Vēsturē ir daudz piemēru, kad stūrī iedzītiem diktatoriem lemts nelāgs gals un tautas dusmas. Pilsētas laukumā aiz kājām pakāra Benito Musolīni, no karātavām neizbēga Sadams Huseins, un pazemojoša nāve piemeklēja Muamaru Kadafi. Kad nemiernieki nonāca pie Sīrijas galvaspilsētas Damaskas, šķita, ka par tautas taisnības objektu tūdaļ kļūs arī Bašars al Asads. Tas, ļoti iespējams, būtu noticis, ja Asads paliktu kopā ar saviem karavīriem. Bet viņam atšķirībā no saviem bēdubrāļiem bija laiks bēgt, un viņš nevilcinājās. Asads devis priekšroku grezniem apstākļiem Maskavas uguņu gaismā, nevis pazemojumam kādā pagrabā vai notekūdeņu grāvī.
