Pēc 1934. gada 15. maija, kad Kārlis Ulmanis padzina Saeimu un pārņēma varu valstī, pašieceltais "vadonis" sāka īstenot dažādas ieceres, kas viņu bija urdījušas jau ilgāku laiku. Viena no tām bija Latvijas "latviskošana", kas nozīmēja cittautiešu, visbiežāk vācbaltu, krievu un ebreju, izspiešanu no dažādām jomām. Šī cīņa neaprobežojās tikai ar cittautiešu uzņēmumu nacionalizāciju un daļas mazākumtautību skolu aizvēršanu, bet ieguva arī gluži taustāmus rezultātus – Ulmanis sāka "atvācot" Vecrīgu, liekot nojaukt senās ēkas, vietā paredzot dažādas monumentālas celtnes.
