Stāsts par latviešu dīvaini Edvardu Liedskalniņu dzirdēts un stāstīts daudz, un pamatoti – viņa dzīvesstāsts tiešām ir fascinējošs. Emigrants no Latvijas apmetas uz palikšanu aiz okeāna, kur atlikušo dzīvi velta tam, lai vienatnē no tonnām smagiem kaļķakmens blokiem un bez modernu instrumentu palīdzības uzslietu milzīgu akmens dārzu-pili kā veltījumu nelaimīgai mīlestībai un nepiepildītam sapnim par savu ģimeni. Vēlāk par muzeju kļuvušās Koraļļu pils pārvaldītājiem materiāls saldsērīgam stāstam, mums, latviešiem, iemesls lepoties ar tautieša apbrīnojamo izdomu un neatlaidību, bet ezotēriķiem – vēl viena iespēja paziņot, ka ko tādu iespējams sasniegt tikai ar pārdabiskām spējām. Tāpēc šajā rakstā mazāk par pašu pili, bet vairāk par to, kā latvietis Edvards (Eds) Liedskalniņš no attapīga vientuļnieka populārajā kultūrā kļuva par akmeņus levitējošu seno citplanētiešu sūtni.
