Latvijas ekonomika nākamgad augs straujāk, bet nevienmērīgāk
Ekonomiski Latvija arvien vairāk kļūst par pilsētvalsti
Iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņas ir visaptverošākais ekonomiskās situācijas raksturotājs, taču tās nav perfekts mērinstruments. Šeit nav runa par to, vai IKP pietiekami ietekmē vides un sociālo kapitālu, kas ir svarīgi un populāri globālo diskusiju temati. IKP izmaiņas kļūs arvien mazāk informatīvas tieši par Latvijas tautsaimniecībā notiekošo, jo mūsu ekonomikā runāt par vidējo kļūst arvien grūtāk.
Vidējais pieauguma temps turpmākajos gados arvien mazāk raksturos to, kas notiek dažādās Latvijas ekonomiku veidojošajās daļās - reģionos un nozarēs.
Arvien krasāk nodalīsies veiksmīgie attīstības centri un pārējā teritorija. Ar attīstības centriem šeit vispirms ir domāta Rīga, bet ne tikai. Arī nozaru likteņstāsti būs ļoti atšķirīgi. Augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports „baros" strauju finanšu starpniecības, informācijas un sakaru, biznesa pakalpojumu attīstību. 2015.gada pirmajos deviņos mēnešos datorpakalpojumu eksports gada griezumā kāpa par 30%, bet finanšu pakalpojumu - apmēram par 14%. Strauji augs ar tūrismu un vietējo luksusa patēriņu saistītās nozares - viesnīcas un restorāni, atpūtas un izklaides pakalpojumi. Vidējo tempu visdrīzāk pārsniegs arī apstrādes rūpniecība, taču ar krasi atšķirīgām sekmēm dažādās apakšnozarēs.
Lai arī ar šo nozari saistās nebeidzamas krīzes sajūta, veselības aprūpe pēdējo trīs gadu laikā ir augusi straujāk par ekonomiku kopumā. Vietējo ienākumu un medicīnas tūrisma pieaugums rada priekšnosacījumus tam arī nākotnē.
ES struktūrfondu plūsmas pārrāvumu dēļ nākamgad krīzi var piedzīvot ēku celtniecība, bet tranzīta neskaidrā nākotne turpina aptumšot transporta nozares perspektīvas.
Atšķirīgie stāsti par dažādu reģionu un nozaru sekmēm viens otru ļoti labi papildina. Laika posmā starp 2004.gadu un 2012.gadu (līdz kuram pieejami dati par reģionu kopproduktu), Rīgas daļa Latvijas ekonomikā nedaudz samazinājās. Taču nav šaubu, ka pēdējo piecu gadu laikā ekonomikas struktūrā notiekošās izmaiņas nākušas par labu Rīgai. Par to liecina dati par aizņemto darba vietu skaita izmaiņām kopumā, reģionos un nozarēs.
Kopējais aizņemto darba vietu skaits 2015.gada trešajā ceturksnī pret 2009.gada trešo ceturksni ir pieaudzis par 12.3%. Darba vietu skaits kopš krīzes zemākā punkta Rīgas reģionā un Zemgalē pieaudzis apmēram par piektdaļu, Vidzemē apmēram par desmito daļu, bet Kurzemē un Latgalē nav būtiski mainījies. Nozarēs, kurās vidējās algas 2015.gadā trešajā ceturksnī pārsniedza 1000 eiro, darba vietu skaita pieaugums šajos sešos gados bija straujāks - par 16%, no tām atskaitot valsts pārvaldi (kurā darba vietu skaits nedaudz samazinājās).
Aplūkojot rūpniecības un pakalpojumu nozares, kuras visvairāk pelnījušas zināšanu ekonomikas titulu - farmācija, mašīnbūve, biznesa, finanšu un IT pakalpojumi, māksla un izklaide un vēl citas (kopumā 12% no darba vietu kopskaita), tajās nodarbinātības pieaugums šajā laikā bijis vēl straujāks: par 31.6%. Šīs nozares pārsvarā ir izvietotas Rīgā, galvaspilsēta var veidot 80% un lielāku daļu no to kopējās izlaides.
Tātad darba vietas visvairāk tiek radītas nozarēs, kas ir labi apmaksātas, intelektuālas un radošas, kuras galvenokārt attīstās galvaspilsētā. Ekonomiski Latvija arvien vairāk kļūst par pilsētvalsti.
Ekonomikas strukturālās izmaiņas periodā pēc finanšu krīzes acīmredzami ir nākušas par labu galvaspilsētai un tās reģionam. Ar politikas palīdzību pretoties šai tendencei ir iespējams, taču ir jāapzinās iespēju robežas. Ir risks bremzēt izaugsmi Rīgā, nepanākot kompensējošu rezultātu pārējā Latvijā. Ne ar kādiem ieguldījumiem infrastruktūrā vai nodokļu atlaidēm nevar kompensēt Rīgas reģiona darba tirgū pieejamo specializēto zināšanu un prasmju daudzveidības efektu. Mazinot Rīgas konkurētspēju ar citām Eiropas lielpilsētām, nevar radīt izaugsmi vietās, kur tai vairs nav priekšnosacījumu. Veicināt citu attīstības centru izaugsmi ir iespējams, taču ir ļoti rūpīgi jāizvēlas punkti, kuros likt lielāko uzsvaru. Tās ir apmēram 10 pilsētas, kurās ir labi priekšnosacījumi apstrādes rūpniecības attīstībai. Taču ir saimnieciskās darbības veidi, kurus ne ar kādiem pamudinājumiem un aizliegumiem nevar piespiest pārcelt uz vietām ar nelielu iedzīvotāju skaitu.
Neizbēgami nevienmērīgā attīstība dažādās valsts daļās nenozīmē, ka pieaugs ienākumu nevienlīdzība. Arvien vairāk būs vairāk iespēju citu reģionu iedzīvotājiem pārcelties uz attīstības centriem. Jaunu mājokļu būvniecība būs pieaugoši nozīmīgs faktors, bet ne vienīgais. Deviņdesmitajos gados notikušā dzimstības krituma atbalss sasniedz vecumu, kurā cilvēki veido atsevišķas mājsaimniecības. Tāpēc paaudžu maiņa attīstības centros atbrīvos pieaugošu skaitu mājokļu, uz kuriem varēs pārcelties cilvēki no novadiem ar lielu bezdarbu. Tas sniegs pieeju labākām darbavietām pašiem pārceļotājiem, kā arī ļaus prasīt labāku atalgojumu palicējiem, jo tur vairs nebūs darbaspēka pārpalikuma.
Pēc tam, kad ir izteikti brīdinājumi par to, cik ierobežotus secinājumus var balstīt uz Latvijas ekonomikas vidējās temperatūras izmaiņām, var nosaukt 2016.gada IKP prognozi - nākamgad ekonomika augs par 3.3%. Nav gluži tā, ka vispār nevar runāt par procesiem, kas raksturo tautsaimniecībā notiekošo kopumā. 2016.gads tai būs izaugsmes iešūpošanās un iesilšanas gads. Kopš 2011.gada ir noturīgi augusi mājsaimniecību kreditēšana, šajā laikā divkāršojoties no apmēram 50 miljoniem eiro ceturksnī. Šis process turpināsies, augot algu ienākumiem un sarūkot vecajiem parādiem.
Kreditēšanas pieaugums radīs ienākumu efektus - stimulējot algu un darba vietu skaita pieaugumu, kā arī bagātības efektus, stimulējot īpašumu vērtības pieaugumu. Šie efekti viens otru pastiprina, tie it kā spēlē tenisu, pārmaiņus raidot bumbiņu pāri tīklam arvien lielākā ātrumā. Ekonomikai sasilšana augstā līmenī turēs algu pieaugumu. Nākamgad inflācija noteikti pieaugs, bet to vēl nevarēs uzskatīt par problēmu. Importa samazinošā ietekme uz cenu līmeni vēl būs svarīgs faktors, pat, ja naftas cenas tālāk samazināsies. Gada vidējā inflācija gaidāma apmēram 1.3% līmenī.
Tātad ekonomika nākamgad vēl spēs noturēties komforta zonā starp pārāk augstu un zemu temperatūru. Turpmākajos gados riski nepārprotami ir vērsti pārkaršanas virzienā. Viens no „vaininiekiem" būs patēriņa pieaugums, tas būs spēcīgs jau 2016.gadā un turpmāk vēl drīzāk pastiprināties. Viens no grūtāk prognozējamiem faktoriem nākamgad būs investīcijas, jo vienlaikus darbojas spēcīgi pozitīvi un negatīvi faktori. Uzņēmumu uzkrājumi sasnieguši augstāko punktu, par 34% pārsniedzot pirmskrīzes līmeni. Gan jaudu trūkums, gan nepieciešamība kļūt efektīvākiem algu izmaksu dēļ nākamgad būs arvien spiedīgāki. Negatīvs apstāklis ir neskaidrība par ES fondu naudas plūsmām.
Nav šaubu, ka augs mājsaimniecību investīcijas. Par to liecina ne tikai kreditēšanas tendences, bet arī patērētāju noskaņojuma aptauju apakšindeksi, kas atspoguļo nodomus pirkt vai būvēt mājokļus vai arī uzlabot esošos. Īpaši jau pēdējie tiecas augšup ļoti strauji. Ekonomikas izaugsmes galvenais virzītājs ilgākos laika nogriežņos ir eksports. Nākamgad tā pieaugums visdrīzāk būs tuvs IKP kāpumam, taču īpaši liela uzmanība ir jāpievērš struktūras izmaiņām. Ne visi eksporti ir vienlīdzīgi, dažiem ir īpaši liela ietekme uz ienākumiem. Labāki panākumi gaidāmi eksporta nozarēs, kuras patērē nelielu importa apjomu.
Autors ir DNB bankas ekonomikas eksperts