsūtīti, kā debatēs izskanēja, „nezināmā virzienā". Varbūt šāds vērtējums ir pārspīlēts un varam būt pārliecināti, ka Saeimas balsojums nodrošinās veiksmīgu kompānijas tālāku darbību un valsts varēs atgūt ieguldīto naudiņu? Diemžēl, vērtējot publiski pieejamo informāciju, pilnīga pārliecība par to neveidojas.

Ja arī „airBaltic" lietā vairs neko mainīt nevar, turklāt nav jau īsti pat zināms, ko tieši vajadzētu mainīt, tad ir vērts padomāt, ko mums visiem no tā jāmācās. Izanalizēsim „airBaltic" sāgas galvenos posmus.

Kā pirmo jāmin satraukumu par „Sukhoi" lidmašīnu iespējamo iegādi. Tagad izskan aizdomas, ka tas ir bijis tikai „dūmu aizsegs", „melnais sunītis" un šī lidmašīnu iegāde nekad nopietni nav apsvērta. Mums trūkst informācijas, lai skaidri saprastu - bija vai nebija plānots tādas iegādāties. Priecē aktīvā un noliedzošā pozīcija gan medijos, gan sabiedrībā pret šādu iespējamu darījumu. Kāpēc tas ir tik svarīgi?

„airBaltic" lidmašīnu iegāde ir valstij stratēģiski svarīgs jautājums, jo šīs lidmašīnas vēl vismaz 20 gadus ražotājam vajadzēs apkalpot un piegādāt detaļas. Vai militārās tehnikas ražotājs no Krievijas, kurš gandrīz pilnībā pieder Krievijas valstij, to varēs un gribēs nodrošināt? Kādas tam ir garantijas? Turklāt nav apšaubāms fakts, ka Krievija šo savu iespēju jebkurā brīdī varēs izmantot, lai izdarītu spiedienu uz Latviju. Nemaz nerunājot par to, ka lidmašīnu iepirkšana nozīmētu Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa atbalstīšanu. „airBaltic" kā stratēģisks uzņēmums nevar skatīties tikai uz savām interesēm, tam jāņem vērā arī valsts intereses.

Šis ir ārkārtīgi svarīgs punkts - tomēr tika panākts, ka principiāli „Sukhoi" lidmašīnas neiepirks. Lai arī nedaudz izbrīna dīvainais formulējums par „militāri rūpniecisko kompleksu" un „sankcijām", jo juridiski tur pastāv vēl kāda iespēja pie attiecīgas vajadzības tekstu izgrozīt tā, ka iepirkšana no Krievijas tomēr būtu iespējama. Kaut kad taču sankcijas tiks atceltas, var notikt izmaiņas pašā uzņēmumā un tas atdalīts no militāri rūpnieciskā kompleksa. Šādā gadījumā, vismaz teorētiski, iepirkšana no Krievijas kļūtu iespējama.

Juridiski korektāk būtu bijis skaidri ierakstīt, ka stratēģiskās atkarības draudu dēļ lidmašīnu iepirkšana no Krievijas nav pieļaujama.

Ja tieša Krievijas nosaukšana vārdā kādam šķiet pārāk nediplomātiska, tad joprojām bija iespēja definēt, ka iepirkšana iespējama tikai no, piemēram, NATO dalībvalstu uzņēmumiem. Tomēr pēc lielā sašutuma, kas sacēlās sabiedrībā, ir cerība, ka lidmašīnas no Krievijas iepirktas netiks. Tas jau ir labi.

Nākamās briesmas, kas varētu valsts 80 miljoniem draudēt, rodas no neskaidrības par akcionāru līguma saturu. Tas tiek turēts noslēpumā un attiecīgi klīst baumas par visdažādākajiem apdraudējumiem.

Ir runa gan par iespējamu kreditoru parādīšanos, kuriem „airBaltic" būs jāatdod parādi, tātad budžeta līdzekļi varētu aiziet šādu kredītu dzēšanai. Iespējamo kreditoru saraksti jau ir publicēti internetā.

Tāpat lasāmi minējumi, ka līgums stratēģiskajam investoram dod tik lielu brīvību, ka viņam varētu būt izdevīgs „airBaltic" krahs. Pēc tā investors varētu izdevīgi pārņemt „Bombardier" līgumu. Piebildīšu, ka „Bombardier" vēl tagad aktīvi darbojas Krievijas tirgū. Pirms mēneša, piemēram, tas apgādājis kārtējo Krievijas dzelzceļa staciju ar savu tehnoloģiju. Šie ir tikai daži galvenie iebildumi, kuri dedzīgi tiek apspriesti sabiedrībā. Ir arī vēl citi, kurus es šeit vairs īpaši nepieminēšu.

Taču ne jau iespējamie, ticamie vai neticamie varianti, šūmēšanās presē un tautā ir tas galvenais skandāls.

Manuprāt, pats briesmīgākais ir tas, ka šāda situācija vispār var izveidoties, ka valstij, sabiedrībai no sava maciņa ir jāizņem 80 miljoni un jānodod stratēģiski svarīgam un nozīmīgam uzņēmumam, bet tomēr privātu uzņēmuma darījumu veikšanai darījumiem, par kuriem līguma saturs nav pat deputātiem zināms!

Tas ir skandāls, ka ir iespējama situācija, kad tautas kalpi balso par „kaķi maisā", paļaujoties uz solījumiem, ka būs jau labi, līgumā mēs paredzēsim to un izņemsim šito. Es neapgalvošu, ka nekur nekad pasaulē tā nav bijis, ka parlaments balso „uz aklo", bet tas nav iemesls, lai Latvijā tā darītu!

Ko izdarīt, lai šāda situācija neatkārtotos - tas patlaban ir galvenais jautājums, ja jau par „airBaltic" vairs nekas nav grozāms. Iespējams, ka „airBaltic" līgums ar stratēģisko investoru tiešām tiks izmainīts tā, lai tiktu ievērotas valsts interses. Bet varbūt arī nē. Mēs to nezinām, sabiedrība to nezina un liela daļa Saeimas deputātu to arī nezina.

Katrā ziņa EP deputātes Ineses Vaideres teiktais Saeimas balsojuma priekšvakarā nevairo optimismu. Citēju: „Esmu ļoti vīlusies par Saeimas Budžeta komisijas lēmumu atbalstīt aizdevuma izsniegšanu „airBaltic". Nosacījums, kas liedz iegādāties, īrēt vai izmantot militārā komplekta inventāru, formāli ir viegli apejams, iegādājoties inventāru no it kā ne militāra rakstura firmas. Līdz ar to var tikt akceptēts valdības lēmums, pieprasot Satiksmes ministrijai parakstīt akcionāru līgumu ar Montāgu-Girmesu, kura reputācija ir vairākkārt tikusi apšaubīta. Eiropas gaiteņos nācās dzirdēt pat šādu vērtējumu - kā Latvijai tik ātri izdevās ielaist savā aviokompānijā kā īpašnieku Kremļa ietekmes sfērā esošu personu."

Vēlētos arī zināt, vai kādreiz tiks atklāti to „speciālistu" vārdi, kuri gatavoja līguma pirmo variantu, kurš bija krasi neizdevīgs valstij, jo tautai taču jāzina savi varoņi! Un pats galvenais - kas tiks darīts, ja tiks darīts, lai nevarētu atkārtoties situācija, kad no sabiedrības maciņa tiek izņemta naudiņa darījumiem, par kuru noteikumiem pat parlamenta deputāti nav informēti?

Tagad, lai piedod man valsts atbildīgās personas, iespaids ir tāds, ka valdība ir nevis atbildīgs saimnieks kopējā mājā ar nosaukumu „Latvijas Republika", bet gan blēdīgs sezonas strādnieks, kuru sabiedrībai visu laiku jāuzmana, lai netiktu kaut kas nočiepts vai izsaimniekots. Nevienu brīdi nevar tam pagriezt muguru bez bažām, ka kaut kas no kopējā tautas īpašuma izčibēs - pazudis jau nebūs, būs tikai kādam citam. Tas diemžēl jau ne reizi vien LR jaunākajā vēsturē ir noticis.

Pozitīvais šajā stāstā ir tas, ka sabiedrība, šķiet, arvien labāk sāk to apzināties un spontāni veidot pilsoniski atbildīgas akcijas. Piemēram, akciju, kura startēja portālā „Draugiem.lv" ar nosaukumu „Neļausim valdībai uztaisīt jaunu „Parex" gājienu, rīkojam akciju „airBaltic" lietā!". Tā caur blogu vietni „Wordpress" ar ļoti aktīvu atbalstu caur „Facebook" un „Twitter" īsā laikā sasniedza diezgan daudz cilvēku.

Ir pienācis pēdējais laiks cilvēkiem apzināties, ka bez viņu aktīvas līdzdalības sezonas strādnieki šiverēsies pa kopējām mājām citreiz veiksmīgi, citreiz mazā veiksmīgi, un kādu dienu atkal var notikt kāda „sāga", kura iecirtīs kārtējo robu valsts budžetā.

Autore ir žurnāliste, strādājusi RBE Minhenes redakcijā